“Kā tas ir iespējams?”
“Upes delta visu laiku ir dzīva. Brīžam upe noteiktā vietā savāc biezu slāni ar smiltīm. Pēc tam straumes ieiet jaunās gultnēs un notīra smiltis citos rajonos. Daudzi zvejnieki gadsimtu gaitā bija redzējuši tos bluķus, bet viņu stāstījumiem nekad nebija atrastas liecības.”
“Interesanti.”
“Šie bluķi nav vienīgā Nīlas deltas mīkla. Zvejnieki stāsta arī par zemūdens pili vai templi, kuru viņi dēvē arābu valodas vārdā par Alkinesu. Saskaņā ar zvejnieku stāstiem tā ir liela zemūdens celtne aptuveni astoņpadsmit metru dziļumā un piecu kilometru attālumā no Kaitbejas uz ziemeļiem. Tā reizēm ir redzama pat no ūdens virsmas, kad tas ir īpaši dzidrs.”
“Vai tu tici, ka stāstā ir kaut kripata patiesības?” jautāja Sergejs. “Kādēļ lai neticētu? Ēģiptē cilvēki ir dzīvojuši ļoti ilgi. Jūrā ir jābūt zem smiltīm apglabātām drupām gluži tāpat kā šeit. Jo īpaši tāpēc, ka Nīlas delta tāpat iegrimst puscentimetru gadā jau dievs vien zina cik ilgu laiku. Bet Nīlas deltas drupu pētīšana ir grūta. Tās ir rēgu pilsētas, no kurām dažas palaikam uz brīdi parādās, lai pēc mirkļa atkal pazustu zem smiltīm. Tās pilsētas, virs kurām ir daudzi desmiti metru smilšu, protams, nekad nekļūs redzamas.”
“Vai tu uzskati, ka tādas pašas drupas ir arī citur?” jautāja Sergejs. “Pilnīgi noteikti. Indas deltā, piemēram. Tāpat Persijas līča dibenā. Zem Eifratas un Tigras sanešiem. Neticu, ka mūsu drupas šeit, Kambejas līcī, ir kaut kas neatkārtojams. Tomēr mums salīdzinājumā ar visiem citiem ir viena liela priekšrocība. Nīla, Inda, F.ifrata un Tigra nekad nav izžuvušas. Tās katru gadu atnes līdzi arvien jaunas smiltis. Bet Sarasvatī izžuva pirms desmit, divpadsmit tūkstošiem gadu.” “Tādējādi virs mūsu drupām ir tikai nedaudz smilšu.”
“Tieši tā,” teica Amrita.
Kad Sergejs pēc dažām stundām atgriezās dzīvoklī, viņš gandrīz tūlīt aizmiga. Tomēr viņš gulēja nemierīgi, jo miegā ielauzās jūrā nogrimušās pilis, piramīdas un pilsētas, kas bija noklātas ar smiltīm un kas palaikam izcēlās no tām, lai pēc brīža atkal pazustu. Un vienu brīdi Sergejs redzēja sapni, kurā viņš bez skābekļa balona ienira dažus metrus dziļā ūdenī. Viņam visapkārt atradās lieli akmens bluķi — vesels lielu akmens kluču mežs, kas bezgalīgi turpinājās visos virzienos. Starp akmeņiem bija skaistiem viļņu ornamentiem izrotātas smalkas, baltas smiltis.
Tad visi akmens kluči pēkšņi bija pazuduši un no smiltīm izspraucās kaut kas cits — gluži kā viļņiem līdzi šūpojošos ūdensaugu kāti. Tikai tie nebija ūdensaugi, bet no smiltīm pacēlušās cilvēku delnas un rokas — vesels okeāns cilvēku roku.
Sergejs pamodās no paša kliedziena, un pagāja dažas sekundes, pirms viņš saprata, ka dus drošībā savā gultā tālu no Nīlas deltā nogrimušajiem akmens klučiem un citiem jūras dzīļu rēgiem.
12
Kad Sergejs nākamajā dienā izskatīja elektronisko pastu, viņš pamanīja, ka vēl neatvērtajās vēstulēs ir daudz jaunu satelītuzņēmumu, kas saistīti ar Širšova institūta Grenlandes projektu. Projekta mērķis ciešā sadarbībā ar citu zemju pētniekiem bija sekot tam, kas notiek ar Grenlandes kontinentālo ledāju. Sergejs projekta darbā bija piedalījies brīžam aktīvāk, brīžam ne tik ļoti. Iecere pirms dažiem gadiem bija saņēmusi smagu triecienu, kad bija atteicies darboties satelīts PODS, kas sekoja kontinentālo ledāju blīvumam. Jaunais satelīts vēl nebija palaists, jo Amerikas Savienoto Valstu un Kiropas turīgums nogrima joprojām dažādās pasaules malās piekoptajos karos pret terorismu, un daži no tiem bija turpinājušies jau pāris desmitu gadu.
Sergejs nolēma paskatīties, kas atrodas attēlu sūtījumā. Pirmā attēla apakšējā malā bija saskatāmas melnas kalnu virsotnes bez ledus segas. Starp tām bija garens, acīmredzot no lieliem Iedus bluķiem veidots valnis. Aiz tā bija plaša, zila virsma. Sergejs saprata, ka attēli demonstrē uz kontinentālā ledāja radušos ledus grēdu un aiz tās kā aizsprosta no izkusušajiem ūdeņiem izveidojušos ezeru. Viņš arī agrāk fotogrāfijās bija redzējis šo izkusušā ledus ezeru. Jau vairāku gadu garumā ezers bija ātri pleties plašumā.
Sergejs uzklikšķināja, lai atvērtu jaunus tā paša ezera attēlus. Tie atvērās laika secībā — pa vienam attēlam uz diennakti.
Ezers uz ledāja no attēla attēlā kļuva arvien lielāks. Tam galā veidojās jauni līči, kas stiepās arvien garāki un platāki un beigās saauga kopā cits ar citu. Turklāt vienlaikus jauni līcīši veidojās arī augšpus
tiem. Pēc tam… nākamajā attēlā viss ezers bija pazudis, bija tikai mirdzošs iedus.
Sergejs izbrīnījies skatījās fotogrāfijā.
Izskatījās tā, it kā virs ledāja izveidojies ezers būtu pārtraucis eksistenci. Bet tā, protams, nevarēja būt tiesa. Attēli noteikti bija nepareizā secībā. Taču, kad Sergejs pārbaudīja iepriekšējās fotogrāfijas datumu, viņš pamanīja, ka tā, vismaz saskaņā ar datoru, bija uzņemta dienu iepriekš.
Vai ezers būtu atkal sasalis? Nē, tas nebija iespējams, ne vairs šajā gadalaikā. Varbūt bija sagruvis ledus aizsprosts? Bet tas izskatījās vesels. Vai aizsprosta apakšējā daļa būtu sagruvusi tā, ka ūdens nebūtu parāvis līdzi visu ledus grēdu? Varbūt. Bet kādēļ ūdens ledāja virsmā nebija izgrauzis nevienu redzamu gultni?
Lielajā izkusušā ledus ezerā nenoliedzami bija uzkrājies ļoti liels daudzums siltumenerģijas. Kā viss šis ūdens bija varējis plūst pāri kontinentālajam ledājam, neatstājot tajā dziļas, šauras aizas?
Vai viņam kaut kas būtu jādara? Kā rīkoties būtu vispareizāk? Visticamāk, tā tomēr bija tikai datora programmatūras kļūda.
Brīdi paprātojis, Sergejs uzrakstīja Igoram īsu ziņu, kurā lūdza, lai viņš to pārbauda.
Un ko tad Sūzana Čenga? Sergejs prātoja — vai Sūzanas pētniecības stacija neatrodas tieši tajā reģionā? Sergejs datora atmiņā sameklēja Sūzanas e-pasta adresi un uzrakstīja īsu ziņu arī viņai: “Sveika, Sūzan! Vai Tu paskatītos šīs bildes? Kas par lietu? Gaidu ziņu, Sergejs.”
Sergejs uzklikšķināja, lai nosūtītu ziņu, un pēc tam ķērās klāt no Amritas aizlienētajam grāmatu strēķim. Tā virspusē atradās Platona kopotie raksti. Viņš nolēma atsaukt atmiņā, ko Platons īsti bija teicis par Atlantīdu, un sāka šķirstīt biezo ķieģeli, meklējot par Atlantīdu vēstošos dialogus “Timejs” un “Kritijs”. Viņa acis aizķērās pie Amritas pasvītrotās vietas “Likumu” trešajā grāmatā:
“Atēnietis: Vai, tavuprāt, senajās leģendās ir kāds patiesības grauds?
Klinijs: Kādās leģendās?
Atēnietis: Ka cilvēku pasaule bieži ir iznicināta plūdos… tā, ka tikai maza daļiņa no cilvēku cilts ir palikusi dzīva.
Klinijs: Ikviens šos vēstījumus uzskatītu par pilnīgi ticamiem.”
Sergejs pārlasīja fragmentu vēl vienu reizi. Šķita, ka vismaz Platons ir ticējis leģendām par lielajiem plūdiem. Kādēļ Amrita bija pasvītrojusi šo vietu? Varbūt viņa domāja, ka tā attiecas uz leģendu par Atlantīdu.
“Timejs” un “Kritijs” nebija īpaši gari teksti, un Sergejam to izskatīšanai nevajadzēja vairāk par stundu, lai gan viņš lasīja lēni un iedziļinoties. Acīmredzot arī Amrita šiem Platona tekstiem bija gājusi cauri ne vienu reizi vien, jo viņa uz grāmatas malām bija veikusi sīkas atzīmes ar rakstāmajiem vairākās krāsās. Vietas, uz kurām norādīja Amritas piezīmes, nenoliedzami bija visai interesantas. īpaši tad, ja tās lasīja Kambejas līča dibenā uzieto atradumu gaismā.