“Es nezināju, ka Sahārā braukalējošie džipi var ietekmēt to, kas notiek uz Grenlandes kontinentālā ledāja.”
“Šī ir ļoti maza planēta. Bet būtiskākais ir tas, ka ledū ilgstoši apglabātās aļģes veidojušas nogulumus kontinentālajā ledājā. Ja viss ledājs tagad tūkstoš gadu laikā izkusis, tad…”
Pjērs ķērās pie kameras un nofilmēja Sūzanu un sarkano aļģu plankumus. Tad viņš paņēma garu, lēnu panorāmas kadru pāri ledus klajumam.
“Chlamy… Kā tās īsti sauc?” jautāja Pjērs.
“ Chlamjdomonas,” teica Sūzana.
“Tu tātad vēlies uzsvērt to, ka no šīm ledū noglabātajām aļģēm izveidosies jauns oglekļa izmešu avots?”
Sūzana iesmējās.
“Arī to. Bet galvenokārt to, ka ledus draud kļūt tumšāks.”
“Vai aļģu dēļ?”
“Polārpētnieks Nūrdenšelds jau deviņpadsmitajā gadsimtā minēja, ka aļģes, kas atbrīvojas no izkusušā ledus, vasarā kontinentālā ledus virsmu dažkārt nokrāso pilnīgi pelēku vai melnu tā, ka kušana būtiski paātrinās. Lai situāciju vēl pasliktinātu, mēs, šaurpieri, esam būvējuši arvien vairāk garo skursteņu. To dēļ jau ilgu laiku uz kontinentālā ledāja milzīgos apjomos ir kritušas sodrēju un darvas daļiņas. Turklāt uz šejieni ir atlidojuši lielo mežu ugunsgrēku radītie sodrēji un manis jau minētie Sahāras smilšu vētru atnestie putekli. Un arī tie lielākoties ir visai tumši, pa daļai pat piķa melnumā.”
“Un tas viss maina ledāja atstarotājspēju?”
“Tieši tā. Sniegs un ledus veido lielus atstarotājus, kuri atvēsina mūsu planētu. Tie spēj atdot uzreiz pat deviņdesmit astoņus procentus no saules starojuma. Bet neaizsalstošs ūdens iesūc saules enerģiju kā sūklis un kosmosā atpakaļ aizsūta tikai kādus desmit procentus. Melna zeme saules enerģiju savāc vēl efektīvāk. Tu droši vien esi redzējis, kā, piemēram, vientuļa koka lapa vai mizas gabaliņš uz pavasara ledus var savākt tik daudz siltuma, ka pats iekūst ledū — dziļas bedrītes dibenā.”
Pjērs izskatījās samulsis.
“Nezinu, vai kādreiz vispār esmu bijis uz pavasara ledus,” viņš klusi noteica.
“Nu, tu droši vien tik un tā saprati, ko es ar to domāju. Ja ledāja virsma sāks kust pārāk ātri, virspusē nokļūs arvien vairāk savulaik sniegā aprakto tumšo daļiņu. Tas paātrinās sasilšanu, un sliktākajā gadījumā beigās uz ledus izveidosies pilnīgi viendabīgs, gandrīz piķa melns slānis. Tāds, kāds klāj sniegu, piemēram, Somijas un Zviedrijas ceļmalās pavasara beigās, kad lielākā daļa ziemas segas jau izkususi un visas sodrēju daļiņas, kas bija atradušās sniegā, kā melns slānis klāj izburbējušās paliekas.”
“Tātad ledus kušana pēkšņi varētu strauji paātrināties?” “Teorētiski siltuma daudzums, ko savāc ledus virsma, ļoti ātri varētu gandrīz piecdesmitkāršoties.”
“Izklausās baisi.”
“Ja klimats kļūst siltāks, kontinentālā ledāja kušana droši vien notiks tādā pašā veidā kā gandrīz viss cits dabā,” prātoja Sūzana. “Vispirms šķietami nenotiks nekas vai arī notiks tikai pavisam nedaudz. Pārmaiņas attīstīsies lēni un mierīgi, un tu jau sāksi ticēt, ka tās vismaz nākamos tūkstoš gadus ritēs tādā pašā ātrumā. Pēc tam kad visu savu naudu būsi ieguldījis akcijās un gaidīsi rimtas vecumdienas, pēkšņi kārtīgi nobūkšķēs un dažos gados notiks vairāk nekā iepriekšējos miljons gados. Haoss rullēs. Un šajā brīdī daudzi no bailēm pat apčurāsies, jo Visums kalpo haosam un tas nekad nav izturējies īpaši saudzīgi pret mums līdzīgiem sertificētiem idiotiem.”
Sūzana norādīja pa kreisi.
“Tur ir labs piemērs tam, ko es domāju.”
Pjērs redzēja, ka uz ledāja ir plaša, vairākus simtus metru plata teritorija, kur iekususi divdesmit vai trīsdesmit centimetru dziļa bedrīte. Acīmredzot tāpēc, ka sniegs bija tumšāks nekā citur.
Čemberlens domīgi aplūkoja netīro ledus pleķi. Kad tika sasummēts viss Sūzanas minētais, redzētais nenoliedzami izskatījās nedaudz satraucoši. Faktiski bija pārsteidzoši, ka cilvēki joprojām tā īsti neraizējās par klimata sasilšanu. Varbūt klimata sasilšana un kontinentālā ledāja kušana šķita tik lielas norises, ka pret tām grūti izturēties nopietni. Pie ļoti lielajām lietām gandrīz vai automātiski pieder arī priekšstats par majestātisku lēnumu. Cilvēks instinktīvi domā, ka mazās lietas notiek ātri un ka daudz lielākām lietām vajag vairāk laika. Bet tā ne vienmēr ir bijusi taisnība.
Sūzana pieliecās. Viņa novilka cimdu un braucīja pirkstos pelēcīgo sniegu. No tā atdalījās mazas, piķmelnas drupačas.
“Kas tas ir? Vai tie ir sodrēji?”
Sūzana papurināja galvu.
“Tie neizskatās pēc sodrējiem. Kaut kas cits… Šāda izskata putekļi reizēm nāk no kosmosa.”
“Tu dzen jokus,” neticīgi teica Čemberlens, tomēr atkal noņēma kameras lēcas aizsargu un sāka filmēt melnā sniega segto teritoriju.
“Es neesmu pārliecināta par to, ka tie ir kosmosa putekļi,” aizrādīja Sūzana. “Pilnīgi noteikti lielākā daļa visu netīrumu vienmēr nāk no mūsu pašu planētas.”
Sūzana devās pie sniega motocikla.
“Ko tad tagad? Vai mēs braucam tālāk?” brīnījās Pjērs.
“Pagaidi mirklīti.”
Sūzana no motocikla kabīnes paņēma tālskati un pēc tam sāka secīgi pārķemmēt apkārtējo ledus lauku.
“Vai tu kaut ko meklē?” jautāja Čemberlens.
“Nu jā.”
“Vai drīkstu vaicāt…”
“Pie velna, nu tu esi noķerts!”
Sūzana pusskriešus traucās tālāk, un Pjērs, cik vien jaudāja, sekoja. Tad Sūzana pieliecās un paņēma mazu, pilnīgi parasta izskata apaļu akmentiņu.
“Vai tas ir tas, ko es domāju?” vaicāja Pjērs.
“Jā, tā ir neliela meteorīta šķemba,” apstiprināja Sūzana. “To šeit var būt vēl.”
“Vai tu varētu brītiņu pastāvēt un skatīties šurp, lai es varu pafilmēt?”
“Sorry, es nekad bērna gados neesmu piedalījusies sacensībās “Meklējam supermodeli”.”
“Tu tiec galā gluži labi, ja vien spētu dažas sekundes mierīgi pastāvēt,” teica Pjērs un atkal ķērās pie kameras.
“Es ceru, ka no pēdējās versijas tu mani izgriezīsi.”
“Man pat prātā nenāktu tā darīt.”
“Pat ne tad, ja es ļoti mīļi palūgtu?”
“Jāpadomā.”
Ātri vien Sūzana atrada vēl trīs meteorīta šķembas. Pēc tam viņi vairs neatrada neko. Sūzana parādīja šķembas Pjēram, un viņš tās pagrozīja saujā. Visas bija vienā krāsā — iepelēki brūnas. Viena šķemba bija pilnīgi gluda un noslīpējusies apaļa, pārējās — raupjas un grubuļainas.
“Tās izskatās pēc pilnīgi parastiem akmeņiem,” iebilda Pjērs. “Kā tu vari zināt, ka tie ir meteorīti?”
“Īstenībā šajā vietā nekādu citu akmeņu nevar būt.”
“Vai visi meteorīti izskatās tik parasti?”
Sūzana priecīgi smējās.
“Tie ir visai dažādi. Daļa ir no metāla, bet daļa sastāv no mīkstākiem minerāliem. Daudzos ir kā metāli, tā mīkstāks akmens. Liela daļa nāk no mūsu pašu Saules sistēmas, bet varbūt katrs simtais atlido no tālākas vietas. Iespējams, no viņpus Piena Ceļa. Šie akmeņi, kuri nāk no citām sauļu sistēmām, var būt pat četrpadsmit miljardu gadu veci.” “Vai tu kādreiz tādu esi atradusi?”
“Nē. Bet varbūt kādu dienu… Ja kontinentālais ledus izkusīs, tad zem tā droši vien atklāsies miljards šo mazo šķembiņu. Ja ne vairāk.” “Tātad no klimata sasilšanas būs vismaz kāds labums.”