“Tas nu gan bija nezvērs,” uzelpoja Natālija.
Gaismas kūļa mala bija kā ar nazi nogriezta, aiz tās pletās tikai melnums. Garneles un mazi gliemezīši peldēja garām veseliem mākoņiem. Gaismas kūlī zaigoja blāvi zeltainie airkāji un sudrabaini mirdzošie zutīši. I.iela, caurspīdīga medūza ietriecās “Lomonosova” logā, izlaboja savu maršrutu un pazuda skatienam tajā pašā lielajā tumsā, no kurienes bija ieradusies.
Tūkstošiem airkāju slīdēja gar “Lomonosova” logiem piecdesmit un simt īpatņu lielos baros kā mazi, brūni burbuļi. Viņiem nepazīstama, desmit centimetru gara zivs vienā mierā peldēja priekšā logiem. Tā bija pavisam caurspīdīga — skaidri bija redzams mugurkauls un iekšējie orgāni. Acis dzidro gļotu vidū izdalījās kā tumšas, necaurredzamas bumbas.
Tad no hidrofona atskanēja ilga, zema rēkoņa.
“Kas tas bija?” vaicāja Natālija. “Mazliet tā kā atgādina ziloni.”
“Valis,” teica Sergejs. “Domāju, ka Grenlandes valis. Viņu šajā vietā šajā gadalaikā ir visai daudz.”
Sergejs uzmeta skatu dziļummēram.
“Četrsimt metru,” viņš noteica.
“Vai mēs gadījumā neesam tuvu Storegai?” jautāja Natālija.
“Storegas zemes nogruvumam?” pārjautāja Vasilijs.
Natālija pamāja.
“Faktiski esam ļoti tuvu tam,” teica Sergejs.
“Vai patiesi?” iesaucās Natālija. “Vienmēr esmu vēlējusies to redzēt.”
Storega bija viens no pasaulē slavenākajiem zemūdens zemes nogruvumiem. Pirms astoņiem tūkstošiem gadu divi tūkstoši kubikmetru liela zemūdens zemes masa pēkšņi bija sākusi slīdēt pa Norvēģu jūras kontinentālā šelfa malu uz leju. Iekustējušās zemes masas bija apstājušās daudz tālāk, noslīdot astoņsimt kilometrus pa kontinentālo nogāzi līdz jūras dibena centrālajam līdzenumam. Pētnieki sākumā nebija varējuši saprast, kas izraisījis nogruvumu. Tad Širšova institūta veiktie pētījumi bija pierādījuši, ka nogruvuma iemesls bijusi ledus laikmetam sekojošā sasilšana. Kontinentālās nogāzes metāna ledus nogulas bija ātri izkusušas, un zemes masas, kas atradās tieši virs tām, daļēji bija palikušas virs tukšuma.
“Nogruvuma pēdas nemaz nav tik dramatiska paskata, kā varētu domāt,” Sergejs stāstīja Natālijai. “Vieta, kur apstājās lielākās zemes masas, ir visai tālu no šejienes. Tomēr tu droši vien redzēsi kādas zemes kaudzes, ko nogruvums aiz sevis atstājis.”
“Atkal parādās jūras dibens,” atzīmēja Vasilijs.
Zemūdene jau bija tādā dziļumā, ka jūras dibenā vairs nebija sastopama nekāda veģetācija, bija tikai dažas gliemenes filtrētājas, šur tur pa kādai cieši jūras dibenam piespiedušamies butei un pa vidam atsevišķi jūras gurķi. Piedevām dūņas un neskaitāmi mazi, nogulumos ierakušos tārpu izbūvēti pauguriņi.
“Šeit ir tik ikdienišķi,” nostenējās Vasilijs.
“Kaut kam te tomēr ir jābūt,” nerimās Natālija.
“Bet par to, kas mums būtu jāmeklē, es tik te tā prātoju,” teica Sergejs.
Vasilijs vadīja “Lomonosovu” dziļāk, sekojot lēzeni lejupejošajai kontinentālajai nogāzei.
Atrazdamies piecsimt trīsdesmit metru dziļumā, viņi jūras gultnē slīpi pa kreisi zemūdenei priekšā ieraudzīja neskaidru kustību.
“Kas tas ir?” Vasilijs brīnījās.
“Nav ne mazākās nojausmas,” teica Sergejs. “Dodies tajā virzienā!”
Vasilijs pagrieza “Lomonosova” priekšgalu pa kreisi. Viņiem vēl bija grūti saprast, ko viņi īsti redz. Jo jūras dibenā bija liels, melns pinkulis, kura kontūras kustējās un nepārtraukti mainīja formu. Vai tas bija neliels zemūdens paugurs vai kuģa vraks un tam apkārt sapulcējies blīvs zivju bars? Sergejs paskatījās eholotes ekrānā. Tas nevēstīja neko citu kā vien to, ka viņiem priekšā ir kaut kas ļoti neskaidrs un kustīgs.
Sergejs jautājoši palūkojās uz Vasiliju. Viņš nogrozīja galvu:
“Tas ir lielāks par vali — četrdesmit piecdesmit metrus garš, gandrīz desmit metrus augsts.”
“Zivju bars?” ierosināja Sergejs.
Vasilijs papurināja galvu.
“Es… nedomāju. Tonis ir… citāds nekā zivju bara skaņa.”
“ Architeuthis?"
Vasilijs iesmējās.
“Varbūt.”
“Jūs tiešām domājat, ka tas varētu būt… Architeuthis dux? Milzu kalmārs?” ieelsās Natālija.
Viņas balss bija aizsmakusi no satraukuma un entuziasma.
Vasilijs samazināja “Lomonosova” ātrumu lēnāku par cilvēka gaitu. Kad viņi pieslīdēja tuvāk noslēpumainajai vietai, viņu skatam pavērās… tā kā taustekļi vai taustekļu gali. Neilgu brīdi Sergejs jau noticēja, ka tur patiešām ir noslēpumainais Architeuthis dux, milzu kalmārs, kuru nevienam jūras pētniekam vēl nekad nebija laimējies satikt viņa paša pasaulē — zemūdens pasaulē. Tad viņš saprata, ka taustekļu vienkārši bija par daudz — desmitiem, nē — simtiem, ja ne pat tūkstošiem. Tātad tas vismaz nevarēja būt viens atsevišķs, ļoti liels milzu kalmārs. Vesels bars mazāku kalmāru? Nē, redzētais neizskatījās pēc kalmāru bara. Jo kalmāram bez taustekļiem bija arī liela galva, kas pievienota vēl lielākam ķermenim. Izskatījās gluži tā, it kā viņu priekšā būtu kuģa vraks vai zemes paugurs, uz kura augtu kaut kādas jūraszāles, kas šūpojas līdzi straumei, vai lielie cauruļtārpi. Izņemot tikai to, ka tik lielā dziļumā jūraszāļu nevarēja būt. Tāpat šajā apvidū nebija karsto avotu, kas izpludina sēru saturošu ūdeni un kas būtu varējuši barot ekosistēmu, kura uztur cauruļtārpus.
Turklāt taustekļi pilnīgi noteikti neviļņojās līdzi zemūdens straumei. To kustība nebija regulāra un mierīga, bet gan nesistemātiska, mežonīga un vardarbīga. Tie visi kustējās atšķirīgā ritmā. Tie tātad piederēja dzīvām būtnēm.
Kas īsti bija viņu priekšā?
Kad viņi bija tikai pāris desmitu metru attālumā, Sergejs beidzot saprata, ko viņi redzēja. Jūras dibenā bija kāda ļoti liela organisma sprāgonis, un ap to čakli rosījās liels bars garenu, čūskveidīgu radījumu. To droši vien bija desmitiem tūkstošu.
“Kas tie tādi ir? Zuši?” vaicāja Natālija.
Sergejs noliedzoši pakratīja galvu.
“Tās sauc par miksīnām,” paskaidroja Sergejs. “Ļoti sena suga, ārkārtīgi primitīvas, ārkārtīgi efektīvas, ārkārtīgi nepatīkamas maitēdājas. Miksīna* nav slikts nosaukums. Tās izdala tik daudz ārkārtīgi glumu, ļoti staipīgu un acīmredzami arī visai negaršīgu gļotu, ka neviens jūras plēsējs nespēj tos ieēst. Vai arī negrib to darīt.”
“Ko viņi ēd? Vai tas ir valis?”
“Visdrīzāk — jā,” prātoja Sergejs. “Manuprāt, tas izskatās pēc liela kašalota.”
“Kā tas ir miris?” Natālija jautāja.
“Nav iespējams pateikt. Ne vairs šajā stadijā.”
Vasilijs apstādināja “Lomonosovu” dažus metrus no miksīnu veidotās ņudzošās, melnās masas. Čūskveidīgie radījumi viņiem nepievērsa nekādu uzmanību. Viņi redzēja, ka zem miksīnām atradās vēl kaut kas — mazāki dzīvnieki par mudžošo masu. Simtiem tūkstošu, varbūt miljoniem mazu vēzīšu, kuri ar asajām spīlēm no pussatrūdējušās vaļa ādas plēsa mazmazītiņus gabaliņus.
>l ' Somu valodā zivs nosaukums ir limanahkiainen, kas tulkojumā nozīmē gļotu nēģis. Tulk. piezīme.)
“Pirms krietniem simt gadiem domāja, ka šādā dziļumā nevarētu būt nekāda dzīvība,” teica Sergejs.
“Vai mēs varētu turpināt ceļu?” ieteicās nelabuma pārņemtā Natālija.
Vasilijs padeva atpakaļ un pēc tam pagrieza “Lomonosova” priekšgalu atkal lejup.