Amrita pamāja.
“Platona skatījums ir visai nepārprotams,” Amrita piekrita. “Viņš teica, ka jūra šaipus Hērakla pīlāriem ir tikai maza osta, uz kuru ved neliels šaurums, bet rietumos no tās atrodas īstais okeāns. Viņš rakstīja, ka Atlantīda atradās uz salas šajā okeānā un ka tā sala bija lielāka par Lībiju un Āziju, kopā ņemot. Bet ja nu Platons kļūdījās?”
“Visa leģenda par Atlantīdu balstās uz tā, ko Platons ierakstījis divos savos dialogos — “Timejs” un “Kritijs”,” protestēja Sergejs. “Nekādu citu liecību par Atlantīdas eksistēšanu nav. Ja noraidām Platonu, pāri nepaliek nekas.”
Amrita smaidot lūkojās Sergejā, un viņas acis mirdzēja klusā aizrautībā.
“Panāc, gribu tev kaut ko parādīt,” aicināja Amrita.
Sergejs sekoja Amritai. Viņi izgāja cauri vairākām izstāžu telpām, līdz nonāca istabā, kurā atradās skulptūras un zīmējumi, kas attēloja Budu, Krišnu un Mahāvīru.
“Eiropā bieži domā, ka dažādas domas, idejas un inovācijas var pārvietoties tikai virzienā no rietumiem uz austrumicm, lai gan ļoti bieži tās ir devušās tieši pretējā virzienā,” sāka Amrita. “Kā, piemēram, šaujampulveris, kompass, papīra izgatavošana, grāmatu iespiešanas
māksla un matemātika. Vai tā sauktā arābu ciparu sistēma, ko tagad izmanto arī Eiropā. Bet, starp citu, tās sākotnējā izcelsme ir no Indijas. Labāks nosaukums būtu Gvalijaras ciparu sistēma, jo senākie mūsdienu cipariem līdzīgi numerāļi ir atrasti tur.”
“Tik daudz es arī zinu,” teica Sergejs. “Bet es nesaprotu, kāds sakars Gvalijaras numerāļiem ar Platonu.”
Amrita smaidīja.
“Vai tu zināji, ka tad, ja veiksmīgs tirgotājs piecpadsmitā gadsimta Eiropā gribēja būt drošs, ka viņa dēls iemācīsies matemātiku, viņam bija jāapmierinās ar to, ka dēls iemācījās saskaitīšanu un atņemšanu? Vai arī dēls bija jāsūta mācīties uz Itāliju. Dalīšanu un reizināšanu Eiropas teritorijā mācīja rikai dažās Itālijas universitātēs — tajās, kurās bija izplatījušās bīstamās ķecerības no islāma zemēm. Baznīca bija aizliegusi nodarboties ar dalīšanu un reizināšanu kā bīstamu ietekmi, kas nākusi no pagāniskām zemēm. īpaši stingri bija aizliegta nulles lietošana, jo nulle bija tik dīvains jēdziens, ka tas varēja nākt tikai no paša Sātana. Tirgotāji, protams, savā grāmatvedībā slepeni izmantoja indiešu matemātiku, jo viņi gribēja skaidrību par to, cik daudz naudas ar kuru preci īstenībā ir nopelnīts.”
Sergejs iesmējās.
“Tātad tu pirmām kārtām vēlies pierādīt, ka sākotnēji Eiropā pārsteidzoši daudz ideju ir nonākušas no Austrumiem? Labs ir, es ticu. Bet kā ar Platonu?”
“Daudzas idejas virzienā uz Eiropu ir plūdušas tik lēni, ka tās pa ceļam ir paspējušas pārmainīties. Dažkārt vairāk, dažkārt mazāk.” “Tā kā leģenda par Atlantīdu?”
“Tā kā leģenda par Atlantīdu. Nav teikts, ka leģenda par Atlantīdu pa ceļam vispār būtu pārveidota. Izņemot to, ka tai kādā brīdī ir sācis pievienoties… sava veida pārpratums. Stāsts, ko grieķu filosofs Solons dzirdēja no ēģiptiešu priesteriem un ko viņa biedrs Platons pierakstīja, vēstīja par nogrimušu kontinentu, kas atradās rietumos. Bet varbūt stāstījums par nogrimušo kontinentu rietumos sākotnēji arī nācis no Indijas? Tiktāl tas ir saprātīgi, jo šeit taču mums patiešām ir pavisam īsts “nogrimis kontinents” — lielas drupas zem ūdens un viss kas tāds. Atlantijas okeānā nav un nevar būt nekas tamlīdzīgs.”
Sergejs sāka saprast, ko Amrita vēlas izstāstīt.
“Tu tātad domā, ka Ēģiptes priesteri no indiešiem bija dzirdējuši stāstu par nogrimušu kontinentu, kas atradies rietumos, un pēc tam to bez izmaiņām bija atkārtojuši?”
Amrita pamāja.
“Tieši tā. Viņi dzirdēto stāstu bija nodevuši tālāk, nesaprotot, ka tas, kas, no Indijas skatoties, ir rietumos, ne obligāti vairs ir rietumos, ja uz to raugās no Ēģiptes vai Grieķijas.”
Sergejs aptvēra, ka Amritas teorija piedāvātu līdz šim skaidrāko un labāko atminējumu mūžsenajai mīklai. Rietumāfrikas, Spānijas un Dienvidfrancijas kontinentālie šelfi bija pārāk šauri, un aiz tiem jūras dibens ļoti strauji tiecās lejup kilometriem lielā dziļumā. Un seklākas vietas nāca pretī tikai okeāna otrajā krastā.
Citiem vārdiem sakot, Platona atmiņā palikušais stāsts bija vai nu bez pamata, vai arī tas Ēģiptē bija nonācis no Indijas gluži tāpat kā tik daudzi citi labi vēstījumi un mīti gadu tūkstošu laikā. Tikai Indijas rietumu piekrastē bija pusmiljons kvadrātkilometru auglīgas zemes, kas ledus laikmeta beigās bija palikusi zem jūras ūdens, un vismaz viena ļoti liela pilsēta, kura noteikti bija pazudusi viļņos līdz ar leknajiem laukiem.
Būtībā Amritas teorija sāka izklausīties visai ticama. It īpaši, ja ņēma vērā, cik cieša, pamatojoties uz priekšmetu atradumiem, bijusi f’ģiptes un Indas-Sarasvatī kultūru savstarpējā ietekme jau tūkstošiem gadu pirms Platona. Indas-Sarasvatī kultūra bija sniegusies līdz mūsdienu Irānas teritorijai. Tikai akmens sviediena attālumā no Persijas līča. Jo īpaši tāpēc, ka Persijas līča izeja savulaik atradās daudz tuvāk Hormuzas šaurumam.
“Es teiktu, ka tev pavisam labi var būt taisnība,” atzina Sergejs.
“Paldies,” teica Amrita, taču viņas smaidā bija nojaušams sirdīgums. “Tomēr būtu patīkami, ja tu neizrādītos vienīgais eiropietis, kuram ir šādi uzskati.”
6
Pēc vairākām stundām Sergejs un Amrita pa laipu rāpās uz NIOT jūras pētniecības kuģa M. V. Sagar Paschnri klāja. Pajauns vīrietis ar brillēm iznāca viņiem pretī.
“Sergejs Saveļņikovs,” teica Sergejs un pasniedza roku nācējam.
“Athi Narajans,” stādījās priekšā briļļainis. “Es ietilpstu doktores Desai pētniecības grupā. Patīkami, ka esat pievienojies mūsu komandai.”
Athi pagriezās pret Amritu.
“Atradām kaut ko jaunu, kaut ko visai interesantu. Vai vēlaties atnākt paskatīties?”
“Kas tas ir?”
“Manuprāt, būs labāk, ja paši palūkosieties.”
Amrita paraudzījās uz Sergeju. Viņš pamāja.
“Mums droši nav nekā cita labāka, ko darīt. Papīru darbus paspēsim nokārtot arī vēlāk.”
“Tad ejam!”
Viņi sekoja Athi Narajanam pie liela baseina, kas bija iebūvēts laivas aizmugurējā klājā.
“Šoreiz rakām mazliet dziļāk nekā iepriekš,” skaidroja Athi. “Mēs izmantojām abus zemessmēlējus un ļāvām, lai tie iesūc dūņas un smiltis vienā un tajā pašā vietā — no teritorijas liela mūra iekšpusē. Te ir tas, ko dabūjām, kad no virspuses bijām nolobījuši trīs metrus smilšu un dūņu.”
Amrita un Sergejs ieskatījās baseinā. Tur bija smiltis, dūņas un… cilvēku kauli. Galvaskausi, ribu kauli, liela kauli, augšstilba kauli,
mugurkaula skriemeļi, gūžas kauli un dažādas mazākas cilvēka skeleta daļas, kuras Sergejs vairs neatpazina. Sergejs ātri saskaitīja vairāk nekā divdesmit galvaskausus.
“Tie visi tika atrasti tiešām nelielā teritorijā,” stāstīja Athi.
Amrita domīgi skatījās uz ņirdzošajiem galvaskausiem.
“Tas nenoliedzami ir mazliet pārsteidzoši. Tiesa, mēs esam atraduši daudz dažādu priekšmetu — podus un podu lauskas, primitīvus darbarīkus un mazas skulptūriņas, rotas un zīmogus un tamlīdzīgi. Tomēr līdz šim esam izsmēluši vien mazumiņu kaulu, un arī tie parasti bija tikai zobi. Šis te ir negaidīti.”
Amrita atkal pievērsās Athi Narajanam.
“Athi, vai jūs varētu attīrīt no duļķēm un smalkajām smiltīm mazliet lielāku teritoriju? Un ierobežot to ar aizsargbarjerām?”