Vai mēs izdarām nopietnu kļūdu, kad uztveram grāmatu kā īslaicīgu patēriņa preci, kā vienreiz lietojamu priekšmetu, kuru izlasa, bet jau nākamajā gadā tā ir iegrimusi aizmirstībā uz neatgriešanos, prātoja Sergejs. Kādēļ esam tik droši par to, ka viss patiešām noderīgais un visa svarīgā informācija ir ievietota tajās grāmatās, kas izdotas pēdējā gada vai pēdējo desmit gadu laikā? Kādēļ ticam, ka viss svarīgais ir izgudrots tikai tagad? Un kur paliek visas tās neskaitāmās cilvēku paaudzes, kuras šeit ir dzīvojušas pirms mums, visi tie literatūras, kultūras un zināšanu slāņi, kuri laika un vēstures straumē ir nosēdušies cits uz cita kā Sarasvatī līdznestās smiltis Katjavaras pussalā?
No kurienes mēs zinām, ka daudzās lietās joprojām neesam tikpat nezinoši, nelaimīgi muļķi kā angļu kolonisti Indijā?
Varbūt vecās grāmatās, pat ļoti vecās grāmatās, joprojām var atrasties gudrības un zināšanas, spožas, bet zem smaga, pelēka putekļu slāņa ilgus laikus aizmirstas pērles, spoži kristāla smilšu graudi, kuri varētu dot daudz derīga un daudz prieka, domāja Sergejs. Ir tik daudz lietu, kuras šajā brīdī nedarām visai gudrā veidā. Varbūt kāds cits kādreiz to pašu ir darījis gudrāk un labāk — izturīgākā veidā, mazāk posta un bēdu izraisošā veidā.
10
Trīs nedēļas vēlāk Kambejas līča ūdens, pateicoties ilgajam sausuma periodam un rāmajam laikam, uz bridi pēc vietējās mērauklas kļuva reti skaidrs. Vairākas dienas bija pieturējies karsts bezvēja laiks. Indijas okeāna virsma bija gandrīz spoguļgluda. Vienīgais, kas sakustināja ūdeni, bija spēcīgā plūdmaiņa, kuras iedarbība visjūtamāka bija Kambejas līča pamatteritorijā. Bet nedaudz tālāk — seklajās vietās — redzamība uz brīdi bija neparasti laba. Daudzās vietās pat vairāki metri.
Amrita un Sergejs nolēma to izmantot. Iepriekšējās nedēļas bija atnesušas daudzus jaunus atradumus — daļēji gaidītus, daļēji negaidītus. M. V. Sagar Paschtni bija smēlis zemi desmit vietās. Devītajā objektā no smiltīm dažu metru dziļumā bija izcelts lēvenis cilvēku kaulu. Izskatījās, ka visu pilsētas centru klāja gandrīz nepārtraukts kaulu lauks.
Pēc Amritas kolēģu aprēķiniem, pilsētā būtu varējis dzīvot varbūt pat pusmiljons cilvēku — trīs reizes vairāk nekā Mohendžodāro. Izskatījās, it kā viņi visi būtu miruši vienlaikus, ļoti ātri un pēc tam, tikai dažus mirkļus vēlāk, aprakti ar Sarasvatī līdznestajām smiltīm.
Šajā reizē “Lomonosovs” devas ceļa no piestātnes Kambejas līča piekrastē, kas atradās simt kilometrus no Mumbajas uz ziemeļiem. Kambejas līča ūdens joprojām bija kā pārklāts ar miglainu, zaļu dūmaku, lai gan redzamība arī šeit bija kādu mazumiņu labāka nekā parasti. Taču, kad viņi nonāca zonā, kurā plūdmaiņas ietekme vairs nešķita tikpat spēcīga, viņi varēja redzēt piecu vai sešu metru attālumā.
“Redzamība patiešām ir laba,” komentēja Athi Narajans, kurš arī bija devies līdzi izbraucienā ar zemūdeni.
Sergejs izbrīnījies skatījās viņā.
“Nu šī, protams, nav nekāda Polinēzijas koraļ|u jūra,” precizēja Athi.
“Gluži manas domas,” teica Sergejs.
Sergejs pagriezās pret Amritu.
“Tas tevis aizdotās grāmatas, starp citu, bija visai interesantas. Vienā sējumā starp lapām bija tavi raksti avīzei The Hindu. Ļoti interesanti.”
“Vai tiešām? Tu droši vien domā tos tekstus par daudzkultūru zinātnes vēsturi?”
“Jā, tieši tos. Lai gan es, protams, ne gluži ar visu esmu vienisprātis.”
“Vēl astoņpadsmitā gadsimta vidu Indija pēc starptautiskajiem apmaiņas kursiem bija daudz, daudz bagātāka nekā Eiropa. Tā bija viena no pasaulē turīgākajām valstīm,” teica Amrita. “Simt gadu vēlāk Indija bija viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm. Puse bērnu nomira, nepiedzīvojuši piekto dzimšanas dienu. Kādēļ Indija nokrita tik zemu?”
“Uzmanies! Ja viņa ieskriesies, runājot par šo jautājumu, var paiet kāds laiciņš, pirms viņa beigs,” nosmīnēja Athi.
“Nodevējs,” pārmeta Amrita.
“Tu droši vien gribi teikt, ka Indija bija viegli ievainojama tādēļ, ka tās teritorijā tika izmantotas tik sarežģītas tehnoloģiskās sistēmas,” rosināja Sergejs.
“Tieši tā. Kad mūsu tehnoloģiskās sistēmas vairs nedarbojās, mēs patiešām nokritām no augsta plaukta. Kamēr darbojās mūsu ūdens savākšanas un mākslīgās apūdeņošanas sistēmas, tās bija lielas turības un labklājības avots. Kad tās pārtrauca strādāt, tās pavērsās pret mums. No tām izveidojās moskītu vairošanās vietas, un liela daļa cilvēku nomira no malārijas. Es domāju, ka tas viss sniedz mācību.”
“Kādu, ja esam precīzi?” jautāja Sergejs.
“Padomā, cik viegli ievainojamas, mūsdienās it īpaši, ir Eiropa un Ziemeļamerika,” teica Amrita. “Visas iespējamās un neiespējamās vietas ir piebāztas ar jutīgu un sarežģītu elektroniku. Uzņēmumi, kas izgatavo šādas tehnoloģijas, gribētu, lai tās ievieto arī visās tajās iztēles zīmētajās vietās, kurās to vēl nav. Drīz pat uzgriežņu atslēga un skrūvgriezis vairs nedarbosies bez mikročipa. Un ko tad, ja kāds — ļaunu vēloša valsts vai vientuļš terorists — sadomās izmantot pret jums ieročus, kas rada elektromagnētisko pulsu? Kas tad notiks? Jūs vairs nevarēsiet sildīt savas mājas, dzeramais ūdens netecēs, tualetē nebūs ūdens, automašīnas aizsprostos ielas un vairs nebūs iedarbināmas. Kur jūs dabūsiet pārtiku un ūdeni? Kā jūs pārvietosieties no vienas vietas uz citu vai transportēsiet nepieciešamās kravas? Kurš bez elektrības pratīs ārstēt jūsu slimības?”
“Es taču brīdināju,” komentēja Athi.
“Tas, kas savulaik notika ar mums, drīz var notikt arī ar jums,” ļoti nopietni teica Amrita. “Mūsu liktenis toreiz var būt jūsu liktenis rītdien.”
Sergejs pakratīja galvu.
“Es īsti nedomāju, ka viss jāuztver tik viennozīmīgi,” viņš teica. “Es tomēr uzskatu, ka tehnoloģijas mums palīdzēs tikt galā ar dažādām katastrofām labāk nekā iepriekš. Tagad trauksmes situācijā mēs spētu izgatavot pārtiku rūpnieciski, piemēram, no eļļas un celulozes.”
“Jā, ja rūpnīcas darbosies un strādās tām elektrību piegādājošās spēkstacijas, un funkcionēs elektrību transportējošās elektrolīnijas,” izgrūda Amrita. “Un divdesmit citi vārdiņi “ja”. Jo vairāk vienādojumā ietilpst šādu “ja”, jo situācija ir bīstamāka. Jo viens vienīgs no tiem “ja” var pārtraukt visu ķēdi.”
“Tā gan, bet…”
“Klau! Paskatieties uz šo!” pēkšņi iesaucās Athi.
Jūras dibenā bija garas, šauras viļņu izveidotas smilšu kāpas, starp kurām atkal bija saskatāms pazīstamais Harapas tipa zīmējums — tūkstošiem pēc precīza pilsētas plāna būvētu, pilnīgi vienāda lieluma taisnstūru.
“Arī šī nav nekāda mazā pilsēta,” teica Sergejs.
“Paskatīsimies, cik tālu tā sniedzas,” ierosināja Amrita.
Tainstūrainais rūtiņu kopums, ko veidoja pussagruvušie mājokļi, brīžam pilnībā pazuda zem smilšu kāpām, un Amrita, Sergejs un Athi jau nosprieda, ka nonākuši pilsētas malā. Tomēr pēc desmit vai simt metriem pazīstamais rūtiņu ornaments atkal izcēlās no smiltīm.
“Lomonosovs” peldēja uz priekšu dažus metrus virs jūras dibena ar vienmērīgu ātrumu — seši mezgli stundā. Šķita, ka drupas nekad nebeigsies.
“Šī pilsēta pilnīgi noteikti ir lielāka nekā tās divas pirmās,” izbrīnījies teica Sergejs.
Viņš paskatījās pulkstenī. No brīža, kad viņi bija nokļuvuši virs drupām, bija pagājusi jau stunda un piecpadsmit minūtes. Viņi visu laiku bija peldējuši vienmērīgā sešu mezglu ātrumā. Tātad viņi bija pieveikuši jau divpadsmit kilometrus garu attālumu virs drupu pilsētas. Sergejs palūkojās dziļummērā. Piecdesmit metri. Kad viņi bija nonākuši pie drupām, dziļums bija četrdesmit divi metri. Jūras dibens joprojām slīdēja lejup. Tiesa, ļoti lēzeni.