“Labs ir, priekšniek,” Vasilijs nosmīnēja.
Sergejs no grīdas pacēla attēla pastiprinātāju un iedeva to Vasilijam.
“Paskaties, vai tas vēl strādā.”
Natālija Beļajeva noraizējusies aplūkoja Vasilija savainoto roku.
“Kas īsti notika?”
“Mēs vēl nezinām,” teica Sergejs.
Sergejs pārlaida skatienu mērītājiem un monitoriem.
“Dīvaini,” viņš pēc mirkļa teica. “Stabilizatoru un balasta novietojums nav mainījies.”
“Bet kas tad mums uzbruka?” Natālija brīnījās.
“Varbūt tā bija spēcīga lejuptekoša straume,” Vasilijs minēja. “Starp citu, šiem attēla pastiprinātājiem nav nekādas vainas.”
Sergejs prātoja, vai riešām tā varētu būt spēcīga lejuptekoša straume. Visai laba ideja, izņemot tikai to, ka okeānā nav tādu lejuptekošu straumju, kuras spētu sagrābt zemūdeni kā ūdenskritums laivu. Ne tuvu tam. Tas bija kaut kas cits. Bet kas? Sergejam prātā nenāca galīgi neviens labs izskaidrojums.
“Nu tā, šī tad iznāca tāda mazliet īsāka ieniršana,” viņš teica. “Vislabāk mums būtu atgriezties augšā.”
Natālijas seja bija atklātas vilšanās pilna, tomēr viņa neko neteica. “Ar mani viss ir kārtībā,” teica Vasilijs. “Nedomāju, ka manai rokai kaut kas kaiš. Un, pat ja tā būtu, tas noteikti brīdi var pagaidīt.” “Vienalga,” Sergejs stingri noteica. “Mēs nezinām, kas mums uzbruka. Mēs varam būt briesmās.”
“Vai tad mums nevajadzētu to noskaidrot?” ierosināja Natālija. “Šeit ir aktīva kuģu satiksme. Vai mums nevajadzētu pārliecināties, ka augšā peldošie kuģi ir drošībā?”
“Natālijai ir taisnība,” Vasilijs piebalsoja. “Turklāt es atceros dzirdējis, ka šajā jūras reģionā pēdējo desmit gadu laikā bez pēdām esot pazudusi virkne kravas kuģu.”
To nu gan tu būsi izdomājis pats, Sergejs īdzīgi nodomāja. Natālijai un Vasilijam, protams, bija taisnība attiecībā uz to, ka jautājuma noskaidrošana principā būtu pieskaitāma viņu uzdevumiem. Tomēr, tā kā līdzi bija Natālija, Sergejs negribēja uzņemties nekādu lieku risku. Natālija taču bija tikai Maskavas universitātes studente, kura izgāja vasaras praksi Norvēģijas valdības un Širšova institūta kopprojektā.
“Manuprāt, tu krietni vien pārspīlē risku,” teica Vasilijs, mēģinot izklausīties iespējami saprātīgs un mierīgs. “Šajā vietā ūdens nav dziļāks par sešiem septiņiem simtiem metru. Mūsu sile pat nemana šādu spiedienu. Un sašķidrinātā skābekļa trijiem pietiek vismaz nedēļai.” Varbūt Vasilijam ir taisnība, domāja Sergejs, un, tā kā arī Natālijas sejas izteiksme bija ļoti lūdzoša, pat prasoša, viņš padevās.
“Nu, ja jūs abi tā uzskatāt, tad… turpināsim.”
“Labs lēmums, priekšniek,” teica Vasilijs.
Natālijas Beļajevas seja staroja sasprindzinājumā un aizrautībā.
Meitene varbūt ir pat pārāk aizrautīga, prātoja Sergejs. Neliela deva veselīgas piesardzības nenāktu par sliktu okeānu pētniecei. Bet, no otras puses, ja ir pārāk piesardzīgs, tad nekad neko lielu nevar sasniegt.
“Līgani lejup!” nokomandēja Sergejs.
Vasilijs atkal ķērās pie “Lomonosova” vadības svirām un sasvēra zemūdenes priekšgalu dažus grādus uz leju.
Simt četrdesmit metri, simt četrdesmit viens metrs. Jūra aiz bruņustikla pat attēla pastiprinātāju darbības rādiusā izskatījās jau gandrīz zilimelna. Tikai šur tur pavīdēja gandrīz neatšķiramas gaismas strēles, uzplaiksnījumi un nespodri, jūras iemītnieku radīti uzzibsnījumi.
Kad saules gaisma skāra jūras virsmu, zilais gaismas viļņa garums izplūda visos iespējamajos virzienos tā, ka jūra zem skaidrajām debesīm izskatījās zila. Sarkanais gaismas viļņa garums jau absorbējās virsējos slāņos. Jo dziļāk “I.omonosovs” bija iegremdējies, jo vairāk gaisma bija vai nu atstarojusies, vai arī absorbējusies ūdenī. Trīsdesmit metru dziļumā jūra jau bija kā zilzaļa dūmaka. Kad viņi bija nolaidušies vēl zemāk, zaļās krāsas tonis bija kļuvis tumšāks un aukstāks. Pēc tam zilzaļais bija pamazām, gandrīz nemanāmi pārvērties pārsteidzoši caurspīdīgā zilumā, kas vairs neatgādināja nevienu uz zemes virsmas redzamu krāsu. Kad viņi nolaidās vēl zemāk, atlikušie zilie toņi arvien satumsa, līdz bija palicis vairs tikai melnais.
Sergejs zināja, ka tad, ja viņi turpinātu ieniršanu pietiekami dziļi, melnuma blīvums kļūtu arvien spēcīgāks un drūmāks, līdz tas būtu melnāks par jebkādu melnumu zemes virspusē. Tikai viens procents saules gaismas spēja iesniegties šādā dziļumā, kādā viņi pašlaik atradās. Taču tikai deviņsimt metru dziļumā viņi sasniegtu joslu, par kuru zemāk vairs nespētu ielauzties pilnīgi neviens saules gaismas viļņa garums. No turienes uz leju dziļā jūra bija mūžīga un absolūta tumsas valstība, sava veida šķidrais Aīds.
No augšas krita lēni grimstošas, ūdens vērpetēm līdzi virpuļojošas gaišas pārslas. Tās tik lielā mērā izskatījās pēc lielām, gaisīgām sniegpārslām, ka varēja sajaukt. Jūras sniegs, pēc Sergeja domām, bija trāpīgs nosaukums. Gar logiem šūpojās blāvi vēžveidīgie, tik caurspīdīgi, ka tos bija grūti atšķirt no apkārtējā ūdens.
“Ainava gan šodien nav nekāda īpaši dvēseli aizgrābjošā,” atzīmēja Sergejs. “Bet mēs jau arī neko citu negaidījām.”
“Man gan šķiet, ka tā ir visai aizraujoša,” teica Natālija.
Vīrieši saskatījās un iesmējās.
“Nu, tas varbūt tāpēc, ka tu to visu redzi pirmo reizi,” teica Vasilijs. “Valdzinājums pamazām vien sačākst. Lai gan katrā niršanas reizē pretī nāk arī kaut kas jauns un interesants.”
“Kas jūs pamudināja pievērsties šai sfērai?” Natālija pajautāja.
Vasilijs nopūtās.
“Man šo vietu piedāvāja. Un alga bija laba.”
Natālija sarauca pieri, un seja izskatījās vīlusies, nedaudz nosodoša.
“Tikai tādēļ vien?”
“Vai tu domāji, ka jūras pētīšana ir profesija pēc aicinājuma?” jautāja Vasilijs.
Natālija pamāja ar galvu. Viņa pagriezās pret Sergeju.
“Un tu? Kāpēc tu tagad esi šeit?”
Sergejs iesmējās.
“Jūra vienmēr mani ir valdzinājusi,” viņš īsi noteica.
Pareizāka atbilde, protams, būtu bijusi, ka okeāns ir vienīgais, kas viņam vēl ir svarīgs, vienīgais, kas viņam vēl kaut ko nozīmē. Vienīgais, kas viņu turēja pie dzīvības un kā dēļ viņš jau pirms laba laika nebija visu izbeidzis.
Natālija neizskatījās apmierināta, taču neturpināja izrādīt ziņkāri. Visi stāvēja klusu, bija dzirdama tikai “Lomonosova” motoru murdoņa. No hidrofoniem atbalsojās zivju un citu jūras iemītnieku balsis. Ciarneļu elektriskā sprakšķēšana un tarkšķēšana. Kaut kur tālāk peldošu roņu vaukšķēšana un vaidi. Klakšķinošas skaņas, kuras varētu būt zivju vai baltvaļu izraisītas. Turklāt “Lomonosova” mikrofoniem pieslēgtās ierīces reģistrēja daudz tādu skaņu, kuras bija pārāk zemas vai pārāk augstas, lai tās saklausītu cilvēka ausīm.
“Vai nevajadzētu ieslēgt prožektoru?” ierosināja Vasilijs. “Tikai ar attēla pastiprinātājiem te vairs neko nevar redzēt.”
Sergejs pamāja.
“Darīsim tā.”
Viņi noņēma no acīm attēla pastiprinātājus, un viss kļuva necaurredzami tumšs. Bija tā, it kā viņi būtu atradušies biezā maisā mākoņainā, bezmēness un bezsniega decembra naktī kaut kur pie polārā loka. Pēc tam viņu acis sāka aprast ar nespodro gaismu, kas atspīdēja no zemūdenes instrumentu fosforizētajiem tablo, un melnā tumsa pārvērtās par tumšu pelēkumu. Vasilijs pagrieza slēdzi, un “Lomonosova” ārpusē parādījās spožs gaismas kūlis. Viņi ieraudzīja aizzibam lielu zivi, kura, panikas pārņemta, aiztraucās tumsā.