Amrita domīgi pamāja un, nesakot ne vārda, dziļi iegrimusi domās, lūkojās Sergejā. Viņas sejā bija grūti iztulkojama izteiksme. Sergejs pat neuzdrošinājās mēģināt uzminēt, ko Amrita tajā brīdī domāja. “Tu neesi precējusies?” Sergejs uzdrošinājās pajautāt.
Amrita iesmējās.
“Nē, neesmu.”
“Es taču neuzdevu nesmalkjūtīgu jautājumu?”
“Uzdevi jau gan, bet tas ir gluži OK. Faktiski es biju precējusies, bet nu vairs neesmu. Mēs izšķīrāmies pirms sešiem gadiem. Un pēc tam vairs neesmu apprecējusies vēlreiz.”
“Kādēļ ne?”
“Nezinu. Varbūt neesmu satikusi nevienu piemērotu. Vai ari neesmu gribējusi to visu piedzīvot vēlreiz.”
“Vai drīkstu jautāt, kāpēc izšķīrāties?”
Amrita nopūtās.
“īsi un skaidri — mans vīrs galu galā nespēja izturēt to, ka strādāju ārpus mājas un ka man darbā bija labāki panākumi nekā viņam. Tā es pieņemu. Man atkal bija liela vilšanās saprast, ka viņš ir tik vecmodīgs. Mēģināju situācijai meklēt risinājumu, taču nevēlējos atsacīties no visa tā, ko patiešām gribēju darīt. Varbūt man vajadzēja tā darīt, taču toreiz tas nešķita pareizi. Vai taisnīgi. Stāvoklis kļuva arvien sliktāks, un beigas bija visai nejaukas. Fs patiešām vairāk negribētu runāt par to.”
“Man žēl, ka sāku par to runāt. Man nebūtu vajadzējis tā darīt,” teica Sergejs, samulsis par savu netaktiskumu.
“Nekas, nekas.“
Amrita mirkli cieši lūkojās uz savu tukšo glāzi. Tad viņa ieskatījās Sergejam tieši acis.
“Bet par to vairāk ne vārda. Vai iedzersi vēl vīnu?”
“Paldies, labprāt,” teica Sergejs.
Sergejs piecēlās un piegāja pie Amritas grāmatplaukta. Ikviens grāmatplaukts vienmēr daudz pastāsta par savu īpašnieku, prātoja Sergejs. Amritas mājas bibliotēka nosedza veselu sienu no grīdas listēm līdz pat griestiem. Sergejs pārlūkoja sējumu muguriņas. Daļa grāmatu bija uzrakstītas marathi, hindi, gudžarati vai kādā citā Dienvidāzijas valodā, bet lielākā daļa bija angliski. Ancient Inventions, Aborted Discoveries, Lost Inventions, Dying Wisdom… Izskatījās, ka Amrita vāc darbus, kuri aplūko daudzkultūru zinātnes vēsturi.
“Protams, vari,” teica Amrita, pirms vēl Sergejs bija paspējis kaut ko teikt.
“Protams, varu ko?” jautāja Sergejs.
“Aizņemties grāmatas, kuras tevi īpaši interesē. Ja vien atdod atpakaļ.”
“Paldies,” teica Sergejs. “Man jāatzīst, ka daži no šiem opusiem jau ir pamodinājuši manu ziņkāri.”
“Vai tu nevēlētos doties pastaigā gar jūras krastu? Ārā ir brīnišķīgs laiks.”
“Ejam!”
Amrita un Sergejs pastaigājās pa Čoupatijas smilšaino krastmalu. Viņiem kreisajā pusē mirdzēja Mumbajas gaismas, neskaitāmu dažāda lieluma daudzstāvu namu, privātmāju un ielu laternu gaismas. Viņiem pa labi bija Indijas okeāna melnais ūdensklājs un tieši priekšā — palmu apņemtais krastmalas bulvāris un tā laternu veidotā gaismas punktiņu virtene pirms jūras tumšuma. Piekrastes bulvāra laternas, attālinoties zemesraga smailes virzienā, kļuva arvien mazākas. Taltālu bija saskatāmas pēdējās gaismas. Viņiem labajā pusē un ieslīpi priekšā vīdēja viļņu lūšanas zona — cits citam bezgalīgi sekojošu, mierīgu, putās sašķīstošu gurdviļņu nepārtrauktā kustībā esošs ornaments, kas, virzoties tuvāk zemesraga spicei, izbālēja un visbeidzot pazuda tumsā. Lūstošo viļņu skaņa dvesa jūras rimto mieru.
Kontrasts starp krastmalas bulvāra gaismu rindu un melno ūdens masu bija skarbs un ass. Mumbajas gaismas jūra pārtrūka kā ar nazi nogriezta.
“Gluži kā dzīve un nāve, vai ne?” secināja Amrita. “Vispirms pasaule pilna ar gaismu un dzīvību un tad… Tad vairs nekā. Tikai tumsa. Tas ir briesmīgi, bet vienlaikus arī… kaut kā nomierinoši. Manuprāt, ir labi zināt, ka viss kādreiz beigsies.”
“Tu laikam neesi nekāda labā hinduiste, ja tā domā?”
“Manuprāt, savā ziņā būtu pat jauki, ja dvēseļu pārceļošana būtu patiesība… Un kurš to zina, varbūt tā arī ir. To vienlīdz grūti ir pierādīt kā aplamu un pierādīt kā patiesu. Un cilvēkiem taču ir šī visai dīvainā pieredze par savu iepriekšējo dzīvju atcerēšanos. Bet es tik un tā nezinu.”
Viņi klusējot raudzījās naksnīgajā jūrā un pilsētas gaismās.
“Dažas lietas vienmēr saistītas ar krietnu risku,” domīgi teica Amrita. “Ja izdarīsi kļūdu, liela daļa dzīves var tikt sabojāta. Ja tici, ka tev ir neskaitāmas dažādas dzīves, tad tas nekādu sliktumu nenodara. Bet ja dzīve tomēr ir tikai viena…”
Amrita nepabeidza teikumu.
“No otras puses, ja neriskē, tad arī tam ir savas sekas,” Amrita pēc laiciņa turpināja.
“Es nesaprotu, uz ko tas attiecas,” iebilda Sergejs.
“Protams, ka tu saproti,” teica Amrita, un viņas sejā atplauka zobgalīgs smaids. “Vai tu zināji, ka mēs, hinduisti, vienā reizē apprecamies uz septiņām dzīvēm? Tiesa, praksē šajā principā ir viena maza problēma. Katrā dzīvē ir jāapprecas atsevišķi, bet nevienas noteiktas ceremonijas laikā nekādi nevar zināt, kura dzīve no tām septiņām jau norit.”
“Es paskatījos vārdnīcā, ko nozīmē tavs vārds,” atklāja Sergejs.
Amrita pasmaidīja.
“Nedaudz mulsinoši, vai ne?” Amrita teica un mēģināja izskatīties ļoti nopietna, taču viņas acis smējās. “Vai no kristieša viedokļa neizklausās tā, it kā es iedomātos esam kāds Jēzus vai kas tamlīdzīgi? Nedaudz uzpūtīgi, ja? Lai gan ne jau es, protams, esmu izvēlējusies savu vārdu.” “Varbūt mazliet,” piekrita Sergejs. “Bet arī… kaut kā valdzinoši. Tas varbūt visai dumji teikts, taču cilvēkam, kurš izskatās pēc hinduistu dievietes, manuprāt, drīkst būt tai piemērots vārds.”
Amrita smējās.
“Tev taisnība — tas bija ļoti dumji teikts. Bet nesatraucies. Sarunājam tā, ka es to uztveršu kā komplimentu. Šajā reizē.”
“Daži uzskata, ka labās pāra attiecībās galvenais vienmēr ir rūpēties par otra cilvēka brūcēm,” teica Amrita. “Mums visiem ir savas brūces — dala nāk no bērnības, daļa no jaunības mīlestībām, daļa no ievainojumiem, ko atstājušas vēlākās attiecības ar cilvēkiem, dala no mūsu mīļo aiziešanas. Saka, labas attiecības abiem palīdz atlabt no savām brūcēm.”
“Bet vai arī tādā uzskatā nav savas bīstamības?”
“Kur tad nebūs!”
Palmu galotnes un nokarājušās mirušās lapas čabēja maigajā vējiņā, kas pūta no jūras. Karstais un mitrais nakts gaiss bija kā tumšs samts. Amrita un Sergejs stāvēja pie ārdurvīm mājas priekšā. Sergejam rokās bija liela paka ar Amritas aizdotajām grāmatām.
“Man droši vien vajadzētu doties,” teica Sergejs. “Ir jau vēls.”
“Tā laikam ir,” piekrita Amrita. “Nenoliedzami, tagad ir visai vēls.” “Paldies par ārkārtīgi jauko vakaru,” Sergejs pateicās.
“Man arī bija patīkami.”
“Ja nu es tagad dodos prom no šejienes… tad arlabunakti.” “Arlabunakti,” atbildēja Amrita.
Sergejs devās uz ielas stūri, kur gaidīja rinda taksometru. Viņam bija dīvaina sajūta — no vienas puses, viegla un tukša, bet vienlaikus arī labā veidā tukša. Jo tagad tukšumam viņa prātā piejaucās arī kas cits. Tomēr viņš negribēja apstāties padomāt par to, bet gan izstūma šos mazsvarīgākos jautājumus no prāta.
9
Nākamā diena bija nacionālo svētku diena. N/OT bija slēgts, tādēļ Sergejs gulēja ilgāk nekā parasti un brokastis paēda pilnīgi nesteidzoties.