14
Šodien patiešām viegli skrienas, domāja Kari Alanens. Aiz muguras bija jau gandrīz pusmaratona tiesa kilometru, bet elpošana joprojām darbojās labi, sirds sitās spēcīgi, tomēr pulss nebija pārāk ātrs. Arī kājās vēl nebija uzkrājusies tāda pienskābes deva, kas liktu satraukties.
Nākamajā taku krustojumā Kari brītiņu pārlika, vai viņam pagriezties pa labi un tad pa īsāko ceļu skriet atpakaļ. Pa to līdz mājām būtu tikai pāris kilometru. Garākais maršruts atlikušo ceļu izstieptu līdz sešiem kilometriem. Viņš pagriezās pa kreisi un mēģināja atcerēties, kad pēdējo reizi ir skrējis pa šo maršrutu. No tā brīža bija pagājuši vairāki gadi. Taka lēzeni virzījās augšup pa plašu un līdzenu, retām priedēm noaugušu osu. Melleņu mētras kvēloja pavasara beigu spoži gaišzaļajā tonī. Starp tām bija tumšāki dzegužlinu un rūsainu pleķīši un šur tur arī pa kādam augstākam zileņu krūmam. No augšas atskanēja augstumu uzņemoša dzērvju bara klaigas. Dzērves uz zemes lūlodamas atbildēja bara saucieniem.
Ciskas un ikri sāka just garo pacēlumu, un Kari jau paspēja mirkli šaubīties, vai nelāgā kārtā nebūs pārvērtējis savu fizisko formu. Tad taka sasniedza osa virsotni un atkal virzījās lejup. Tā vijās cauri nīkulīgam priedulājam gar purva malu, kura vidū nekas neauga, un pēc tam uz priekšu gar biezu, piecmetrīgu egļu jaunkoku puduri. Pa vidu jaunajām eglītēm slējās prāvs erātiskais laukakmens, vairākus metrus augsts.
Pēkšņi Kari šķita, ka laukakmens forma viņam kaut ko atgādina. Kaut ko svarīgu. Kaut ko, ko viņam vajadzētu atcerēties. Tomēr Kari
nespēja atsaukt atmiņā neko īpašu. Viņš turpināja skrējienu. Erātiskais laukakmens palika aiz muguras, bet tā veidols nedeva mieru.
Kari saīsināja ceļu, nogriežoties pa kreisi pāri lielam, senam akmeņu laukam, šķērsoja šauru meža celiņu un vienmērīgā ritmā turpināja skrējienu pa biezu eglāju ar sūnu paklāju. Visapkārt sazarojās briežu, stirnu un aļņu iestaigātās takas. Zeme bija pilna ar pārnadžu atstātajām izkārnījumu kaudzēm un nagu pēdām. Kari ieraudzīja krietnu lēveni bisīšu un nodomāja, ka šeit viņam vajadzētu atgriezties kopā ar Annu Lēnu. Vairāki baltastes brieži, augstu lēkādami un garās, baltās astes zibinādami, aizmuka aiz zema egļu jaunaudzes pudura. Seši, septiņi, astoņi brieži, saskaitīja Kari.
Viņš nonāca liela lauka malā. No turienes līdz viņu mājām būtu vairs tikai kilometrs.
Un tad viņš pēkšņi to atcerējās.
Protams. Erātiskais laukakmens bija tieši tādas pašas formas kā tas mīklainais akmens, ko viņš bija redzējis Eljūterā. Viņam vajadzēja noskaidrot, vai par to kaut kas ir zināms, bet darbu steigā bija visu aizmirsis.
Iegājis dušā, Kari apsēdās pie rakstāmgalda un ieslēdza datoru.
“Jums ir pienākuši astoņi jauni sūtījumi ar vīrusiem un četrdesmit mēstules,” skābi atzina Kari, ātri pārskatot paziņojumus par jaunajiem sūtījumiem.
Viņš meklētājā ievadīja vārdus “Eleuthera island” un “boulders” un gaidīja, kas notiks.
Ekrānā parādījās dokumentu saraksts, kurš šķita daudz interesantāks nekā pirms brīža redzētā mēstuļu rinda. Kari atvēra tekstu, kas izskatījās vissaistošākais, un sāka to pārlūkot. Viņam burtiski ielēca acīs šis teksts:
“Saskaņā ar Mūra teikto Havaju salu nogulumu, kas atrodas 375 metru augstumā, vienīgais cēlonis var būt neparasti milzīgi viļņi jeb megacunami. Vēlāk tādi paši saneši tika atrasti vēl augstākā vietā — puskilometra augstumā.”
Milzu viļņu radīti saneši puskilometra augstumā? Kari brīnījās un nodomāja, ka tas nav iespējams, 'l iesa, internetā starp korektiem rakstiem bija ari visvisādi ļerinājumi. Kurā gan avīzē šis raksts sākotnēji bijis iespiests? Nature? Tam nu gan vajadzēja būt visai uzticamam avotam.
Kari turpināja lasīt. Jūras teritorijā ap Havaju salām divdesmitā gadsimta deviņdesmitajos gados bija atrastas desmitiem gigantisku senlaiku zemes nogruvumu atlieku. Daži no bluķiem bija turpat simt piecdesmit kilometru gari. Jūras vidū izslējušies nodzisušie vulkāni palēnām bija sadēdējuši, un laiku pa laikam vesela vulkāna siena, acīmredzot vienā rāvienā, bija gāzusies lejā. Gadu tūkstošu mijā uzmanība bija pievērsusies Kumbreviejas vulkānam, kas atrodas tūristu iecienītajā Palmas salā. Toreiz spāņu, franču un angļu pētnieki pamanīja, ka saistībā ar 1949. gadā notikušo izvirdumu visa kalna austrumu puse noslīdējusi četrus metrus zemāk attiecībā pret kalna rietumu pusi. Izskatījās, ka visa kalna austrumu puse — piecsimt miljardi tonnu akmeņu — varētu iekrist jūrā. Vienā gabalā! Kad Kumbreviejā būs nākamais kārtīgais izvirdums, kalns neatturami iegrūs jūrā.
Pēc Šveices Tehnoloģiju institūta pētnieku aprēķiniem, iegruvuma rezultātā radīsies ap desmit gigantisku cunami viļņu, kuri pāri dziļajiem ūdeņiem ieskriesies reaktīvās lidmašīnas ātrumā. Tātad astoņsimt kilometru stundā. Sākumā viļņi būs sešsimt piecdesmit metru augsti. Tie kā vienota apļveida fronte no epicentra kustēsies uz ārpusi, un, palielinoties riņķa rādiusam, to augstums samazināsies.
Kad tic tuvosies Ziemeļamerikas piekrastei, tie virs kilometriem dziļā ūdens būs kļuvuši tikai dažus metrus augsti. Kad tie nonāks piekrastes seklākajos ūdeņos, tie sāks samazināt ātrumu, bet vienlaikus to enerģija sakoncentrēsies viļņu frontes virsotnē, un, jo seklāka kļūs jūra, jo tie kļūs arvien augstāki. Arī neliels cunami šajā brīdī izaug daudzstāvu mājas lielumā un kļūst par šausminoši stāvu sienu.
2004. gadā Otro Ziemassvētku cunami Sumatras krastos vietām bija pacēlis pat vairāk nekā desmit metrus augstus ūdens mūrus. Tie Indijas okeāna piekrastē izdarīja briesmīgus postījumus. Un vēl seštūkstoš kilometru attālumā — Āfrikas piekrastē — bija noslīkuši simtiem cilvēku. Tomēr liela daļa ēku un koku, pat palmas ar savām vājajām saknēm, bija palikuši stāvam. Otro Ziemassvētku milzu viļņi nebija spējuši tā īsti izkustināt pat ne tonnu smagus akmens bluķus.
Cunami, kas radās Krakatau vulkāna izvirdumā Zunda šaurumā 1883. gadā, jau šauruma vidū bija trīs metrus augsti. Nonākot krastā, tie bija izauguši par vairāk nekā četrdesmit metru augstiem briesmoņiem, kuri piecu pilsētu un simtiem mazāku ciematu teritorijā bija iznīcinājuši ikvienu ēku un holandiešu lielgaballaivu Berouw iesvieduši tālu cietzemē. Bojā bija gājuši praktiski visi Zunda šauruma piekrastes pilsētu iedzīvotāji. Daudzās vietās dzīvs bija palicis mazāk nekā viens no tūkstoš iedzīvotājiem. Cunami bija pārvietojuši daudzas tonnas smagus akmens bluķus simtiem metru lielā attālumā. Tomēr Krakatau cunami viļņi bija tik lieli tikai tādēļ, ka visa to enerģija bija izvirdusi nelielā, gandrīz slēgtā jūras teritorijā Zunda šauruma iekšpusē.
Kad jūrā iekritīs Kumbreviejas viena puse, tad jaunais cunami vēl arī okeāna otrajā pusē būs vismaz piecas sešas reizes augstāks nekā parastie cunami viļņi. Tas kā piecdesmit metrus augsta siena, kas kustas apdullinošā ātrumā, uzbruks visai Amerikas Savienoto Valstu austrumu piekrastei, un Ņujorkas debesskrāpji sabruks kā kāršu namiņi. Visur, kur piekrastes reljefs gan zem ūdens, gan virs ūdens koncentrēs cunami enerģiju konkrētā vietā, milzu vilnis var būt pāri par simt metru augsts. Viļņa radītais spiediens būs tik liels, ka tas spēs aizsviest tūkstošiem tonnu smagus akmens bluķus kilometriem tālu. Tas aizskalos tiltus, ceļus, spēkstacijas un mežus līdz ar celmiem un augsnes virskārtu.