Bet kas gan šeit bija noticis? Ja šī vieta nav bijusi kapsēta, visiem šiem cilvēkiem bija jānomirst aptuveni vienā laikā. Ja viņi nebija miruši kaujā, kādas iespējas vēl palika?
“Kāda slimība?” ierosināja Sergejs. “Mēra epidēmija? Bakas?” “Tas, protams, varētu būt iespējams… Mazmazlietiņ,” apšaubīja Amrita. “Tomēr, manuprāt, tas nešķiet īsti pareizi. Kad cilvēki mirst no mēra, viņi slimo savās mājās. Viņi nesavācas kopā nomirt pilsētas tirgū. Šajā pieņēmumā nav nekādas jēgas.”
“Varbūt šis ir mēra epidēmijas laika kopējais kaps?”
“Es nezinu. Varbūt. Taču, ja viņi epidēmijas laikā būtu pārvietojuši mirušo līķus, kādēļ lai viņi tos būtu savākuši pilsētas centrā?
Sadaloties tāds kvantums līķu būtu smirdējis kā ellē. Nē, viņi tiešām būtu izveduši līķus ārpus pilsētas. Un viņi tos būtu sadedzinājuši, ja vien viņiem būtu bijis pietiekami malkas. Un, visticamāk, viņiem bija gan, vismaz vēl toreiz. Šajos skeletos nav ne miņas no uguns pēdām.” “Tad es patiešām nesaprotu, kas šeit ir noticis.”
“Mēs varētu tādā pašā veidā smelt zemi ari pāris citās vietās un paskatīties, vai ari tajās atradīsim skeletus,” ierosināja Amrita. “Tas mums varētu kaut ko pastāstīt. Taču visai interesants jautājums ir arī tas, kā šeit var būt drupas,” atzina Amrita.
“Ko tu ar to domā?” jautāja Sergejs.
“Lielākā daļa pētnieku joprojām uzskata, ka jūras līmenis ledus laikmeta beigās ir cēlies gandrīz vienmērīgā ātrumā — dažus milimetrus gadā vairāk nekā desmit tūkstošu gadu laikā.”
“Daudzi gan šo viedokli ir apstrīdējuši.”
Amrita pamāja.
“Tas tiesa. Bet paskaties, cik labi ir saglabājies arī šis mūra fragments. Mūru un ēku augšējā daļa ir sabrukusi, bet apakšdaļa ir pārsteidzoši labā stāvoklī. Kādēļ? Kas ir noticis? Padomā pats — ja jūras līmenis būtu cēlies ļoti lēni, drupu apakšējā daļa desmitiem, pat simtiem gadu būtu atradusies pavisam tuvu krasta līnijai, pakļauta viļņu un paisuma un bēguma deldējošai ietekmei. īstenībā no tām nekam daudz nebūtu vajadzējis palikt pāri.”
Sergejs brīdi padomāja.
“Varbūt tās bija iegrimušas smiltīs, kas tās aizsargājušas no erozijas. Tad kaut kas no drupu virsas novācis smiltis tā, ka tās ir kļuvušas daļēji redzamas.”
“Smiltis droši vien ir daļa no vienādojuma,” piekrita Amrita. “Tomēr es nekādi nesaprotu, kā viss ir noticis.”
Pēc dažām stundām viņi atgriezās Mumbajā un Amrita aizveda Sergeju uz viņa dzīvokli.
“Šī bija ļoti interesanta diena,” teica Sergejs. “Paldies!”
“Paldies arī tev,” atbildēja Amrita un pēkšņi kļuva it kā šaubīga un nedroša.
Sergejs jautājoši lūkojās viņā.
“Es tikai domāju, ka varbūt tu vēlētos kādu dienu atnākt pie manis uz vakariņām,” Amrita ieminējās.
“Ļoti labprāt,” atbildēja Sergejs, bet vienlaikus domāja, kādēļ šis jautājums Amritai nāca tik grūti. Vai tas bija saistīts ar kādiem vietējiem pieklājības noteikumiem? Tā varēja būt. Mumbaja pēc Indijas mērauklas nebija īpaši konservatīva vieta, bet varbūt Amritas radinieki stingri turējās pie tradīcijām. Varbūt viņam vajadzētu atteikties?
“Es šeit vēl nevienu nepazīstu, tādēļ piemērots ir gandrīz vai jebkurš vakars,” teica Sergejs.
“Vai rītdiena der?”
“Lieliski.”
“Vai tev patīk indiešu ēdieni?”
“Kuram tad nepatīk!”
“Asi vai mazāk asi?”
“Protams, asi.”
“Asi pēc Eiropas mērauklas vai asi indiešu gaumē?”
Tagad Sergejs jau smējās.
“Teiksim tā, ka pēc Ziemeļindijas mērauklas ļoti vircoti, bet ne tādi, ko dienvidindieši uzskatītu par asu.”
Arī Amritai sanāca smiekli.
“Tā bija pietiekami precīza definīcija. Tātad rīt, teiksim, pulksten sešos. Vai atbraukt tev pakaļ, vai arī pats spēsi nokļūt Badrā?”
“Es varu atbraukt ar taksometru,” Sergejs atbildēja. “Mums abiem priekšā ir ikdiena, un man ir jāiemācās tikt galā pašam.”
7
Anna Lēna Jervinena un Kari Alanens basām kājām čāpoja pa baltām koraļļu smiltīm klāto tropu salas krastu. Kārību jūra zaigoja zilumā. Virs galvas tikpat zilas debesis bez neviena mākoņa. Viļņi sašķīda seklajā piekrastes ūdenī. Tie sev līdzi aizskaloja smiltis un uz brīdi atklāja mazus vēzīšus un gliemezīšus, kuri pārsteidzoši ātri ierakās atpakaļ. Palmu zari čabēja jūras vējā. Tā bija Bahamu salām piederošā Eljūtera — garens rifs no koraļļu akmeņiem un smiltīm.
Pēkšņi Anna Lēna apstājās.
“Tur ir delfīni!”
Kari pagriezās, lai paskatītos viņas norādītajā virzienā.
“Es nekā neredzu. Vai tu esi pārliecināta?”
“Pilnīgi pārliecināta. Viņi patiešām tur ir — viņi droši vien pazuda starp viļņiem.”
Anna Lēna pagriezās prom no krastmalas. Līdzenais smilšu klajums pēc maza gabaliņa kļuva par lēzeni augšupkāpjošu nogāzi.
“Ja uzkāpsim augstāk, tad redzēsim tos labāk,” viņa vedināja. “Varbūt tev ir kas labāks, ko darīt?”
“Noteikti nav,” atbildēja Kari. “Kāds darāmais gan šeit varētu būt?”
“Stulbiķis,” pārmetoši teica Anna Lēna.
Viņi uzkāpa pa nogāzi un nonāca mežā, kurā auga palmas un banānkoki. Nogāze kļuva arvien stāvāka. Pametusi skatu atpakaļ, Anna Lēna redzēja, ka viņi jau ir uzkāpuši varbūt divdesmit vai trīsdesmit metrus virs jūras līmeņa.
“Vai šis tomēr nav bijis gluži jauks ceļojums?” viņa jautāja Kari.
“Hs zinu, ka tu īsti negribēji braukt, bet vai tad tas nav bijis braukšanas vērts?”
Parasti cilvēks nevinnē vairākas reizes ceļojumu uz otru pasaules malu tikai tāpēc, ka vājuma brīdī nav varējis pateikt NĒ žurnālu pārdevējam pa tālruni, domāja Kari. Tā ka laikam jau tas tomēr bija tā vērts. Taču īpaši aizrautīgs viņš neizskatījās.
“Kari, tev taču patīk jūra,” teica Anna Lēna. “Un palmas. Un delfīni.” “Nu jā, man patīk. Vienmēr ir patikuši. It īpaši, ja te tomēr ir tie delfīni. Žēl tikai saražot tik daudz lieku siltumnīcas gāzu izmešu pavisam veltīgas lietas dēļ. Nu, gandrīz veltīgas.”
Anna Lēna nopūtās.
“Beidz vienreiz ņemties! Es zinu, ka klimata sasilšana ir liela problēma, bet vai tu nevarētu vismaz apsvērt iespēju divas nedēļas nedomāt par siltumnīcas gāzēm un izmešiem? Divas nedēļas, ne vairāk, pleaseV’ Kari kā padošanās zīmi pacēla rokas.
“Zinu, zinu, ka esmu slikts cilvēks. Piedod, ka es eksistēju. Mēģināšu par to visu nedomāt un koncentrēties tikai uz delfīniem.”
Kari lūkojās jūrā, bet nesaskatīja nekā cita kā vien slinki uz priekšu šūpojošos gurdviļņus. Tad viņš pameta skatu sānis, un viņa uzmanību pievērsa kaut kas cits.
“Klau, tur viņi ir!” kliedza Anna I.ēna. “Viņu ir vismaz ducis. Nē, vairāk! Daudzi desmiti. Liels bars.”
“Pagaidi mirklīti,” dīvaini atsvešināti un izbrīnīti teica Kari. “Paskaties uz tiem!”
Kari norādīja uz šķautņainu privātmājas lieluma akmens bluķi, kas vāļājās nedaudz atstatus. Izskatījās, ka tālāk ir vēl tādi paši gaiši akmens milzeņi.
“Kas ir?” samulsusi jautāja Anna Lēna. “Kas man būtu jāskatās?” “Nu paskaties!” uzstāja Kari. “Tie ir vareni. Tie lielākie bluķi droši vien sver vismaz divtūkstoš tonnu, varbūt vairāk.”
Sieva dīvaini skatījās uz viņu.
“Es nesaprotu, kas tajos ir tik īpašs. Esmu redzējusi arī daudz lielākus akmens bluķus. Piemēram, Somijā.”
“Tā gan, bet aplūko klinti zem akmeņiem. Tā izskatās pavisam citāda.” Anna Lēna aplūkoja klinti zem akmens bluķiem. Bija jāatzīst, ka Kari ir taisnība. Bluķiem bija cita krāsa un arī atšķirīgs sastāvs nekā klintij, uz kuras tie vāļājās.