Amrita pamāja.
“Acha! Uz to ir viegli atbildēt. Tās nogrima, kad ledus laikmeta
beigās kusa kontinentālie ledāji un cēlās jūras līmenis. Ūdens līmenis ledus laikmeta beigās taču bija vairāk nekā simt metrus zemāks nekā pašlaik.”
Sergejam no izbrīna aizrāvās elpa.
“Bet… tad taču šīm pilsētām ir jābūt… patiešām senām. Tik vecu pilsētu nevar būt.”
“Nu, bet tās tur tagad vienkārši ir,” sausi noteica Amrita. “Tās pilnīgi droši ir pasaulē vecākās lielpilsētas, kas līdz šim ir atrastas. Tās pat var būt pasaules vecākās pilsētas. Punkts. Šobrīd izskatās, ka tās patiešām ir celtas pirms Irākas senajām pilsētām Tel-Brakas, Tel-Hamukaras un Tel-el-Ueilas, pirms Izraēlas Jērikas un pirms Pakistānas Mērgaras.”
“Kādēļ lai tās būtu tik vecas?”
“To augšējie slāņi pēc datējuma ar radioaktīvā oglekļa metodi ir aptuveni deviņus tūkstošus piecus simtus gadu veci.”
“Tas ir gandrīz tikpat, cik Mērgara,” atcerējās Sergejs. “Vai Jērika.” Amrita pamāja.
“Apmēram tā. Taču abas pilsētas pēc formas ir visai garenas, kādus desmit kilometrus garas un tikai pāris kilometru platas. Līča dibenā ir redzamas liecības par senām upju gultnēm, kas ir izžuvušas tāltālos laikos. Mēs ticam, ka abas pilsētas ir uzbūvētas pie šādas, sen izžuvušas, upes gultnes.”
Sergejs atcerējās, kā bija izskatījusies Katjavaras pussala no lidmašīnas.
“Tu tagad droši vien runā par to pašu upi, kura savulaik izveidoja visu Katjavaras pussalu, vai ne? Tā taču nepārprotami ir kādas senatnē pastāvējušas upes delta. Vai vismaz tā stipri izskatās pēc tādas, kad uz to lūkojas no lidmašīnas.”
Amrita, priecīgi pārsteigta, smaidīja.
“Tieši tā. Upes vārds bija Sarasvatī. Daudzi sanskritā rakstītie senie teksti Sarasvatī sauc par upju karalieni. Par nosaukuma sākotnējo izcelsmi ir dažādi uzskati, taču acīmredzot tas ir nozīmējis “plūstošā”. Tiesa, citi teic, ka Sarasvatī nozīmē “dīķu virtene”, taču šī visticamāk ir jaunāka interpretācija no laikiem, kad upe jau bija sākusi izžūt. Jebkurā gadījumā Sarasvatī savulaik bija Indijas svētākā upe, svētāka pat par Gangu.”
“Vai tad Sarasvatī nav arī kaut kāda dieviete? Tāpat arī Ganga vienlaikus ir gan upe, gan dieviete?”
“Tā ir gan,” teica Amrita, atkal priecīgi izbrīnīta. “Sarasvatī ir literatūras un zinību dieviete. Ja redzi pieminekli vai cilni, kurā kopā ar dievieti ir balts gulbis, tad tā vienmēr ir Sarasvatī.”
“Kad Sarasvatī izžuva?”
“Labs jautājums. Ģeologi par to joprojām strīdas. Dedzīgi. Piemēram, Ramasvami un sabiedrotie, balstoties uz satelītattēliem, apgalvo, ka Sarasvatī pārtraukusi ieplūst jūrā jau pirms apmēram divpadsmit tūkstošiem gadu. Protams, arī krietni vēlāk lietus sezonu laikā Sarasvatī nav bijis daudz ūdens, vismaz lejtecē tuvu jūrai.”
“Tātad, ja pilsētas sākotnēji ir tapušas upes krastā, tām jābūt uzceltām neaptverami sen atpakaļ.”
“Tieši tā. Taču kādēļ lai kāds būvētu pilsētu izžuvušas upes krastā?” “Labs jautājums.”
“Un tev ir jāatceras, ka tās bija ļoti lielas pilsētas. Labi organizētas pilsētas. Tām bija apbūves plāns un kanalizācija. Pilsētas ar apbūves plānu un kanalizāciju nevar būt civilizācijas pirmais posms. Tām noteikti bijušas priekšgājējas. Zem drupām ir jābūt vēl vecākām drupām.” Amrita apstājās pie mūsdienīga izskata sešstāvu ēkas. Nama fasāde bija veidota tikai no stikla.
“Esam atbraukuši,” viņa teica. Viņi izkāpa no automašīnas, un Amrita savu viesi ieveda ēkā.
“Ja vēlies redzēt, ko līdz šim esam atraduši, tad tajā istabā ir visai reprezentatīva kolekcija. Man ar šiem papīriem aizies dažas minūtes,” teica Amrita un norādīja uz telpām, kas atradās kreisajā pusē.
Sergejs piegāja pie stikla vitrīnām, kas bija novietotas pirmās istabas centrā. Visi uz gaišā auduma guļošie priekšmeti bija no brūna vai melna akmens vai māliem. To vidū nebija pilnīgi nevienas metāla lietas. Priekšmeti izskatījās ļoti vienkārši un ārkārtīgi veci. Jūras ūdens
bija noapaļojis atradumu stūrus — īpaši no māla taisīto, bet tāpat arī akmens darinājumu. Cik gan ilgi priekšmetiem vajadzējis atrasties ūdenī, lai tādējādi nodiltu, viņš prātoja, taču tad saprata, ka atbilde galvenokārt ir atkarīga no apstākļiem. Plūstošā ūdenī, piemēram, piekrastes bangu zonā, ūdenim un viļņiem līdzi plūstošo smilšu erozējošā iedarbība būtu daudz manāmāka un ātrāka nekā rāmā ūdenī. Savukārt zem smiltīm apraktie priekšmeti varētu nenodilt it nemaz pat daudzu tūkstošu gadu ilgā laika periodā.
Dažus priekšmetus bija viegli atpazīt. Uz galda atradās lērums akmens darbarīku asmeņu un arī šķēpu vai bultu uzgaļu. Daudz bija dažādu izmēru podu lausku, kas noslīpējušās gludas un apaļas. Bez tam bija no kaula, koka un akmens darinātas lietas, droši vien kaklā karināmas rotas un aproces. Nelielas, relatīvi vienkāršas māla un akmens skulptūriņas, daļa no tām attēloja cilvēku figūras un citas — dzīvniekus. Tas droši vien bija vērsis, un tas varētu būt zilonis, bet kas tas bija? Cilvēks ar vērša galvu vai kāds senlaiku dievs? Dažas mantas bija tik nodilušas vai tik neparasta izskata, ka Sergejam bija grūti saprast, kas tās savulaik bijušas vai ko tās attēlojušas. Dažiem priekšmetiem bija krustveida forma, tomēr tie taču nevarēja būt nekādi krucifiksi. Tik daudzus tūkstošus gadu pirms Kristus.
Un kas bija tās lielākās, plakanās akmens un māla plāksnes? Vai tie māla priekšmeti pusloka formā? Vai tie garenie māla batoniņi, kas izskatījās pēc īsiem cigāriem? Katrā ziņā ļoti interesanta kolekcija, nodomāja Sergejs.
“Tā ir tikai neliela daļa no tā visa, ko esam atraduši,” Sergejs aiz muguras izdzirdēja Amritas balsi. “Tādu mums jau būs simtiem tūkstošu, un es domāju, ka līča dibenā ir vēl miljoniem. Līdz šim vienmēr, kad esam dibenā nolaiduši zemessmēlēju, neatkarīgi no vietas, kur to esam nometuši, virs ūdens ir pacēlušies tūkstošiem cilvēku darinātu priekšmetu.”
“Kas norāda uz to, ka apdzīvotība šeit ir bijusi visai ilgi.”
“Tieši tā.”
Sergejs neticīgi šūpoja galvu.
“Tas patiešām ir kaut kas. Tas taču ir pavisam neticams atradums… Kādēļ par to nav runāts vairāk?”
Amrita paraustīja plecus.
“Es nezinu. Pret to ir bijusi aizdomu pilna attieksme — tā, it kā tā nebūtu patiesība. Tā, it kā mēs būtu rikai izfantazējuši, ka esam kaut ko atraduši. Tā, it kā mēs neprastu savu darbu.”
“Ko visu jūs līdz šim esat atraduši?”
Amrita no plaukta paņēma rullī satītu karti un izplāja to uz galda.
“Viss, ko līdz šim esam atraduši, ir atzīmēts šajā kartē. Pirmā mūsu atrastā pilsēta ir… lūk, šeit. Otra pilsēta ir tur. Pēc tam esam atraduši vēl sešus apdzīvotus centrus. Tie ir nedaudz mazāki par divām pirmajām pilsētām. Taču pagaidām naudas trūkuma dēļ esam varējuši pētīt tikai ļoti nelielu rajonu. Kad jūras līmenis pēc ledus laikmeta pacēlās, Indijas rietumu piekrastē zem ūdens līmeņa palika aptuveni pusmiljons kvadrātkilometru auglīgas piekrastes līdzenuma zemes. Varbūt atradīsim vēl desmitiem zem jūras palikušu pilsētu, varbūt simtiem.”
Sergejs dzirdami nosvilpās.
“Tas nu ir kaut kas! Tā taču ir grandioza… kā indiešu Atlantīda!”
Amrita cieši lūkojās Sergejā.
“Jā, indiešu Atlantīda,” teica Amrita. “Bet varbūt arī… kaut kas cits. Jo es domāju, ka šī ir arī tā Atlantīda, par kuru runāja jūsu Platons.”
5
Sergejs neticīgi skatījās uz Amritu.
“Cik atceros, Platons tiešām visai skaidri rakstīja, ka Atlantīda atradās kaut kur Atlantijas okeānā uz rietumiem no Hērakla pīlāriem jeb Gibraltāra jūras šauruma.”