joprojām dzīvo piekrastes līdzenumos vai tiešā to tuvumā, lai gan dzelzi prot izgatavot jau tūkstošiem gadu. Varbūt cilvēkiem vienkārši patīk jūra.
Ledus laikmetā kontinentālie šelfi būtībā bija sausa zeme. Izņemot tos apgabalus, kuri bija palikuši zem kontinentālajiem ledājiem. Ledus laikmeta beigās nedaudz vairāk par pusi no kontinentālā apledojuma bija izkususi un apmēram puse no kontinentālajiem šelfiem palikusi zem ūdens. Un ja izkusīs arī otra puse no kontinentālā apledojuma? Ja jūras līmenis pacelsies vēl par simt metriem, tad, piemēram, lielākā daļa Gangas ielejas paliks zem ūdens un Deli kļūs par piekrastes pilsētu, domāja Sergejs.
Sergejs sameklēja karti. Kad viņš skatījās tajā, tad saprata, ka pēkšņa jūras līmeņa celšanās arī lielākajā daļā citu lielo upju ielejās radītu garus un šaurus, dziļi iekšzemē ieejošus fjordus. Tomēr fjordi palēnām sāktu piepildīties ar upju līdznesto grunti. Visu upju deltas pakāpeniski pārvietotos zemāk virzienā uz sākotnējo vietu pirms jūras līmeņa celšanās. Tātad upes ātri atkarotu jūrai atdotās zemes, bet vienlaikus tās arī apraktu zem sanešiem visu to, ko jūra iepriekš bija noslīcinājusi.
Iededzies Sergejs sameklēja Kambejas līča kartes, kā arī zīmējumus, kas attēloja reģionā uzietos atradumus, un uz eholotes novērojumiem balstītos attēlus. Viņš domīgi pētīja kartes. Tad sāka izskatīt fotogrāfijas. Viņš pārbaudīja attēlus citu pēc cita un salīdzināja tos ar kartēm.
Apmēram piecdesmitais attēls bija ideāls! Tieši tāds, kādu viņš bija meklējis.
Attēlā bija gandrīz puskilometru plats pusapaļas formas mūra fragments, kas atvērās uz jūras pusi. Sergejs uz attēla uzzīmēja sarkanu apli mūra fragmenta vidū, jūras pusē. Pēc tam viņš nedaudz atstatus mūrim sānos atzīmēja otru apli. Viņš apmierināts aplūkoja savu roku darbu. Tad telefonā sameklēja Athi Narajana numuru.
“Athi, šeit Sergejs. Man būtu viens lūgums.”
“Klāj vaļā,” otrā galā aicināja Athi balss.
“Ja tas netraucē citus darbus, vai jūs nevarētu veikt vēl nedaudzus smēlienus dažu metru dziļumā divās vietās, kuras esmu atzīmējis uz fotogrāfijām? Domāju, ka rezultāts mums varētu kaut ko pastāstīt.”
“Piemēram, ko?” jautāja Athi.
“Es par to esmu tik nepārliecināts, ka šajā brīdī vēl neko negribētu skaļi teikt,” teica Sergejs. “Bet, ja man ir taisnība, tad vienā vietā vajadzētu atrast varenu kaudzi ar kauliem.”
“Izklausās noslēpumaini,” teica Athi. “Gan jau varēs noorganizēt. Bet tu teici par divām dažādām vietām. Vai tu domā, ka arī otrajā vietā atradīsim daudz kaulu?”
Sergejs iesmējās.
“Nē. Īstenībā tieši pretēji. Jo, ja man ir taisnība… Nu tā, domāju, ka tajā vietā mēs neatradīsim nevienu pašu skeletu.”
13
“Tu taču atceries, ka šodien būs tas žurnālists?” jautāja Horsts Brandauers un izaicinoši skatījās Sūzanā Čengā.
“Nesaprotu, par ko tu runā,” teica Sūzana.
Sūzana bija starptautiskās kontinentālo ledāju un polos dreifējošo ledus gabalu pētniecības programmas Nugsvakas pētniecības stacijas personāla jaunākā locekle. Šī iemesla dēļ viņai gandrīz bez izņēmuma lika izpildīt visus tos uzdevumus, kurus neviens no Nugsvakas vecākajiem un nopelniem bagātākajiem darbiniekiem nevēlējās uzņemties. Sūzana Čenga par šādu kārtību nebija īpaši sajūsmināta. Jo īpaši tāpēc, ka viņai pretī sēdošais pētniecības stacijas otrs jaunākais darbinieks būtībā gan pēc vecuma, gan amatā pavadītā laika viņu apsteidza tikai par krietna gada tiesu.
Brandauers bija sarkanmatains aptuveni trīsdesmitgadīgs ledāju pētnieks. Pirms četriem gadiem viņš bija pabeidzis universitāti un pēc tam gandrīz visu laiku pavadījis uz Grenlandes kontinentālā ledāja. Viņu tātad varētu uzskatīt par sava veida fanātiķi vai darbaholiķi. Šī doma Sūzanai bija iešāvusies prātā vairākkārt, taču vienmēr, kad tas bija ienācis prātā, viņa bija centusies to aizmirst pēc iespējas ātrāk. Jo tas, raugi, Sūzanai nepatīkamā kārtā atgādināja to bēdīgo faktu, ka viņas pašas paradumi galu galā nebija izrādījušies īpaši atšķirīgi. Sūzana vairs pat neatcerējās, kad iepriekšējo reizi ir bijusi kontinentā. Droši vien no tās reizes atkal reiz ir apritējis vismaz gads.
Man kādreiz vajadzētu aizbraukt kaut kur, kur dzīvo citi cilvēki, viņa prātoja. Satikt citus cilvēkus. Piemēram, vīriešus. Tas ir, arī citus vīriešus, ne tikai Horstu. Ideja šķita patiešām dīvaina un eksotiska.
“Tu nezini, par ko es runāju?” uzbrūkoši jautāja Horsts.
“Man nav ne mazākās nojausmas, par ko tu runā.”
“Neesi dzirdējusi par Francijas televīzijas žurnālistu Fjēru Čemberlenu? l’jēru Čemberlenu, kurš dodas šurp, lai uztaisītu pārraidi par mūsu pētniecības projektu? Kurš savukārt sagadīšanās pēc trešdaļu sava finansējuma saņem no Francijas valdības?”
“Nu, īsti neatceros dzirdējusi.”
“Dīvaini, jo, manuprāt, tu piedalījies sapulcē, kurā nolēma rūpes par viņu viesošanās laikā uzticēt tev.”
“Es neatceros neko tamlīdzīgu.”
“Tavas atmiņas atsvaidzināšanai man šeit ir sapulces protokols.” Horsts pasniedza Sūzanai papīru žūksni.
“īpašu uzmanību aicinu pievērst darba kārtības sestajam punktam.” Sūzana atstūma papīrus atpakaļ Horstam, neapgrūtinot sevi ar ieskatīšanos tajos. Viņa zināja, ka Horsts neblefo un ka viņš šādās lietās nepieļautu primitīvas kļūdas.
“Var būt, ka tev taisnība,” piekrita Sūzana. “Es laikam biju to tikai piemirsusi. Manuprāt, tu televīzijā tiešām būtu daudz labāks.” “Nemaz nemēģini.”
Šī tad nu laikam nebūs vis īpaši labā diena, domāja Sūzana. Vienlaikus viņa tomēr saprata, ka viņai nebūs nekādas citas iespējas kā padoties. “Labs ir, man laikam jāpiekrīt,” piekrita Sūzana. “Kad viņš ieradīsies?” “Viņš jau ir šeit,” Horsts teica un ļaunā priekā pasmaidīja.
“Tu joko!”
“Nē. Vai esi jau padomājusi, ko tu šodien viņam pagatavosi?” “Nu ļoti smalki. Vienkārši izcili smalki! Vai šito asprātību tu izdomāji viens pats?”
“Pašlaik viņš sarunājas ar priekšnieku. Un priekšniekam ir steiga. Tā ka domāju — tev vajadzētu aiziet turp. Varbūt jau pavisam drīz.” Sūzana apsēdās un vispirms lēnām aizskaitīja līdz desmit un tad, tikai drošības dēļ, vēl līdz divdesmit.
“Vai varēsi pateikt, lai brītiņu pagaida? Izskatīšu tikai elektronisko pastu un izdzeršu līdz galam savu kafiju. Un apēdīšu šo bulciņu.”
Sūzana norādīja uz pusapēsto kanēļbulciņu šķīvītī.
“Lai iet! Tik daudz jau es varu izdarīt.”
Noklaudzēja durvis. Sūzana nopūtās un turpināja izskatīt e-pastu. Sev par pārsteigumu viņa pamanīja, ka starp vēstulēm bija ziņa no Sergeja Saveļņikova. Tas bija negaidīti, jo Sergejs viņai nebija sūtījis nevienu vienīgu vēsti vismaz divus gadus. Sūzana atvēra vēstuli un izlasīja, ko Sergejs bija rakstījis.
“Tajā tiešām nav nekādas jēgas,” nomurmināja Sūzana ar bulciņas piestūķētu muti.
Viņa ierāva lielu šļuku kafijas, pieliecās pie datora un uzsita Sergejam atbildi: “Sergej, Tu nejēga, iemācies nu galu galā turēt savus materiālus kārtībā! Bet es tik un tā varu aiziet pārbaudīt, lai Tev uzreiz nevajadzētu ķerties pie fotoarhīva sakārtošanas. Bučas! Sūzana.”
Varbūt tomēr visa diena nemaz neaizies pa pieskari, nodomāja Sūzana. Sergeja vēsts būtu laba aizbildināšanās, lai paņemtu sniega motociklu un dotos uz ledāju. Jo ziņu, mazliet pievelkot aiz matiem, varēja iztulkot arī kā nozīmīgā sadarbības partnera — Širšova institūta — lūgumu pēc palīdzības. Žurnālists Čemberlens varētu nākt līdzi, ja vēlētos. Ja viņš labprātāk nolemtu palikt pētniecības stacijā, tad par viņu būs jāparūpējas Horstam, apmierināta domāja Sūzana. Horsts taču nepārprotami bija kaislīgi aizrāvies ar ēsttaisīšanu un dažādām tai tuvām lietām.