Naktī kādā brīdī spēku izsīkums bija uzvarējis un Sergejs bija iekritis dziļā miegā. Kad viņš pamodās, Ludmila bija pavisam klusa. Piere vairs nebija karsta, bet gan neparasti vēsa. Un Ludmila vairs nebija piekritusi mosties, lai gan Sergejs bija viņu kratījis un kliedzis uz viņu.
VRSA, rūgti nodomāja Sergejs. Vancomycin Resistant Streptococcus Aureus. Streptokoka baktērija — viena no pasaulē bīstamākajām un biedējošākajām slimnīcas infekcijām —, kas spēj pretoties vankomicīnam un gandrīz visām citām pazīstamajām antibiotikām. Viņš nekad agrāk pat nebija dzirdējis par to vai arī, ja kaut ko bija dzirdējis vai lasījis, tad nebija pievērsis lielāku uzmanību, bet gandrīz uzreiz to aizmirsis. Līdz tam brīdim, kad viss bija noticis. Pēc ārstu teiktā, bija paredzēta tikai neliela, rutīnveida ķirurģiska iejaukšanās bez riska. Tikai maza operācija, pēc kuras atlabšana būšot ātra un viegla. Un laikam jau tā tam vajadzēja arī būt. Ja vien…
Tālruņa zvans atsauca Sergeju īstenībā. Zvanītāja bija Amrita.
“Gribēju tikai pārliecināties, ka esi gatavs,” skaidroja Amrita. “Būšu pie tevis pēc pusstundas.”
“Tas der ļoti labi,” teica Sergejs. Viņš nolika klausuli un uzmeta skatu pulkstenim. Viņš tik tikko paspēs uzvārīt kafiju un apēst pāris sviestmaižu.
Sergejs ieslēdza kafija automātu. Gaidot viņš nolēma pašķirstīt hindi— angļu valodas vārdnīcu, vai Amritas vārds varētu kaut ko nozīmēt.
“Am… amr… amrita — nemirstība, mūžīgā dzīve,” Sergejs pusbalsī izlasīja. Interesants vārds, viņš nodomāja.
Pēc pusstundas atskanēja durvju zvans.
“Es taču neesmu ieradusies pārāk agri?” jautāja Amrita un mirdzoši uzsmaidīja.
Vienu brīdi Sergejam iešāvās prātā doma, ka sieviete izskatās kā eksotiska un neparasta hinduistu dieviete. Tūlīt pat viņš no šīs domas nokaunējās un piesarka. Amrita sajuta Sergeja samulsumu un brīnīdamās lūkojās viņā, gaidot izskaidrojumu. Taču Sergejs neko neteica.
“Chalo!” teica Amrita. “Dodamies!”
Mazliet vēlāk viņi jau spraucās cauri Mumbajas satiksmes plūsmai uz N/OT biroju. Automašīnu un citu transportlīdzekļu gan bija daudz, taču satiksme nešķita īpaši bīstama, prātoja Sergejs. Ielas bija tik pilnas, ka itin neviens spēkrats nespēja pārvietoties dzīvībai bīstamā ātrumā.
Viņiem priekšā uz ielas parādījās liels, tumšs blāķis, kurš skaidri pacēlās augstāk par automašīnu jumtiem. No sākuma Sergejs nesaprata, kas tas ir, jo tas kustējās lēni, bet noteikti un mazpamazām pienāca tuvāk.
“Vai tas ir tas, ko es domāju redzam?” jautāja Sergejs.
Amrita iesmējās.
“Laipni lūgts Indijā!”
Zilonis lēnītēm pienāca tuvāk. Tas mierīgi, cienīgiem un nesteidzīgiem soļiem lavierēja starp taksometriem, autobusiem un motocikliem. Sergejs pamanīja, ka neviens tam nepievērsa īpašu uzmanību. Tātad tam jābūt visai parastam skatam pat Mumbajā, Indijas modernākajā un industrializētākajā pilsētā. Mierīgi uz priekšu čāpojošais zilonis pa vidu lielpilsētas steigai un kņadai — tas ir kaut kas patiešām aizraujošs, domāja Sergejs.
“Ceru, ka jūs nekad neatteiksieties no saviem ziloņiem,” viņš teica.
“Nav pamata uztraukumam,” apliecināja Amrita. “Zilonis šeit ir ļoti, ļoti iecienīts dzīvnieks. Ganeša noteikti ir mūsu augstāk vērtētais dievs, mūsdienās droši vien līdzās Krišnam.”
“Ganeša? Tas puisis ar ziloņa galvu?”
Amrita pamāja.
“Tieši viņš. Augustā būs festivāls, kura laikā tikai Mumbajā vien desmit vai piecpadsmit miljoni cilvēku vakarā sapulcēsies jūras krastā, lai upurētu Ganešam un izlūgtos no viņa laimi nākamajam gadam.” “Desmit vai piecpadsmit miljoni? Tas ir, ne desmit vai piecpadsmit tūkstoši?”
“Tie ir lieli svētki.”
“Cik daudz dievu tad jums kopā ir, tas ir, visā Indijas teritorijā?” jautāja Sergejs.
Amrita iesmējās.
“Šim jautājumam no hindu mitoloģijas viedokļa faktiski nav nekādas jēgas, jo visi dažādie dievi ir viena un tā paša dieva dažādas formas,” Amrita, žilbinoši smaidīdama, skaidroja. “Tā ka arī mums savā ziņā ir tikai viens dievs. Bet, ja kādreiz satiksi cilvēkus, kam vārds ir Šivakoti, tad tikai tavai zināšanai — Šiva, protams, nozīmē dievu Šivu, bet koti ir daudzi crore, crore. Viens crore ir desmit miljoni. Tātad koti ir vairāki desmiti miljonu reizināti ar vairākiem desmitiem miljonu.” “Paga, paga, vai es tiešām visu saprotu pareizi?”
“Šivakoti tātad nozīmē desmitiem miljonu reizināti ar desmitiem miljonu dažādu Šivas inkarnāciju, un visas tās vismaz kādā mērā ir dažādi dievi un dievības. Cik tad īsti tas ir? Vai tev ir kalkulators? Jebkurā gadījumā diezgan daudz.”
“Tas nenoliedzami nozīmē diezgan daudz dievu,” piekrita Sergejs. “Vairāk nekā mums.”
“Rietumu pētnieki savulaik ir sastādījuši sarakstu ar aptuveni trim miljoniem hinduistu rakstos minētu dievu,” teica Amrita. “Tā gan ir uzteicama centība, taču ne visai saprātīga rīcība, jo es domāju, ka katru dienu kāds atklāj kādam dievam vismaz vienu jaunu inkarnāciju. Dažkārt man šķiet, ka jums, Rietumu cilvēkiem, ir varbūt pat pārspīlēti liela vajadzība visu iespējamo saskaitīt, klasificēt un pārvaldīt. Arī tad, kad tas pilnīgi skaidri nav iespējams.”
“Tev ir taisnība,” smējās Sergejs. “Bet arī trīs miljoni dievu, manuprāt, jau ir krietni daudz. Mums ir tikai viens dievs. Īstenībā divi. Vai īstenībā trīs. Kā nu to skaita. Faktiski es tā īsti nezinu, kā būtu jāskaita.”
“Tas nu arī īpaši skaidri neizklausās. Tomēr jūsu zoroastriskās reliģijas nenoliedzami ir visai atšķirīgas no hinduisma.” “Zoroastriskās reliģijas?”
“Piemēram, jūdaisms, kristietība un islāms. Tās visas no Zaratustras ir mantojušas šo “Gredzenu pavēlniekam” tipisko ideju par mūžīgo cīņu starp labo un ļauno, pasaules sadalīšanos tumšajos un gaišajos spēkos. Manuprāt, tas savā ziņā ir labi. Tomēr tas viegli noved arī pie strikta, nevajadzīgi sakāpināta melnbaltuma. Tā kā ir tikai viens dievs, eksistē tikai viena liela patiesība ar lielo P, nevis neskaitāmas mazas patiesības ar mazo p. Tātad ikvienai problēmai pastāv tikai viena atbilde, viens risinājums. Hinduisma pasaules aina nav ne tik duālistiska, ne, ja drīkstu teikt, arī tik monomān… monolīta, bet gan jebkurš redzējums vienmēr ir pareizs no kāda skatpunkta. Tātad vienlaikus var eksistēt neskaitāmas dažādas patiesības, lai arī tās ar pārējām, vismaz no ārpuses, būtu pilnīgā pretrunā. Jo nekādas vienas lielas patiesības nav un arī nevar būt, bet ir tikai bezgalīgs daudzums dažādu mazu patiesībiņu, kas katra atkarībā no punkta, no kura uz to skaties, izskatās pavisam atšķirīga.”
Indija ir ļoti komplicēta zeme, nodomāja Sergejs.
“Jūs, Rietumu cilvēki, nevajadzīgi bieži ieslīgstat strīdos par tādām lietām kā, piemēram, vai saule ir apaļa vai karsta,” prātoja Amrita. “Un tad tie, pēc kuru domām saule ir apaļa un nav karsta, mēģina nogalināt visus tos cilvēkus, kuri uzskata, ka saule ir karsta un nav apaļa.” Sergejam bija jāsmejas.
“Te nu tā ir — Rietumu domas vēsture koncentrētā veidā.”
“Tā jau, protams, nav visa patiesība,” Amrita žēlsirdīgi komentēja. Sergejs nodomāja, ka ir laiks pagriezt sarunu tuvāk zemes lietām. “Es, protams, izlasīju tās fona piezīmes, taču tajās viss nav izskaidrots,” teica Sergejs. “Pirmkārt tajās nav pateikts, kādēļ visas jūsu atrastās nogrimušās pilsētas ir palikušas zem ūdens. Vai šeit ir bijušas lielas zemestrīces vai ir kāds cits iemesls?”