Sergejs nospieda zemūdens vadības sviru uz priekšu, un “Lomonosovs” nosvērās lejup. Ūdens vairs nebija tik duļķains kā pirms brīža, un viņi redzēja jau vairākus metrus uz priekšu.
“Tā nu ir šo mākslīgi radīto kāpu iedarbība,” skaidroja Amrita. “Bet mēs vēl neatrodamies pie barjerām.”
Jūras dibenā bija zemas, skaisti viļņojošas smilšu kāpas. Starp tām vietumis bija saskatāmi ķieģeļu mūra fragmenti, kas pacēlās dažus desmitus centimetru virs smilšainā dibena. Sergejs redzēja, ka tie no vairākiem blakus taisnstūriem veido vienotu rakstu.
“Šīs būves ir diezgan līdzīgas celtnēm Mērgarā,” teica Amrita.
“Vai Mērgara ir tā pilsēta, kas tika atrasta Bolanas kalnu pārejā?”
“Jā, Pakistānas puses Beludžistānā.”
Amrita izstāstīja, ka Mērgarai jau ir bijis skaidrs plānojums. Namos bijuši tandūras krāsnīm līdzīgi, no ķieģeļiem mūrēti pavardi. Mērgaras iedzīvotāji turējuši govis, aitas un kazas. Viņi audzējuši miežus un kviešus — ilgi kultivētas un neapšaubāmi labi ražojošas šķirnes. Acīmredzot viņi pratuši piekopt arī augu seku un izmantojuši pupas un citus pākšaugus bioloģiskai slāpekļa saistīšanai. Sergejaprāt, tas bija satriecoši — eiropieši bija iemācījušies efektīvi izmantot bioloģisko slāpekļa saistīšanu tikai deviņus tūkstošus gadu vēlāk. Vēl deviņpadsmitajā gadsimtā Eiropas lauki slāpekļa trūkuma dēļ bija galīgi noplicināti. Mērgariešiem bijis no kokvilnas austs apģērbs un ar bitumu apstrādāti ūdensnecaurlaidīgi grozi. Acīmredzot viņi pazinuši arī mākslīgo apūdeņošanu — uzkrājuši ūdeni un novirzījuši upju ūdeni uz laukiem.
“Mērgara savulaik bija liela mīkla. Tās apakšējais slānis bija radies it kā pārāk gatavs, lai būtu visas civilizācijas pirmā un vecākā pilsēta,” teica Amrita. “Kaut kur bija jābūt vēl vecākiem apdzīvotiem centriem. Tādējādi jautājums skan: kur tie bija?”
“Nu, tagad mēs zinām,” teica Sergejs. “Mājas izskatās gandrīz vienāda lieluma. Tā, it kā būtu celtas pēc viena plāna.”
Amrita pamāja.
“Tas ir interesanti, vai ne?” piezīmēja Amrita. “Arī gandrīz visas Mērgaras ēkas ir apmēram vienāda izmēra. Gluži tāpat kā pēdējie Indas-Sarasvatī kultūras laikā celtie mitekļi sešus tūkstošus gadu vēlāk.”
Vienāda lieluma ēkas ir līdztiesības pazīme, vidusšķiras sabiedrības paraksts, domāja Sergejs. Nav piļu, un nav arī graustu.
Bija tā, it kā Amrita lasītu viņa domas.
“Man ir patīkami apzināties, ka sabiedrība, kas seštūkstoš gadu garumā ir varējusi būt pasaules vadošā civilizācija, ir bijusi ari ļoti līdztiesīga sabiedrība,” teica Amrita.
Patiesi, tas ir cerības modinoši, domāja Sergejs. Ļoti lielā mērā cerības modinoši.
“Vai tu zināji, ka pilnīgi ikvienā no tiem simtiem un simtiem mājokļu, kas atrakti Harapā, ir bijusi sava vannas istaba un ar ūdeni noskalojama ateja?” jautāja Amrita. “Viņi pilnīgi slimīgi ir interesējušies par mazgāšanos un higiēnu tā, it kā būtu zinājuši, ka tās ir svarīgas slimību profilaksei. Taču, manuprāt, jaukākais ir tas, ka viņi gribējuši nodrošināt šīs no kopīgā labuma viedokļa svarīgās ērtības visiem, ne tikai bagātajiem.”
Cik daudzos zemeslodes mājokļos vēl tagad, piectūkstoš vai deviņtūkstoš gadu vēlāk, nav kārtīgas kanalizācijas, par savu vannas istabu un tualeti ar ūdeni nemaz nerunājot, prātoja Sergejs. Vai skursteņa, kas izvada ēstgatavošanas laikā radušos dūmus.
“Ko Mohendžodāro nozīmē?” viņš jautāja.
“Mirušo pakalns,” atbildēja Amrita. “Tīs ir vēlāk iedots vārds. Mums nav ne jausmas, kā savulaik Mohendžodāro iedzīvotāji paši saukuši dzimto pilsētu.”
Savā ziņā baigs nosaukums, domāja Sergejs. Bet viņš vēl nezināja, ko abi atradīs bridi vēlāk.
“Lomonosovs”, sekojot jūras dibenam, lēni peldēja uz priekšu, un arvien jauni četrus metrus plati un sešus metrus gari taisnstūri paslīdēja zem zemūdenes. Mājokļi ir vēl mazāki nekā Maskavas centra vienistabas dzīvokļi, nodomāja Sergejs. Izskatījās, ka daži taisnstūri bija pat sadalīti vairākās atsevišķās, vēl niecīgākās istabiņās. Tomēr savā laikā tā droši vien patiešām bijusi greznība. Ūdens kļuva arvien dzidrāks.
“īpaši kareivīgi viņi nav bijuši,” atzīmēja Amrita. “Pilsētas nav nocietinātas. Arī ap šo pilsētu nav nekādu mūru, vaļņu vai aizsarggrāvju. Ieroču ir atrasts ļoti maz, un arī skeletos nav vardarbības pēdu. Izskatās, ka viņiem nav bijusi pat īsta armija.”
“Varbūt šī kultūra salīdzinājumā ar citām atradās uz tik daudz augstāka attīstības līmeņa, ka viņi nejutās apdraudēti,” prātoja Sergejs.
Ūdens krāsa kļuva caurspīdīgāka, zaļi brūnā dūmaka arvien vēl bija, taču tagad tā lidinājās it kā atstatus. Kā tālīna migla, kas ikvienā virzienā kā robeža apņēma viņu redzeslauku. Mājas un akmens bluķi, kas atradās divu trīs metru attālumā, bija jau skaidri saskatāmi. Lielākas konstrukcijas, ja vien tās būtu bijušas, droši vien kā tumšas figūras būtu ieraugāmas arī no krietnāka atstatuma.
“Cik liela šī pilsēta ir bijusi?” jautāja Sergejs. “Piemēram, cik daudz iedzīvotāju? Apmēram.”
“Mohendžodāro tās ziedu laikos varēja būt savi simt piecdesmit tūkstoši iedzīvotāju. Šī pilsēta nepārprotami ir bijusi lielāka. Cik liela tā varētu būt? Domāju, ka ceturtdaļmiljons varētu būt visai tuvu patiesībai. liet varēja būt arī vairāk.”
“Tas ir velnišķīgi daudz,” teica Sergejs.
“Tā bija liela valsts. Indas-Sarasvatī kultūras drupas ir izkliedētas Pakistānā, Indijā, Irānā un Afganistānā vismaz pusotra miljona kvadrātkilometru lielā teritorijā.”
Priekšā vīdēja kaut kas prāvs un melns. Vai tas atkal bija kāds aizsprosts, gudroja Sergejs. Māju drupas izbeidzās, un skatam pavērās liels plašums, kas savulaik droši vien ir bijis tirgus vai kāds cits laukums. Šajā vietā viļņi nebija sanesuši smiltis skaisti paugurainās kāpās. Vai arī zemessūcējs kāpas bija izjaucis un izlīdzinājis plakanā dūņu un smilšu laukā. Viss smiltājs bija nosegts ar apaļiem, gaišiem akmeņiem. Dīvaini, domāja Sergejs. No kurienes bija radušies akmeņi? Kad Sergejs ieskatījās rūpīgāk, viņš ieraudzīja, ka daļa akmeņu nebija apaļi, bet gan iegareni. Kad viņi piepeldēja vēl mazliet tuvāk, Sergejs saprata, kas tie par akmeņiem.
Jūras dibens bija nosegts ar kauliem un galvaskausiem. Vietām tie bija gluži nepārtrauktā klājienā, un starp tiem nekas cits nebija redzams. Citur galvaskausi un kauli bija izkliedētāki un spraugās vīdēja dūņas un smiltis.
“Es nesaprotu,” teica Sergejs. “To ir tūkstošiem.”
Sergejs pavirzīja zemūdeni pa kreisi. Atkal galvaskausi un kauli. Simtiem un atkal simtiem galvaskausu. Vietām tik biezā slānī, ka tie veidoja kaudžu kaudzes. Šur tur bija gandrīz veseli un pārsteidzoši nebojāti cilvēku skeleti. Ar kauliem un galvaskausiem noklātā teritorija bija neparasti plaša.
“Vai šī ir kapsēta?” brīnījās Sergejs.
Amrita pakratīja galvu.
“Manuprāt, neizskatās pēc tādas. Šī kapsētai būtu visai dīvaina vieta.” “Vai viņi ir miruši cīņā?”
“Nav. Pilnīgi noteikti nav. Tad, kad cilvēki mirst kaujā, paliek pēdas. Kaulos un galvaskausos ir zobenu, šķēpu un bultu atstāti skrāpējumi un iedobumi. Smiltīs paliek bultu uzgaļi.”
Sergejs skatījās uz jūras dibenā guļošajiem skeletiem un meklēja zīmes zobenu vai bultu atstātajām rētām. Viņš tādas neatrada.