Pēc Otro Ziemassvētku cunami televīzijas kanālu ziņu izlaidumi visās pasaules malās veselu nedēļu neaplūkoja pilnīgi neko citu. Pēc megacunami televīzijas pārraižu vairs nebūs.
“Uh!” skaļi noteica Kari.
Eljūteras akmeņu mīkla tagad bija atrisināta. Faktiski jau nekāda mīkla nekad arī nav bijusi, jo problēma bija skaidri atšķetināta jau ilgi pirms tam, kad viņš tai bija uzdūries. Kanāriju salās atradās daudzi bijušie vulkāni. Kāda senāka Kumbrevieja kādreiz bija iegāzusies jūrā un iesviedusi vairākas tonnas smagos bluķus tālu Eijūteras iekšzemē. Kari Alanenam bija grūti iztēloties vilni, kas spēja mētāt tūkstošiem tonnu smagus bluķus tā, it kā tie būtu akmentiņi vai smilšu graudiņi.
Viņš jau grasījās aizvērt internēta savienojumu, kad acīs patrāpījās vēl viena meklētāja atlasīta raksta nosaukums. Alternative explanations for the megatsunami deposits detected on the Australian coastal areas. Tātad alternatīvie izskaidrojumi Austrālijas piekrastē atrastajiem nogulumiem, ko radījuši megacunami. Kari atvēra rakstu un sāka lasīt.
Es tam neticu, viņš domāja. Jo, ja tas, kas rakstā teikts, ir patiesība…
Kari piecēlās un devās uz Annas Lēnas darbistabu. Anna Lēna sēdēja un rakstīja. Viņa strādāja ar ļoti koncentrētu sejas izteiksmi.
“Piedod, ka traucēju,” teica Kari.
“Tas nekas,” atbildēja Anna Lēna un turpināja rakstīt. “Vai vari pagaidīt vienu mirklīti? Es tikai pabeigšu rindkopu.”
Kari gaidīja un vēroja, kā Annas Lēnas pirksti ņirb pa klaviatūru. Pagāja trīs minūtes. Pēc tam Anna Lēna pārtrauca darbu un pagriezās pret Kari. Vienlaikus viņa uzmeta skatu pulkstenim.
“Oho! Pa kuru brīdi laiks tā aizskrējis? Vai mums nevajadzētu kaut ko ieēst?”
“Es varu pagatavot.”
“Brīnišķīgi.”
“Hmm… Man būtu vēl viena lieta.”
“Nu?”
“Vai tev būtu kas iebilstams, ja es dotos neplānotā braucienā uz Kanādu… Satikt vienu Albertas puisi, vārdā Džons Tevs? Tas ir, iespējami drīz. Tas var būt svarīgi. Patiešām svarīgi. Svarīgāk, nekā varētu domāt.”
Anna Lēna tikko pamanāmi pacēla uzacis.
“Nu, tad brauc,” viņa teica. “Tā var būt pat pavisam laba ideja. Proti, es domāju, ka no manas sabiedrības tikpat nebūs nekāds lielais prieks. Pirms es no darba kārtības neaizdabūšu šo manuskriptu.”
15
“Sergej, mazs paskaidrojums tagad varētu būt īsti vietā,” stingri noteica Amrita, ienākot Sergeja kabinetā, ko viņš izmantoja, strādādams NIOT. Aiz Amritas telpā ienāca Athi Narajans. Arī viņa sejā bija jautājoša, prasīga izteiksme.
Sergejs pacēla seju no datora ekrāna pret Amritu un Athi un izlikās nevainīgs.
“Piedodiet, bet ko?” viņš brīnījās.
“Kā tu varēji zināt, ka mēs atradīsim daudz kaulu pusloka vidusdaļā, bet neko tā malās?” pratināja Amrita.
Sergejs apmierināts pamāja.
“Tātad man bija taisnība?”
“Jā. Vislielākajā mērā.”
“blakus mūrim tātad neko neatrada?”
“Patiešām, pilnīgi neko! Kā tu to zināji?”
“Un pie mūra vidējās daļas bija daudz kaulu?”
“īsts kaulu paklājs. Nepieredzēts. Nelielā teritorijā, loti niecīgā teritorijā, vienā lielā kaudzē ir noteikti vismaz pāris tūkstošu cilvēku skeletu. Un arī šiem nebija nekādu cīņas pazīmju. Viņi nebija nogalināti ne ar zobenu, ne ar šķēpu. Tiesa, mēs atradām smagu kaulu lūzumu pēdas, bet nekā cita.”
Sergejs piegāja pie loga. Viņš skatījās Kambejas līča rāmajā, spoži zilajā klaidā un uz līcī peldošo zvejnieku laiviņu ņūkli.
“Visas pasaules tautas pazīst leģendu par lielajiem plūdiem,” viņš teica. “Tā ir Vēdās. Kristieši, jūdi un musulmaņi to pazīst pēc Pirmās
Mozus grāmatas vēstījuma. Leģenda tiek pieminēta eposā “Gilgamešs”. Ēģiptes, Mazāzijas, Grieķijas un Itālijas seno pilsētvalstu iedzīvotāji to uzskatīja par patiesību. Šo leģendu zināja ķīnieši, ķelti un skandināvi gluži tāpat kā gandrīz visas Dienvidamerikas un Vidusamerikas indiāņu tautas. Izskatās tā, ka vēstījums par lielajiem plūdiem ir vienīgais mīts, ko pazīst visas pasaules tautas un par ko visu pasaules tautu leģendas pamatos stāsta vienā veidā jau pirms tam, kad, piemēram, Amerikas un Eiropas tautas bija nonākušas jelkādos kontaktos cita ar citu.”
“Tātad?”
“Tātad es domāju, ka leģenda par lielajiem plūdiem ir patiesība un ka visi šie cilvēki ir…”
“…gājuši bojā plūdos?” sarūgtināta pabeidza Amrita.
Viņa nemēģināja slēpt savas šaubas.
“Pasaki, ka tu tagad jokojies,” teica Amrita.
Tomēr Sergejs neņēma galvā atturīgo atsaucību.
“Padomā pati — kas cits izskaidrotu visus tos atradumus, ko mēs esam uzgājuši?” teica Sergejs. “Ka visi tie cilvēki skaidrāk par skaidru nav miruši karā vai kādā pēkšņā epidēmijā. Tātad kas viņus nogalināja? Es domāju, ka viņi nomira tad, kad no jūras atnāca kāds gigantisks vilnis un apraka visu pilsētu. Tādēļ tā mūra priekšā ir tik daudz skeletu — tic pieder cilvēkiem, kurus milzu vilnis kādu brīdi nesa sev līdzi un kuri pēc tam atdūrās pret mūri un noslīka. Tālāk, mūra malās, nav neviena paša cilvēku kaula. Kāpēc? Tāpēc, ka tur nebija nekā, kas būtu apstādinājis ūdens nestos cilvēkus. Tātad ūdens tos aizskaloja sev līdzi kaut kur tālāk.”
“Kāpēc vilnis atkāpjoties neaizskaloja viņus atpakaļ jūrā?” pratināja Amrita.
“Tāpēc, ka priekšā simtiem kilometru bija pilnīgi līdzens smiltājs. Liela daļa viļņa spēka iesūcās smiltīs. Tāpēc atplūstošā ūdens plūsma bija relatīvi vāja. Turklāt mūris veidoja šķērsli, kuram abās pusēs ātri būtu radušies smilšu vaļņi, kas joprojām samazinātu atpakaļejošās plūsmas spēku.”
Amrita apsēdās uz krēsla telpas stūrī. Viņa vairs neizskatījās tik šaubīga.
“Tev var… būt taisnība,” viņa lēni noteica. “Lai cik tas neticami arī izklausītos, tev var būt taisnība.”
“Tas, ko tu teici, visai veikli izskaidrotu visus mūsu atradumus,” piebalsoja Athi. “Bet vai tik lieli cunami vispār var izveidoties?”
“Pirms astoņiem tūkstošiem gadu Norvēģu jūrā notika milzīgs zemūdens zemes nogruvums,” prātoja Sergejs. “To izraisīja metāna ledus kušana. Atmosfērā izdalījās liels daudzums metāna, un augstāk esošā grunts palika it kā virs tukšuma.”
“Vai tas izraisīja milzu cunami?” jautāja Athi.
Sergejs pamāja.
“Storegas cunami pēdas ir atrastas Norvēģijā un Skotijā,” teica Sergejs. “Sākumā vilnis acīmredzot bija aptuveni trīssimt sešdesmit metru augsts kupols. Tomēr Ziemeļjūra ir tik sekla, ka cunami lielu daļu sava spēka zaudēja jau tālu jūrā. Britu salu piekrastei tas uzbruka tikai kā divdesmit vai divdesmit piecus metrus augsts ūdens valnis. Traucoties pāri dažām attālākām saliņām, tas vēl bija četrdesmitmetrīgs.”
“Un kā Ziemeļamerikas piekrastē?” jautāja Athi.
Sergejs paraustīja plecus. Uz šo jautājumu viņš neprata atbildēt.
“Bet kādēļ nesabruka mūru apakšējā daļa?” apsvēra Amrita.
“Ja pilsēta atradās iekšzemē vairāku desmitu kilometru attālumā no krasta, milzu viļņa spēks droši vien jau bija samazinājies tik daudz, ka sabruka tikai ēku un mūru augšējā daļa,” teica Sergejs.
“Bet kādēļ ēku apakšējā daļa vēlāk piekrastes bangās nesadalījās gabalos?” brīnījās Athi. “Tad, kad jūras līmenis cēlās? Viļņiem un paisuma un bēguma ūdeņiem būtu vajadzējis ķieģeļu mūrus samalt gabalos. Ķieģelis, lai arī tas būtu apdedzināts, ir daudz mīkstāks materiāls nekā akmens.”