Athi Narajans paberzēja zodu un pamāja.
“Labi. Ļoti laba doma.”
“Es neesmu pilnīgi drošs, vai jūs sapratu,” teica Sergejs.
“Kambejas līča ūdens normālā stāvoklī ir viena vienīga zaļganbrūna aļģu putra,” paskaidroja Amrita un pastāstīja, ka Kambejas līča ūdenī ir tik daudz mazu sanēšu daļiņu un planktona, ka parastā redzamība ir tikai daži desmiti centimetru. Pat ja tik daudz. Ūdenī ir pārāk daudz barības vielu, un spēcīgā plūdmaiņa paceļ no dibena duļķes. Turklāt Narmada un citas upes straumei līdzi atnes kanalizācijas atkritumus un citas sīkas nogulsnes un izkliedē tās uz visām pusēm kā smalku zemūdens daļiņu miglu.
“Mēs esam mēģinājuši uzlabot redzamību divos veidos,” turpināja Amrita. “Vispirms noteiktās stratēģiskās vietās līča dibenā esam uzstādījuši smiltis savācošas barjeras, kas saliktas no izmērcēta koka karkasa un plānām skārda plāksnēm. Tās uzķer ūdens atnestās smiltis un duļķes un mūsu izvēlētajās vietās veido augstas zemūdens smilšu kāpas. Šādā veidā līča dibenā jau esam izveidojuši dažas visai lielas pusloka formas kāpas ap īpaši interesantām drupām. Tās vada straumes tā, ka lielākā daļa ūdenim līdzi tekošo jauno duļķu tiek aizvadītas prom pa kāpu abām malām garām mūsu aizsargātajai teritorijai. Tā kā kāpas sniedzas tuvu ūdens virsmai, situāciju vēl vairāk varam uzlabot, novietojot virs tām peldošas barjeras, zem kurām taisni uz leju slejas plastmasas plāksnes.”
“Izklausās labi,” Sergejs piekrita. “Cik daudz tādā veidā uzlabojas redzamība?”
“To mēs redzēsim rītdien,” teica Amrita. “Ja tev tas ir pieņemami.” “Arī šodien būtu piemērota diena,” apliecināja Sergejs.
Nākamajā dienā Sergejs un Amrita stingri turējās pie “Lomonosova” sienu rokturiem, kad M. V. Sagar Paschmi pacēlājs ielaida zemūdeni līcī. Pirmais pieskāriens Kambejas realitātei, nodomāja Sergejs.
Aiz “Lomonosova” logiem sāka skaloties ūdens. Brīdi vēlāk tā virsma virs viņiem izskatījās kā spoža plēve, caur kuru vienu brīdi viņi neskaidri redzēja pētniecības kuģa siluetu, pirms pacēlājs atlaida savu tvērienu no zemūdenes un “Lomonosovs” iegrima dziļāk.
Gluži kā Amrita bija brīdinājusi, peldierīci apņēma bieza, zaļa un brūna sajaukuma putra. Miljardiem mazu duļķu daļiņu atstaroja gaismu kā miglu un samazināja redzamību zem pusmetra. Lielākie, ar neapbruņotu aci saskatāmie zilaļģu un planktona kamoli un duļķu daļiņas šaudījās šurpu turpu līdzi straumēm kā zemūdens sniega sijājiens. “Apstākļi niršanai tiešām nav nekādi īpašie,” atzīmēja Sergejs. “Pagaidi, kamēr tiksim nožogotajā teritorijā,” cerīgi teica Amrita. Sergejs pagrieza “Lomonosova” priekšgalu lēzeni lejup. “Uzmanīgi! Šeit nav pārāk dziļš,” brīdināja Amrita.
“Šis aparāts nebaidās no maziem triecieniem.”
“Vai tad dzinējspēks nenāca no kaut kāda degvielas elementa?” Sergejs pamāja.
“Tvertnēs atrodas sašķidrināts ūdeņradis, kas, iegrimstot dziļumā, darbojas arī kā balasts. Enerģijas no tā pietiek pārsteidzoši ilgam laikam.” Pēc piecām minūtēm Sergejs atkal uzmeta skatu dziļummēra un eholotes rādītājiem. Tagad viņi atradās četrdesmit piecu metru dziļumā un zem viņiem līdz dibenam bija vairs trīs metri ūdens.
“Drīz jānāk redzamam dibenam,” paziņoja Sergejs un samazināja zemūdens ātrumu tā, ka tā knapi vilkās.
Pa zemūdenes logiem it kā caur biezu, blāvu dūmaku sāka vīdēt jūras pamatne. To bija grūti saskatīt, lai gan tā bija vairs trīsdesmit vai četrdesmit centimetru attālumā. Dibenā atradās biezas, brūni melnas dūņas un šur tur krāšņas, zaļas aļģes.
“Es domāju, ka apakšā būs smiltis,” teica Sergejs.
“Mēs vēl neesam smilšu kāpu rajonā,” mierināja Amrita.
Sergejs ļāva, lai “Lomonosovs” velkas uz priekšu pavisam tuvu jūras dibenam. Ilgu laiku nebija redzams nekas interesants — nevienas zivs, nekas, tikai dūņas un aļģes. Tagad viss pamats bija nosegts ar nepārtrauktu, pārbagātu aļģu kārtu. Tad… priekšā pavīdēja kaut kas tumšs.
Sergejs apstādināja “Lomonosova” priekšgalu melna kluča priekšā. Tas atgādināja lielu akmens bluķi — apmēram divus metrus augstu, divus metrus biezu un četrus metrus garu. Bluķa stūri bija ūdens nogludināti, taču tas pēc formas joprojām bija gandrīz pilnīgi taisnstūrains.
“Izskatās pēc cilvēka roku darba,” Sergejs komentēja.
Viņš pacēla “Lomonosova” priekšgalu pāri bluķim un tad atkal atgriezās jūras dibena tuvumā.
“Tu patiešām proti apieties ar šo verķi,” atzīmēja Amrita.
“Esmu vingrinājies,” Sergejs pieticīgi noteica. “Turklāt šim modelim ir daži smalkumi, kādu nav citās zemūdenēs. Grūdiena spēks nāk no divdesmit ūdens strūklām, kuru pulverizatori imitē galvkājus, kalmārus un tamlīdzīgus radījumus.”
Sergejs paskatījās uz eholotes ekrānu.
“Mums priekšā ir kaut kas lielāks. Nepārtraukta, spēcīga atbalss no lielas teritorijas. Vai tu zini, kas tas ir?”
Amrita pamāja.
“Zinu, bet nekad to neesmu redzējusi šādā veidā. No šāda leņķa.”
“Tas ir vairs dažu metru attālumā no mums. Kaut tikai ūdens būtu dzidrāks!”
“Tagad uzmanīgi!” aicināja Amrita.
Sergejs samazināja aizmugures strūklu jaudu līdz minimumam un lika, lai “Lomonosovs” lien uz priekšu patiešām pa milimetram. Viņš joprojām neko neredzēja, lai gan saskaņā ar eholoti viņiem pavisam tuvu bija kaut kas ievērojami liels. Viņš redzēja tikai biezu, za|u miglu, kurā šūpojās neskaitāmas tik tikko ar acīm saskatāmas daļiņas, kas izskatījās kā viņiem pretī līdzi bēgumam puteņojošs smalks sniegs.
Tad viņš ieraudzīja arī ko citu.
Lielu, melnu masu, kura izdalījās uz stipri gaišāka, zaļa fona.
“Kas tas ir?” ieelsās Sergejs.
“Mēs domājam, ka tas ir aizsprosts. Liela aizsprosta baseina malējais valnis.”
“Aizsprosta baseina mala? Jūras dibenā?”
Tā, Sergejaprāt, bija interesanta doma.
“Cik liels tas ir?”
“Tas ir gandrīz divus kilometrus garš un četrus metrus augsts.”
“Vai tas turpinās arī uz leju? Iekšā smiltīs?”
Amrita pamāja.
“Mēs domājam, ka tas smilšu matracī ir iegrimis četru vai piecu metru dziļumā.”
Sergejs mazpamazām virzīja “Lomonosova” priekšgalu uz melno mūri, kas pakāpeniski aizpildīja visu eholotes ekrānu. Tumšums lēnā garā pletās arvien plašāks arī aiz “Lomonosova” logiem, līdz pārņēma visu zemūdens skatu. Ja vien to tagad vairs varēja nosaukt par skatu.
Kad “Lomonosova” logi atradās tikai desmit centimetru attālumā no zemūdens mūra, redzeslaukā parādījās pirmās detaļas. Mūris bija noslēpies pūkainā, zaļā aļģu kažokā. Tomēr zem aļģēm bija saskatāms zīmējums, ko veidoja taisnstūrveida formas un strēles starp tām.
“Ķieģeļi,” konstatēja Sergejs. “Tas ir ķieģeļu mūris.”
“Visas lielākas būves ir celtas no apdedzinātiem ķieģeļiem gluži kā Mohendžodāro un Harapā un zemē atrastajās pirmsharapas perioda pilsētās,” apstiprināja Amrita. “Tiesa, dažas celtnes un mūri ir uzbūvēti bez javas no relatīvi lieliem, dabiskiem akmens bluķiem, kas precīzi savietoti cits ar citu. Mēs prātojam, ka tās varētu būt pilsētas senākās daļas.”
Sergejs mainīja ūdens strūklu virzienu, un “Lomonosovs” pārvietojās dažus metrus atpakaļ. Pēc tam viņš priekšgalu pagrieza augstāk un atkal pārslēdza pārnesumu normālā pozīcijā. “Lomonosovs” pārpeldēja mūri, gandrīz skarot tā virsmu. Šur tur akmeņos karājās skrandainas zvejas tīklu atliekas. Acīmredzot tīkli pie mūra bija pieķērušies ilgākā laika periodā, jo daļa šķita darināti ar rokām no dabas materiāliem, bet daļa pilnīgi noteikti bija mūsdienīgi neilona tīkli.