Sergejs skeptiski nošūpoja galvu.
“Ka tevi velns! Manuprāt, mēs šīs drupas atradām pat pārāk viegli. Pirmā ieniršana, ko izdarām gabaliņu tālāk, un tās gandrīz tūlīt ir mums priekšā. Vai nu mums ir neparasti laimējies, vai arī šeit vēl ir atrodams nolāpīti daudz.”
“Principā šeit varētu būt tūkstošiem dažāda lieluma zem jūras apraktu pilsētu,” piemeta Athi.
“Tas gan būtu velnišķīgi daudz,” apšaubīja Sergejs.
“Nav teikts, ka tās visas bijušas apdzīvotas vienā laikā,” aizstāvējās Athi. “Upju gultnes ir mainījušās. Ostas ir aizsērējušas. Veco ostas pilsētu vietās ir nodibinātas jaunas. Kad jūras līmenis bija cēlies, pilsētas vajadzēja pārvietot. Ja apdzīvotība šeit ir bijusi tūkstošiem gadu, liela daļa jūras dibena var būt nosegta ar dažādām drupām.”
Sergejs paskatījās pulkstenī.
“Tā izskatās,” viņš teica. “Vismaz šī pilsēta turpinās jau vairāk nekā divdesmit kilometru.”
“Vai mums nevajadzētu novērtēt pilsētas lielumu arī virzienā uz sāniem?” apsvēra Amrita.
“Vajadzētu,” teica Sergejs un pagrieza “Lomonosova” priekšgalu ieslīpi pa labi.
Zemūdens drupu rūtiņu raksts joprojām turpinājās. Iemidzinoši monotoni. Pa brīžam pretī peldēja ari dažāda lieluma zivju bari un pa
kādai pārsteidzoši lielai un cienīgai medūzai. Pēc tam aiz vienādo ēku atliekām sāka vīdēt kaut kas cits, kaut kas melns un nepārprotami lielāks par mājām. Daudz lielāks.
Tas bija pakalns.
Vai tas bija dabisks veidojums, zemūdens klints vai smilšu kalns? Tas nešķita ticami, jo pakalna forma izskatījās pārāk regulāra, asa un slīpa. Tā, it kā…
“Zemūdens piramīda?” Amrita izteica skaļi to, ko viņi visi domāja.
Pakalns bija tik liels, ka duļķainā ūdens dēļ vienā piegājienā bija redzami tikai nelieli fragmenti. Tā virsma bija grubuļaina un nelīdzena. It kā daļēji sadalījušos ķieģeļu čupa, virs kuriem bija sakrājies daudz nosēdu, prātoja Sergejs.
Kad viņi nolaidās zemāk, kļuva redzama pāris metru plata, horizontāla platforma. Tai bija jābūt cilvēka veidotai, domāja Sergejs. iMazliet zemāk bija vēl viena platforma, bet slīpā siena turpinājās arī zem tās, kamēr pazuda dibena duļķēs. Tātad bija iespējams, ka zem smiltīm un dūņām varētu būt vēl viena platforma.
Viņi appeldēja apkārt pakalnam.
“Tam ir kvadrāta forma,” atzīmēja Athi. “Pilnīgi precīza.”
Pakalns tātad bija zikurāts — pakāpjveida piramīda, kādas šumeri un babilonieši bija uzcēluši Mezopotāmijā un kādas maiji, acteki un daudzas citas indiāņu tautas bija uzcēlušas Amerikā pirms spāņu ierašanās.
Pakalns nebija tik liels kā Vidusamerikas, Ēģiptes un Mezopotāmijas piramīdas, taču tas bija ļoti plats. Sergejs lēsa, ka zemākā redzamā platforma bija varbūt divsimt, varbūt divsimt divdesmit metru plata.
“Augstums varētu būt divdesmit metri, varbūt drusku vairāk,” piemeta Athi.
“Tā apmēram varētu būt,” piekrita Sergejs.
Platforma, kas atradās starp piramīdas zemāko līmeni un sabrukušo virsotni, kas veidoja bezveidīgu zemes un ķieģeļu kaudzi, bija kādus simt piecdesmit metrus plata.
“Arī Harapā un Mohendžodāro bija centrālie pakalni,” teica Amrita. “Arī tie bija sava veida zikurāti. Tomēr tie bija daudz mazāki par šo.”
Sergejam prātā iešāvās kas cits.
“Kur atradās Harapas un Mohendžodāro centrālie pakalni — pilsētas nomalē vai centrā?”
“Tic laikam atradās vismaz daļēji pilsētas centrā,” atcerējās Athi. “Tad ši tiešām var būt visai liela pilsēta,” teica Sergejs. “Mēs atrodamies divdesmit četru kilometru attālumā no vietas, kur sākās drupas. Un esam nopeldējuši krietnu attālumu ari sānu virzienā.”
Sergejs uzmeta skatu pulkstenim.
“Mums jāsāk griezt atpakaļ,” viņš teica. “Citādi atbalsta grupa sāks satraukties.”
“Cik žēl. Ūdens ir neparasti dzidrs,” žēlojās Athi.
“Atpakaļ varam doties pa citu ceļu,” mierināja Sergejs. “Kas zina, varbūt pagadīsies vēl kas interesants.”
11
Atpakaļceļā “Lomonosovs” atrada divu mazāku pilsētu drupas. Izskatījās, ka viss Indijas rietumu kontinentālais šelfs ir kā nosēts ar apdzīvotu vietu atliekām. No otras puses, ja tā kontinentālā šelfa daļa, kas pašlaik atradās virs jūras līmeņa, tagad nokļūtu zem ūdens, cik daudz pilsētu tad pazustu viļņos, prātoja Sergejs.
Drīz vien Sergejs un Amrita, atspiedušies pret margām, stāvēja uz M. V. Sagar Paschmi klāja. Kuģis vienmērīgā desmit mezglu ātrumā pukšķināja Mumbajas virzienā.
Kambejas līča zilā virsma joprojām bija pilnīgi mierīga.
Šur un tur šūpojās dažas spilgti nokrāsotas, garas konstrukcijas zvejnieku laiviņas. Rietumpuses krasts bija redzams tikai kā tālīna, tumša līnija. Austrumu krasts atradās tik tuvu, ka viņi redzēja koku un ēku siluetus un tumšus dūmu mākuļus, kas cēlās debesīs no skursteņiem un ugunskuriem. Augstu gaisā tik tikko bija saredzama pasažieru lidmašīna, kas piezemējās Mumbajas virzienā, tomēr tās dzinēju atstātā baltā ūdens tvaiku strēle bija daudz pamanāmāka. Apkārtne izskatījās mierīga un ikdienišķa. Bija grūti noticēt, ka zem līča spoguļgludās virsmas slēpās lielas mīklas un arheoloģiski brīnumi.
“Šeit ir tik… parasti,” ieteicās Sergejs. “Virs ūdens nav redzams nekas no tā, kas atrodas jūras dibenā.”
Amrita skatījās uz zvejnieku laiviņu, kas šūpojās dažu simtu metru attālumā. Tajā bija divi cilvēki — baltbārdains vecītis, kurš šķita esam ļoti cienījamā vecumā, un pusmūža vīrs, kurš varēja būt viņa dēls.
Abi māja ar rokām sveicienus pētniecības kuģim, kad tas brauca garām laiviņai. Amrita un Sergejs atbildēja sveicienam.
“Ja nezinātu, ka zem jūras ir drupas, tad, balstoties uz to, kā šeit izskatās, par to nekādi nevarētu iedomāties,” teica Sergejs. “Uz to, ko tu šeit redzi. Lidmašīna debesīs, dzīvojamās mājas un rūpnīcas krastmalā. Šur tur pa kādai zvejas laiviņai.”
“Jūra prot glabāt savus noslēpumus,” teica Amrita. “Atmosfērā varam redzēt simtiem, principā pat tūkstošiem kilometru attālumā. Jūrā nekad neredzam tālāk par divdesmit kilometriem.”
“Šeit var būt apmierināts ar divdesmit centimetriem,” sūdzējās Sergejs. “Vai tu kādreiz esi bijis Aleksandrijā?” pēkšņi pajautāja Amrita. “Nekad,” teica Sergejs. “Vai tur redzamība ir vēl sliktāka?” “Varbūt tāda pati kā šeit. Bet ar Aleksandriju ir saistīts stāsts, kas tev būtu jādzird.”
“Nu, tad uz priekšu!”
Amrita stāstīja, ka reiz kāds ēģiptiešu jūras arheologs kopā ar draugu bijis makšķerēt pāris kilometru no krasta jūrā pie Aleksandrijas priekšpilsētas Sidigaberas. Redzamība bijusi labāka nekā parasti. Šis jūras arheologs šajā pašā vietā bijis neskaitāmas reizes, taču nekad nebija pamanījis kaut ko neparastu. Tā nu viņš bijis pilnīgi satriekts, kad visapkārt jūras dibenā pamanījuši milzīgus no smilšakmens iztēstus bluķus. “Vai Ēģiptes piramīdu celtniecības materiāli?” jautāja Sergejs. “Droši vien. Var būt, ka tajā vietā kādreiz atradusies osta, uz kuru akmeņi bija vesti. Lai nu kā, jūras arheologs teica, ka tajā vietā ūdens dziļums bija tikai no sešiem līdz astoņiem metriem. Viņš iespējami precīzi atzīmēja bluķu atrašanās vietu. Taču viņš nekad tos vairs neatrada. Tie bija pazuduši tā, it kā bijuši tikai redzes apmāns, tikai no Nīlas smiltīm pacēlušies rēgi.”