“Tie nav atšķēlušies no klints, kas atrodas apakšā,” domīgi teica Kari. “Tic ir no kādas citas vietas. Tātad jautājums skan: no kurienes tie ir nākuši un kādā veidā?”
“Es nesaprotu, kādēļ tas ir tik svarīgi,” nedroši teica Anna Lēna. “Varbūt tos atnesis kontinentālais apledojums. Vai tu skatīsies tos delfīnus, kamēr šie vēl ir redzami?”
Kari pakratīja galvu.
“Šeit pēdējā ledus laikmetā nebija kontinentālā apledojuma. Un šie bluķi neizskatās īpaši veci.”
“Varbūt jūrā peldošie aisbergi tos ir attransportējuši uz šejieni. Kad aisbergi kusa, tie nokrita šeit.”
“Labs mēģinājums, bet neder.”
“Kādēļ ne?”
“Mēs atrodamies desmitiem metru virs tagadējā jūras līmeņa. Ledus laikmetā jūras līmenis bija vismaz simt metrus zemāk. Miljoniem gadu, varbūt desmitiem miljonu gadu ūdens līmenis nav bijis pietiekami augstu.” “Nesaprotu. Ko tad tie bluķi šeit dara?”
“Tieši tā. Manuprāt, tas ir visai labs jautājums.”
“Var jau būt, bet kāpēc mums jāinteresējas par to, kādēļ kāds noteikts akmens vāļājas kādā noteiktā vietā un nevis kaut kur citur? Vai tam patiešām ir kāda nozīme?”
Kari paraustīja plecus.
“Diezin vai tam ir kāda būtiska nozīme.”
Viņam vēlāk nāksies atcerēties savus vārdus un brīnīties, cik ļoti cilvēks reizēm var kļūdīties.
“Starp citu, tie delfīni jau aizpeldēja,” teica Anna Lēna. “Varbūt arī tu būtu varējis tos redzēt, ja nebūtu palicis blenzt uz tiem nolāpītajiem akmeņiem. Kurus var redzēt arī Somijā. Atšķirībā no delfīniem.”
“Varbūt viņi vēl atgriezīsies,” teica Kari. “Vai gaidot iesim nopeldēties?”
8
Sergejs nolaida avīzi uz galda un palūkojās pulkstenī. Tas rādīja bez ceturkšņa pieci. Droši vien jau bija laiks doties ceļā. Viņš savāca atslēgas no skapīša un jau pēc mirkļa stāvēja uz ielas stūra un mēģināja apstādināt kādu no garām velkošamies dzeltenmelni raibajiem taksometriem. Satiksme bija sastingusi kā lēni plūstoša biezputra. Taksometri, maruti, kravas mašīnas, autobusi, motocikli, divriteņu skūteri un trīsriteņu skūteri, velosipēdi un cilvēku vilktie ratiņi vienā mānīgi haotiskā masā. Ratiņos vairāku metru augstos kalnos bija sakrautas maisu kaudzes, tērauda stiegras betonam, ūdens vai kanalizācijas plastmasas caurules, dažāda resnuma bambusa kārtis, baļķi un dēļi, matrači un viss kas cits, kas varēja būt noderīgs divdesmit miljonu cilvēku dzīvei.
Sergejam ilgi vajadzēja māt ar roku garām rūcošajiem taksometriem, kamēr viens no tiem apstājās. Izdzirdējis, uz kurieni Sergejam jābrauc, vadītājs nebija priecīgs, jo, viņaprāt, Bandra atradās neērtā virzienā. Vīrs piekrita nogādāt Sergeju vajadzīgajā vietā tikai tad, kad viņš bija apsolījis samaksāt krietni virs cenas. Satiksme virzījās uz priekšu vien mazliet veiklāk par kājāmgājēja ātrumu, un, kad viņi beidzot nonāca vietā, kur Amrita Sergejam bija likusi apstāties, viņš kavēja kādu pusstundu.
Saule jau bija visai zemu, un rietumpusē debesis krāsojās sarkanas. Bariņš zaļzili raibu papagaiļu pacēlās gaisā no liela, ielas malā augoša vīģeskoka. Bija grūti atrast īsto māju, jo uz lielākās daļas nebija atzīmēti numuri. Turklāt apbūves gabali izskatījās atšķirīga lieluma un uz dažiem atradās vairākas mājas. Sergejam bija jāprasa ceļš vēl vairākas
reizes, pirms viņš galu galā atrada meklēto. Tomēr visi, kurus viņš izjautāja, bija draudzīgi un mīļuprāt palīdzēja, cik vien labi spēja.
Beidzot Sergejs atradās pie īstās mājas, uzkāpa pa trepēm otrajā stāvā un pieklauvēja pie Amritas durvīm.
Amrita nāca atvērt. Viņa bija tērpusies skaistā tirkīzzilā, raibā sari, kas acīmredzot bija izgatavots no zīda auduma.
“Tātad atradi ceļu,” viņa secināja.
“Vai tu šaubījies, ka atradīšu?”
“Nu, tā īsti ne. Galds ir uzklāts, tā ka sēdi vien nost. Atnesīšu no virtuves ēdienu.”
“Smaržo labi,” teica Sergejs.
Sergejam gāja pie sirds arī senie krievu gardumi. Tomēr pēc pirmā Indijas ceļojuma viņš tik un tā bija palicis pie uzskata, ka Dienvidāzijas ēdieni ir pasaulē labākie. Indieši, piemēram, bija izlolojuši neticami daudz garšīgu ēdienu, kas izgatavoti pat no tik vienkāršām izejvielām kā kartupeļi. Vairāku tūkstošu gadu izmēģinājumi ar garšvielām un to kombinācijām — un, lūk, rezultāts, prātoja Sergejs.
“Es ēdu tikai veģetārus ēdienus un ceru, ka arī tev tie ies pie dūšas,” teica Amrita.
“Protama lieta. Nav ne runas par to, ka neietu.”
“Turpretī vīns man ir. Attiecībā uz alkoholu neesmu nekāds nelokāms bramins. Sarkano vai balto?”
“Varbūt sarkano.”
“Vai derēs indiešu? Pēc manām domām, tagad mums ir visai labi vīni.”
“Tad nogaršosim to!”
Amrita atnesa no virtuves atvērtu sarkanvīna pudeli un piepildīja abas glāzes līdz pusei. Sergejs pagaršoja vīnu.
“Tas taču ir vienkārši lielisks!”
“Vai esi pārsteigts?”
“Nu, vien tik daudz, ka Indija nav nekāda pasaulē pazīstama vīna darīšanas zeme.”
“Vīnogulāju audzēšanu sākām pavisam nesen. Tomēr šeit ir daudz reģionu, kas lieliski piemēroti vīnogu audzēšanai. Mēs sākām ar labas kvalitātes vīnogām, un mūsu selekcionāri savu darbu prot.”
Amrita pasniedza Sergejam rīsu trauku un bļodu, kurā bija puķkāposti un kartupeļi ar garšvielām. Viņa novietoja uz galda arī kādas desmit stikla burciņas, kurās, kā izskatījās, bija dažādas ar atšķirīgām garšvielām marinētas piedevas.
“Mazliet augstākas šķiras indiešu mājā vienmēr glabātos vismaz simts dažādu marinēto piedevu,” teica Amrita. “Bet es gatavoju pati, tādēļ man nav lielāka piedāvājuma par šo.”
Sergejam nāca smiekli — arī desmit jau bija gana. Pagaršojis ēdienu, viņš atzina, ka tas ir tik gards, ka kūst mutē.
“Kas tev lika kļūt par jūras pētnieku?” pieklājīgi apvaicājās Amrita. Sergejs bija pieradis atbildēt uz šo jautājumu vispārināti un izvairīgi, nepūloties izskaidrot, kas viņu saistīja jūras dzīlēs. Sev par brīnumu viņš pamanīja, ka šoreiz negribējās izvairīties.
“Stāsti, stāsti! Es gribu dzirdēt,” uzstāja Amrita.
Sergejs pasmaidīja.
“Starp citu, šis ēdiens patiešām ir labs,” viņš teica.
“Nemēģini mainīt sarunas tēmu.”
“Es nevaru ēst, ja man vienlaikus ir jārunā.”
“Tu paspēsi izdarīt abas lietas.”
Sergejs izmantoja brīdi, lai sakoncentrētu domas.
“Man visbūtiskākais varbūt bija tas, ka okeānu un jūru dzīles ir cilvēces pēdējās frontes,” viņš pēc tam teica. “Pēdējās patiešām lielās neapgūtās zemes, pēdējās neskartās un nepazīstamās mežonīgās teritorijas uz zemeslodes.”
“Bet augstie kalni? Vai Ziemeļpola un Dienvidpola ledāji? Tundra? Amazone?”
“Pāri tiem lido satelīti un lidmašīnas. Par šīm vietām ir fotogrāfijas. Ūdens ir gandrīz necaurredzams, skatoties planetāros mērogos. Divdesmitā gadsimta beigās cilvēki ar savām acīm vai kameru starpniecību ir redzējuši tikai aptuveni simt piecdesmit kvadrātkilometru no okeāna dzīlēm. Un arī to tūkstošiem mazos fragmentiņos. Simt piecdesmit kvadrātkilometru no vairāk nekā trīssimt miljoniem kvadrātkilometru. Tātad pusmiljono daļu. Turklāt kilometriem biezais ūdens matracis, kas paliek starp okeāna dibenu un ūdens virsmu, ir pazīstams vēl sliktāk. Zemūdeņu darbības laiks vēl pavisam nesen bija visai ierobežots, tādēļ tās vispār neapstājās ceļā uz jūras dibenu. Praktiski jūras pētnieki ir koncentrējušies tikai uz divām okeāna robežvirsmām — dibenu un ūdens virsmu. Lai gan jūra pēc savas patiesās dabas nav divdimensiju virsma, bet gan šķidrs trīsdimensiju kosmoss.”