“Es domāju, ka Sarasvatī upes līdznestās smiltis drupas vienkārši apraka,” ierosināja Sergejs. ““Timejā” un “Kritijā” runā par vairākām lielām upēm, kas plūdušas caur Atlantīdas lauksaimniecības zemēm, nevis tikai par vienu. Tātad ne tikai vienīgi par Indu, bet arī par
Sarasvatī. Sarasvatī apraka ēkas smiltīs un izglāba to apakšējo daļu no viļņu deldējošās iedarbības, bet pēc tam mazliet vēlāk izžuva. Tāpēc tagad virs drupām nav simt metru bieza sanēšu slāņa.”
Amrita pakratīja galvu.
“Nē, viens aspekts joprojām nesakrīt,” viņa teica. “Upe beidzas tur, kur sākas jūra. Un upes līdznestās smiltis noslāņojas tur, kur upe beidzas.”
“Nu, ne jau tikai,” Sergejs protestēja.
“Tomēr, lai nu kā, — pilsēta nevarēja tikt aprakta Sarasvatī līdznestajās smiltīs, pirms tā nebija palikusi zem jūras ūdens. Uz visiem laikiem. Ar vienu milzu vilni, kas reizi vēlies tai pāri un tad atplūdis atpakaļ, nepietiek. Tiesa, tas varēja noslīcināt cilvēkus, bet tas nevarēja aprakt pilsētu zem smiltīm.”
Sergejs saprata, kas Amritai prātā.
“Tu tātad mēģini pateikt, ka pilsētai vajadzēja palikt uz mūžiem zem jūras ūdens… Visai drīz pēc tam, kad tai pāri bija drāzies milzu vilnis?”
Amrita pamāja.
“Jā. Tieši to es mēģinu pateikt. Sarasvatī deltas ārējā mala ir bijusi pilsētas vietā neilgi pēc katastrofas.”
“Bet kā tas ir iespējams?”
“Par to man nav ne mazākās nojausmas,” apstiprināja Amrita.
SMILTIS UN LEDUS
ĒĢIPTIEŠU PRIESTERIS (SOI.ONAM):
Un es jums izstāstīšu, kāds tam cēlonis: cilvēce ir iznīcināta un arī nākotnē daudzas reizes nokļūs iznīcībā dažādu iemeslu dēļ… Kad dievi iztīrīs zemi ūdensplūdos, dzīvi paliks kalnu lopkopji un aitu gani, savukārt tie no jums, kas dzīvo pilsētās, ieskalosies jūrā… un tad, kad ūdensplūdu sods, kas atkārtojas noteiktos starplaikos, atkal nolaidīsies pār zemi un no jums dzīvajos atstās tikai tos, kuri nepazīst burtus un nav saņēmuši nekādu izglītību, jums atkal būs jāsāk viss no paša sākuma tā, it kā jūs būtu bērni, pilnīgā neziņā par to, kas agrāk ir noticis mūsu vidē vai jūsu pašu vidē.
Platons. “Timejs”
1
Vientuļš sniega motocikls slīdēja pa lēzenu brauktuvi, kas veda no Nugsvakas pussalas augšup uz kontinentālā ledāja virsotni. Tur, kur ledāja nogāze bija gana nolaidena, brauktuve bija parasta trase, kura ik pa dažiem simtiem metru bija iezīmēta ar ledū iecirstiem metāla mietiņiem. Tomēr vietām ledājs jūras virzienā laidās daudz kraujāk. Šādās nogāzēs pētniecības stacijas sniega motocikliem bija izcirsti zigzagveida pakāpieni.
Bafina līcis bija palicis jau vairākus simtus metru zemāk. Tālu aiz sniega motocikla bija redzams tumšs ūdens un tajā — simtiem dažāda lieluma aisbergu un milzums mazāku ledus gabalu.
“Bafina līcis, Deivisa šaurums, Hudzona līcis, Beringa jūra, Barenca jūra,” uzskaitīja Sūzana Čenga, stūrēdama sniega motociklu, un viņas balsī bija saklausāms viegls žēlums. “Kādēļ visas iespējamās vietas ir nodēvētas lempīgo Viduseiropas tūristu vārdos, lai gan viņi šeit iegriezās tikai uz mirkli, kad bija cietuši kuģa katastrofā un gājuši bojā uz ledus gabala?”
“Diezin vai tagadējiem nosaukumiem būs pārāk ilgs mūžs,” nosmējās Pjērs Čemberlens.
Sūzana veltīja Čemberlenam savu spožāko smaidu. Viņas labais garastāvoklis bija sācis atgriezties, tiklīdz no pētniecības stacijas šaurajiem un klaustrofobiju izraisošajiem gaiteņiem viņi bija tikuši ārā uz ledāja. Turklāt bija skaista diena un debesīs, kurās nemanīja gandrīz nevienu mākonīti, spīdēja saule.
Sniega motocikls rāpās tālāk. Pēc dažām stundām viņi tuvojās jau tūkstoš metru augstumam. Simt kilometru tālāk ledus segas biezums jau būtu divi kilometri, bet pēc divsimt kilometriem — divarpus. I.edājs augšup virzījās tik plūdeni, ka izskatījās gandrīz kā līdzenums. Pilnīgi gludens tas tomēr nebija — šur tur seklas ielejas, kā arī lēzeni pakalni un grēdas ar mierīgu reljefu gluži kā miniatūri kailkalni. Laiku pa laikam Sūzana un Pjērs pabrauca garām arī tā saucamajām zastrugām — laukiem, kurus veidoja kaut kas līdzīgs milzu izmēra kupenām. Tās izskatījās kā sastinguši viļņi vai kā baltas smilšu kāpas. Pārsvarā zastrugu virsotnes bija stingri sasalušas, bet starp tām nelielos padziļinājumos bieži atradās mīksts sniegs, virs kura vēl nebija paspējusi izveidoties garoza, ko audzēja temperatūras maiņas.
Šur tur sniegā pacēlās arī šķautņaini un spoži ledus kluči. Bluķu ēnas pusē un kupenu ieplakās bija pārsteidzoši zilas ēnas.
“Tu tātad kā brīvmākslinieks taisi dokumentālās filmas Francijas televīzijai?” pārliecinājās Sūzana. “Tā taču ir?”
“Jā. Zinātniskajām programmām.”
“Kam tad tu īsti gribi pievērst uzmanību?”
“Var gadīties, ka šeit iznāks arī vairāki gabali. Faktiski man būtu jāpastāsta, kādi pētījumi šeit pašlaik tiek veikti. Tādēļ kādā brīdī noteikti pajautāšu, ko, piemēram, jūsu grupa šeit dara,” atbildēja Čemberlens.
“Vai tad Horsts tev neizstāstīja?”
“Nu, tā īsti ne.”
Sūzana Čenga apstādināja sniega motociklu.
“Izkāpsim uz brītiņu,” viņa teica.
Pjērs jautājoši norādīja uz kameru.
“Vai man ir vērts filmēt?”
“Ja vēlies saviem skatītājiem izstāstīt, ko mēs pētām. Lai gan šeit nemaz tik dramatiski neizskatās.”
Pjērs paņēma kameru, un viņi izkāpa no sniega motocikla. Pjērs bija gaidījis, ka uz ledāja būs auksti, taču temperatūra nevarēja būt neko daudz zem nulles. Laiks bija pilnīgi rāms. No debesīm sijāja reti, mikroskopiski maziņi, saulē mirgojoši ledus kristāliņi.
Sūzana palūkojās apkārt.
“Tur,” viņa tad teica un ar roku norādīja uz iesarkanu plankumu, kas atradās pārsimt metru nostāk.
Viņi aizgāja līdz sarkanajam sniega plankumam.
“Sarkanais sniegs,” skaidroja Sūzana.
“Pārsteidzoši,” teica Čemberlens. “No kurienes tā krāsa?”
“Aļģes Chlamjdomonas. Tās aug uz ledus. Vienas no tiem retajiem organismiem, kuri izdzīvo šādos apstākļos. Tās bez bēdām spēj izturēt simt grādu salu. To nelāgākā problēma ir ultravioletais starojums. No tā arī sarkanā krāsa. Tas ir pigments. Aļģu saules aizsardzības krēms. Tur ir karotinoīdi, līdzīgi kā burkānos.”
“Interesanti,” teica Pjērs.
“Tās aug un vairojas vasarā. Un agrāk liela daļa no katra gada audzes palika aprakta zem sniega un ledus, nekad vairs nenokļuvusi atpakaļ virspusē. Esam aprēķinājuši, ka šādas aļģes gadā var uzkrāt piecus gramus oglekļa uz vienu kvadrātmetru.”
“Piecus gramus? Tas neizklausās īpaši daudz.”
Sūzana smējās. Viņa iztaisnoja roku un novilka platā puslokā gar tālīno ledus klajuma horizontu.
“Ja paskatīsies apkārt, tad redzēsi, ka mēs runājam par diezgan daudziem kvadrātmetriem. Katru gadu ledū paliek visai daudz aļģu, ja ņem vērā katru kvadrātmetru. Turklāt aļģu daudzums palielinās arvien ātrāk tāpēc, ka mēslojums kļūst efektīvāks.”
“Kā, lūdzu?”
“Uz kontinentālo ledāju virsmas mūsdienās nokrišņu veidā nokrīt daudz vairāk visdažādāko savienojumu nekā jebkad agrāk,” skaidroja Sūzana. “Arī slāpeklis. Turklāt mūsdienās visdažādāko veidu aplamnieki, rallisti un citi tūristi Sahārā kamieļu vietā grib dīžāties ar pilnpiedziņas automašīnām. Un tās, atšķirībā no kamieļiem, bojā cieto garozas slāni, kas klāj smilšu kāpu virsmu. Putekļu apjoms, kas šeit nonāk smilšu vētru dēļ, pagājušā gadsimta beigās desmitkāršojās. Un Sahāras smiltīs ir pārsteidzoši daudz dažādu barības vielu.” Čemberlens izbrīnīts skatījās Sūzanā.