Tiesa, Platons savu Atlantīdu bija novietojis uz salas, kas atrodas Atlantijas okeāna centrālajā daļā. Tomēr teksta detaļas nerādīja tajā pašā virzienā. Saskaņā ar Platonu Atlantīdas apkaimē, piemēram, bijis krietni daudz ziloņu.
Vidusatlantija pēc klimata nebija pārāk silts reģions. Un pirms vairāk nekā desmit tūkstošiem gadu tas bija vēl krietni aukstāks novads nekā mūsdienās, domāja Sergejs. Lai arī tur kādreiz būtu bijusi ļoti liela sala kontinenta izmēros, kāda tur, protams, nekad mūžā nav bijusi, bet kā gan uz tās būtu varējuši dzīvot ziloņi?
Sergejam bija grūti iztēloties, ka cilvēki, kas dzīvojuši pirms desmittūkstoš gadiem, ar savām niedru laivām būtu spējuši transportēt ziloņus pāri okeānu klajumiem. Ziloņu klātbūtne atbalstīja Amritas teoriju par Atlantīdu, jo Indijas rietumu piekrastē toreiz pilnīgi noteikti bija ziloņi. Tāpat Platons stāstīja, ka Atlantīdas iedzīvotāji ir audzējuši cietčaulu augļus, no kuriem ieguva dzeramu sulu, augļa mīkstumu un sviestu. Sergejaprāt, šis pieminējums skaidri norādīja uz kokosriekstiem. Arī kokosrieksti Atlantīdu novietotu vairāk Eiropai austrumos nekā rietumos un vismaz subtropu klimatiskajos apstākļos.
Platons apliecināja, ka Atlantīdas teritorijā bijušas augstas kalnu grēdas, lielas upes un plaši, auglīgi līdzenumi zonā, kas pieļauj zemkopību. Viņš stāstīja, ka lietus periodā Atlantīdas laukus laistījuši lieti, bet sausajā periodā no tiem ieguva otru ražu, izmantojot upes, kuru sākums meklējams augstu kalnos.
Jūrā iegrimusī sala, uz kuras bijušas augstas kalnu grēdas un lielas upes? Augstas kalnu grēdas ir pavisam cita lieta nekā atsevišķi vulkāni. Veselas kalnu grēdas aizņem daudz vietas — simtiem tūkstošiem kvadrātkilometru, miljoniem kvadrātkilometru. Tāpat liela upe nekad nevar būt pavisam īsa. Nekur uz zemeslodes nevarēja būt jūrā nogrimušas salas vesela kontinenta apmēros. Jūrā nogrimušas salas, uz kuras bijušas arī augstas kalnu grēdas un lielas upes.
Arī Platona apraksts par Atlantīdas klimatu lieliski derēja Indijas musonu klimatam. Lietus periods un tam sekojošais sausums, kura laikā lauksaimnieciskā ražošana balstījās uz mākslīgo apūdeņošanu. Atlantijas okeāna salu klimats bija pavisam citāds.
Platona minētie augstie kalni krietni atgādināja Himalajus, un laukus laistošās, lielās upes varēja nozīmēt Indu un Sarasvatī un to savulaik neskaitāmās, jūrā ieplūstošās pietekas. Tāpat ainā iekļāvās plašais piekrastes līdzenums un sensenās mākslīgās apūdeņošanas sistēmas. Tūkstošiem gadu Indas-Sarasvatī kultūra bija guvusi labumu no tieši tādas zemkopības metodes, kādu, pēc Platona teiktā, bija izmantojuši Atlantīdas iedzīvotāji. Arī tas, kā Platons attēloja Atlantīdas iedzīvotāju upju deltās uzbūvēto ostu iekārtojumu un kanālus, iekļāvās kopējā ainā. Sergejs neskaidri atcerējās I.othalas senās ostas aprakstus, kurus viņš kādreiz bija lasījis. Sajā kontekstā tie šķita ļoti piemēroti.
Turklāt… cik daudz Platona aprakstam atbilstošu vietu uz zemeslodes īstenībā bija? Kurā zemeslodes malā? Ja par centrālo elementu uzskatīja augstus kalnus, kas atrodas relatīvi tuvu jūrai, un vairākas lielas upes, kas no šiem kalniem plūst cauri plašam un auglīgam piekrastes līdzenumam, variantu bija patiešām maz. Faktiski uz visas planētas nevienā pasaules daļā nebūs nevienas vietas, kas Platona aprakstam atbilstu tik labi kā lndas un Sarasvatī šķērsotais piekrastes līdzenums pirms apmēram desmit tūkstošiem gadu.
Amritai vajadzēja būt taisnība, domāja Sergejs un nolaida Platonu uz galda. Viņš paņēma sējumiņu ar maiju tekstu tulkojumiem. Spāņu fanātiķu dēj no maiju senās literatūras bija saglabājušies tikai četri darbi, kurus sauca to vietu vārdos, kurās tie glabājās. Sergejs atminējās, ka viens no maiju tekstiem aplūkoja plūdus un ka leģendu par plūdiem sauca Codex Troano.
Sergejs pārlūkoja sarakstu ar grāmatas saturu un beigās atrada meklēto. Domām par plūdiem vajadzēja būt galvenajā vietā seno cilvēku prātos, domāja Sergejs. “Gilgamešs” — pasaulē vecākais saglabājies varoņeposs — aplūkoja plūdus. Un viena no četrām maiju grāmatām, kas bija izglābušās spāņu iznīcināšanas trakumā, koncentrējās uz plūdu aprakstīšanu. Tas bija visai augsts procents. Žēl, ka arī no teksta, kas pazīstams kā Codex Troano, bija saglabājusies tikai neliela daļa — šur tur pa kādam fragmentam.
“Sestajā Can gadā, Zac mēneša vienpadsmitajā muluc dienā, notika šausminošas zemestrīces, kas turpinājās līdz trīspadsmitajai chuen dienai. Par upuri krita māla pakalnu zeme Mu un Moud zeme. Tās divreiz satricinājās un pēkšņi nakts laikā pazuda. Apakšzemes spēku iedarbībā zeme cēlās un krita vienā laikā daudzās vietās, līdz tā vairs nevarēja izturēt spēkus, kas plēsa to pušu, un daudzas zemes tapa atšķirtas ar dziļām aizām. Beigās neviena no šīm abām zemēm nespēja izturēt tādu milzīgu spēku un tās iegrima okeānā, paņemot līdzi 64 000 000 iedzīvotāju. Tas notika pirms 8060 gadiem.”
Gandrīz tāpat kā Platona Atlantīda, domāja Sergejs. Vai kā Bībeles vēstījums par plūdiem. Kā dažādu kultūru pazīstamie vēstījumi par plūdiem ir saistīti? Vai tic visi norādītu uz to vienu un to pašu notikumu? Vai arī tie stāsta par vairākiem dažādiem notikumiem, kas līdzinās cits citam, bet savā ziņā ir arī ļoti atšķirīgi? Vai uz zemeslodes bija notikuši daudzi mazāki vietēji un reģionāli nelaimes gadījumi vai arī bijusi viena vienīga pasaules mēroga katastrofa?
Piemēram, okeānā iekritis asteroīds laikam būtu varējis radīt lielus plūdus izraisošus viļņus visu zemeslodes daļu piekrastēs. Ja visas dažādo kultūru pazīstamās leģendas par plūdiem stāsta par to pašu notikumu, tad tiem vajadzēja būt visas cilvēces vēstures lielākajai nelaimei, domāja Sergejs.
Sergejs zināja, ka lielākā daļa arheologu netic zem jūras palikušu senu pilsētu eksistencei. Idejas aizstāvji galvenokārt bijuši anglim Greiemam Henkokam līdzīgi nespeciālisti. Arheologi teica, ka zemē nekad nav atrasta neviena vecāka pilsētveida apmetne par Jēriku. Ja zemē nav atrasta neviena par Jēriku vecāka pilsēta, tad nav nekāda iemesla uzskatīt, ka tādas varētu atrast jūras dibenā.
Vienīgi tad, ja visas pilsētas kādā periodā būtu atradušās piejūras līdzenumos un auglīgu upju deltās. Tātad tajos apgabalos, kas vēlāk bija nokļuvuši zem jūras ūdeņiem. Bet kādēļ gan visas pilsētas lai būtu koncentrētas šajos apgabalos? Kādēļ gan lai cilvēki daļu no tām nebūtu būvējuši arī citur?
Pēkšņi Sergejs saprata, ka jautājumam ir ļoti vienkārša atbilde: mežs, meža koki. Savulaik zemeslodes mežos bija auguši patiešām lieli un veci koki, un daudzu līdz sirmam vecumam nodzīvojušo gigantu koksne bija īpaši cieta! Astoņus metrus resnu ozolu vai ciedru nogāšana ar plikiem akmens cirvjiem būtu bijis neiespējams darbs. Tāpat daudzi klimaksa stadijas meži arī nedega īpaši labi. Turklāt savulaik meži, cilvēkuprāt, bija baismīgas vietas, bīstamu savvaļas dzīvnieku, meža garu, dēmonu un briesmoņu dzīvesvieta. Tajos bija viegli apmaldīties. Tie bija kaut kas tāds, no kā labāk izvairīties.
Grandioza mežu izciršana droši vien bija sākusies tikai ar plašu dzelzs izmantošanu. Piemēram, babiloniešu eposs “Gilgamešs” un somu “Kalevala” par lielu koku gāšanu stāsta kā par grūtu un apbrīnu raisošu varoņdarbu, kuru savulaik spējuši veikt tikai vislielākie varoņi. Tātad agrīnās kultūras, kas vēl neprata izgatavot dzelzi, droši vien bija cēlušas savas pilsētas tieši palienās — vietās, kur plūdu dēļ koki nekad nepaspēja izaugt lieli. Varbūt visas lielās pilsētas atradās tieši šādās vietās, prātoja Sergejs. No otras puses, trīs ceturtdaļas cilvēces