Pēc tam viņš salika uz galda no Amritas patapinātās grāmatas. Viens sējums nokrita uz grīdas. No grāmatas lapām izslīdēja žūksnītis salocītu avīžu izgriezumu. Sergejs pacēla izgriezumus. Viņš atlocīja augšējo un redzēja, ka tas ir Amritas ievadraksts avīzē The Hindu. Raksta nosaukums bija Scientific Progress in the Western Societies: A Process of Abandoning the West’s Own Prejudices? Tātad: zinātnes attīstība rietumvalstīs kā pakāpeniska atbrīvošanās no pašu aizspriedumiem. Sergejam ienāca prātā, ka tā ir interesanta doma. Bet ko Amrita ar to īsti gribējusi pateikt?
“Rietumu zinātnes attīstībā pārāk bieži ir vajadzējis atbrīvoties no pašu māņticīgajiem priekšstatiem,” lasīja Sergejs. “Tas, ka Eiropa septiņpadsmitajā gadsimtā atklāja pasaules uzbūvi ar Sauli centrā, nepavisam nenozīmē to, ka arī visa pārējā pasaule tikai šajā posmā būtu sapratusi to faktu, ka Zeme griežas ap Sauli un nevis Saule ap Zemi. Piemēram, jau Vēdās kā pašu par sevi saprotamu uzskatīja to, ka Saule ir daudz lielāka par zemeslodi un ka Zeme griežas apkārt Saulei tāpat kā citas planētas. Labākas redzamības dēļ senie Indijas astronomi bija ari atzinuši Urānu par planētu varbūt jau tūkstošiem gadu pirms eiropiešiem. Saskaņā ar Vēdām lielākā daļa zvaigžņu bija tādas pašas saules kā mūsu Saule, tikai tās atradās ļoti tālu.”
Interesanta informācija, domāja Sergejs. Bet vai, visticamāk, tas nebija tikai labs minējums? Senie cilvēki taču nekādi nebija varējuši īsti zināt, ka Zeme riņķoja ap Sauli un ka zvaigznes ir tālas saules?
“Vieni no Rietumu historiogrāfijas rupjākajiem meliem ir apgalvojums, ka vācieša Johana Gūtenberga 1456. gada izgudrojums licis pamatu grāmatu iespiešanai. Cita starpā, šis apgalvojums joprojām ir atrodams visās Eiropā lietotajās mācību grāmatās. Ķīnieši tomēr bija iespieduši grāmatas jau tūkstoš septiņsimt gadus agrāk un apmēram piecsimt gadus pirms Gūtenberga arī izgudrojuši grāmatu iespiešanas veidu, kas balstās uz atsevišķiem burtstabiņiem. Viduslaikos Eiropas bagātākajiem aristokrātiem un karaļiem labākajā gadījumā varēja būt bibliotēkas ar dažiem desmitiem sējumu. Anglijas karalim Henrijam V bija sešu darbu kolekcija. Ķīnas gudrajiem pirms tūkstoš gadiem personīgajās bibliotēkās bieži bija vairāki desmiti tūkstoši grāmatu. Līdz piecpadsmitajam gadsimtam Ķīnā katrā gadsimtā uz ikvienu Eiropā izdoto darbu, rupji rēķinot, iznāca desmit tūkstoši grāmatu.
Kad eiropieši ieradās Meksikā, Kortesa sabiedrotie tlakskalieši izbrīnījušies skatījās, kā spāņi iegūtās brūces apkopj ar karstu dzelzi vai ielej tajās vārošu eļļu, lai novērstu bakteriālu iekaisumu. Tlakskalieši kautrīgi teica, ka viņi šim pašam nolūkam izmanto no noteiktām pelējuma sēnītēm izgatavotas ziedes. Arī ēģiptiešiem un ķīniešiem, un, visticamāk, arī Dienvidāzijas tautām antibiotikas bija jau pirms tūkstošiem gadu. Tik un tā saskaņā ar mūsdienu medicīnas vēstures aprakstiem antibiotikas izgudroja Eiropā deviņpadsmitā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Divi tūkstoši divsimt gadus seni ķīniešu teksti mums stāsta, ka pārmērīga sāls lietošana palielina smadzeņu triekas risku. Tāpat arī to, kā var ārstēt dažādas slimības, kuras izraisījis vitamīnu un mikroelementu trūkums. Vienīgās joprojām labi iedarbīgas malārijas zāles — artemizīns — tika atrastas gandrīz divtūkstoš gadus vecās ķīniešu grāmatās.
Pēc dažiem aprēķiniem puse no visiem uz zemeslodes dzīvojušajiem cilvēkiem varētu būt miruši no malārijas. Saskaņā ar Rietumu historiogrāfiju visur pasaulē līdz 1897. gadam ticēja, ka malārija rodas no slikta gaisa, no kā arī radies slimības romiešu cilmes nosaukums, kas joprojām tiek lietots. Sestajā gadsimtā pirms Kristus pierakstītais indiešu medicīniskais teksts Sušruta, kas acīmredzot balstās uz daudz senāku mutisku nostāstu, tomēr attēlo piecas dažādas odu sugas, kas izplata slimības. Turklāt teksts precīzi apraksta, kādus simptomus šo moskītu izplatītās slimības izraisa. Viena no šīm slimībām nepārprotami ir tieši malārija. Simptomu apraksts ir tik skaidrs, ka nav iespējams kļūdīties.”
Sergejs pārlika, vai tas tiešām var būt tiesa. Viņš savos ceļojumos bija saslimis ar malāriju divas reizes, tādēļ simptomus atcerējās pat nevajadzīgi labi. Viņš nekad agrāk nebija juties ne tuvu tik slims kā pirmās malārijas lēkmes laikā.
Sergejs atgriezās pie Amritas raksta. Amrita skaidroja, ka Dienvidāzijā daudzas lietas tūkstošiem gadu ir darītas tā, it kā viens no mērķiem būtu bijis malārijas izraisītā posta mazināšana. Lietus ūdens savākšanas tilpnēs tika ielaistas zivis, kuras apēda malārijas odu kāpurus. Govju un daudzu citu dzīvnieku nodēvēšana par svētiem bija nodrošinājusi to, ka arī nabadzīgo mājsaimniecību tuvumā klīda lieli, spēcīgi smakojoši dzīvnieki, kuri pievilināja moskītus efektīvāk par cilvēkiem. Turklāt zīdītāju malārijas parazīti, kuri nevarēja pieķerties cilvēkiem, izplatījās plašāk uz cilvēku malārijas parazītu rēķina.
Gangas, Indas un Sarasvatī deltā tika izmantotas plašas mākslīgās apūdeņošanas sistēmas, kuru uzdevums bija plānveida lauku appludināšana. Uz laukiem pa vārtiem, kas bija uzbūvēti šai vajadzībai, tika palaists tikai plūdu ūdeņu augšējais slānis, kas saturēja vissmalkākās un auglīgākās dūņas. Plūdu ūdeņu atnestās sīkdaļiņu dūņas bija uzturējušas lauksaimniecības zemju auglīgumu un labas ražas. Pie viena plūdu ūdeņi bija atnesuši līdzi milzumu dažādu zivju, vēžveidīgo un citu mazo plēsēju ikrus un kāpurus tieši tad, kad moskīti bija sākuši dēt oliņas miljardiem musonu lietu radītajos dīķeļos. Precīzi izplānotās apūdeņošanas sistēmas pirms britu ierašanās tikai Rietumbengālijā vien bija noklājušas aptuveni desmit miljonus hektāru lielu zemes teritoriju.
Indiju iekarojušie briti nesaprata, kā darbojas viņu ieraudzītās senās, tūkstošiem gadu nepārtraukti lietotās “augstākā līmeņa tehnoloģijas”. Viņi domāja, ka cilvēki tikai iegūs, ja tiks aizdambētas piekrastes vaļņu atveres, lai upju plūdu ūdeņi cilvēkiem par kreņķiem netiktu uz laukiem.
Rezultāts bija šausminoša malārijas epidēmija. Deviņpadsmitā gadsimta sešdesmitajos gados Indijā ik gadu no malārijas nomira trīs miljoni bērnu un divi miljoni pieaugušo. Piemēram, Hugli apgabalā iedzīvotāju skaits divdesmit gados samazinājās uz pusi — no diviem miljoniem zem miljona.
Sergejaprāt, viņš bija lasījis daudz, taču Amritas atmaskojošais stāsts viņam bija pilnīgi jauna informācija. Traģēdijas mērogi viņu šausmināja. Cik gan daudzus cilvēkus varētu pasargāt no malārijas izraisītas nāves, ja Sušrutas informācija, kas attiecas uz malāriju, būtu kļuvusi par visas cilvēces kopēju īpašumu jau pirms divtūkstoš piecsimt gadiem. Pieci miljardi? Desmit miljardi? Kāpēc gan no piecpadsmitā gadsimta uz Tālajiem Austrumiem pa jūras ceļu braucošie eiropieši nebija nopietni uztvēruši indiešu vai ķīniešu gudro mācības?
Un kas būtu noticis, ja spāņu konkistadori nebūtu iznīcinājuši bibliotēkas, kurās Vidusamerikas indiāņi bija noglabājuši visas savas civilizācijas zināšanas un gudrību? Ja eiropieši būtu apguvuši maiju un acteku no sēnēm izgatavoto pretmikrobu zāļu izmantošanu jau piecsimt gadus pirms Vaksmana, Dibuā un Fleminga? Cik daudz eiropiešu būtu izvairījušies no cingas un citām slimībām, ja mēs, tiklīdz radās pirmā izdevība, būtu uzskatījuši par vajadzīgu studēt Ķīnas mūžsenos medicīniskos tekstus? Un ko tad, ja mēs mazliet nopietnāk būtu uztvēruši tādas senas ar ūdeni saistītās tehnoloģijas kā horizontālās akas un rasu savācošās piramīdas? Miljardiem cilvēku cieš no ūdens trūkuma — vai tas bija pilnīgi velti?