“Cienītā gide, kurā vietā tad vajadzēja būt tam tirdziņam?” smejoties vaicāja Sergejs.
“Vēl mazu gabaliņu uz priekšu.”
Viņi atstāja automašīnu, un Sergejs kā kārtīgs tūrists nopirka savai mātei vilnas šalli un lakatu ar zelta izšuvumiem. Amrita vedināja iegādāties arī bronzas skulptūriņas.
“Kad dodies uz tirgu, kur pārdod ceļojumu piemiņas lietiņas, kādā citā zemē, teiksim, Āfrikā vai Eiropā, uz viena galda ir simts dažādu suvenīru un uz nākamā galda atkal simts dažādu priekšmetu,” Sergejs domīgi teica. “Bet tie ir tie paši suvenīri, kas atrodas uz kaimiņu galda.
Tātad kopumā tavā priekšā uz visiem tiem desmitiem vai simtiem galdu ir tikai kādi simt dažādi priekšmeti.”
Amrita apglāstīja rokās Sergeja nopirkto dievietes Tāras bronzas skulptūriņu.
“Tomēr esmu novērojis, ka tad, ja Indijā ej uz vietu, kur pārdod rokdarbus no dažādām valsts malām,” turpināja Sergejs, “arī tur uz pirmā galda atrodas simts dažādu priekšmetu, teiksim, skulptūriņas, kas attēlo simt dažādus dievus un dievietes. Un tie visi no Eiropas cilvēka skatpunkta ir patiešām dīvaini, neparasti, fantastiski. Nesaprotami un savā nesaprotamībā mīklaini un noslēpumaini. Cita par citu pārsteidzošāka forma, tēli un mākslinieciskas idejas, no kurām lielāko daļu, visticamāk, nekad agrāk neesi redzējis, ja vien iepriekš neesi bijis Indijā.” Amrita neko neteica, bet gaidīja, ka Sergejs turpinās.
“Tad dodies pie nākamā galda, un tavā priekšā atkal ir simts dažādu skulptūriņu — dievi un dievietes gan cilvēku, gan dzīvnieku veidolā. Daļa kaut kas pa vidu abiem. Un daļa pavisam kaut kas cits — neprasi man, kas. Uz trešā galda atkal simts un uz ceturtā — atkal simts, un tā uz priekšu. Bet atšķirībā no daudzām citām zemēm četri simti priekšmetu uz šiem četriem galdiem nebūt nenozīmē simt dažādus, bet gan turpat četrus simtus dažādu priekšmetu, jo tevi pie katra jauna galda sagaida arvien jaunas formas un tēli un arvien jaunas un daudz fantastiskākas skulptūriņas. Līdz tevi pārņem sajūta, ka galva pārsprāgs, un tu vairs nespēj izlemt, ko varētu nopirkt.”
Amrita smējās.
“Baidos, ka daudziem indiešiem tāpat ir gājis Eiropas supermārketos.” Pēc Radžkotas viņi nogriezās uz ceļu, kas veda uz Ahmedabadu, un pēc vairākām stundām bija nonākuši galamērķī — Lothalas arheoloģiskajā muzejā. Tur viņi ceļu turpināja kājām, ejot uz divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados atraktajām ostas ietaisēm. Muzeja pagalmā bija grupās novietotas skulptūras, kas izskatījās ļoti vecas. Lielākā daļa acīmredzot attēloja dažādus dievus un dievietes. Starp tām bija arī visai jutekliski sieviešu atveidi. Amrita paskaidroja, ka tās ir apsaras — debesu dejotājas.
“Lothala nav īpaši sena,” stāstīja Amrita. “Tā tika uzbūvēta tikai pirms četrtūkstoš piecsimt gadiem. Bet pilsētas plāns ir aptuveni tāds pats un kanalizācija tikpat zinātniski izplānota kā Harapā.”
“Ko Lothala nozīmē?”
Amrita iesmējās.
“Nu… to pašu, ko Mohendžodāro. Tas ir mirušo pakalns. Tikai dažādās valodās.”
“Negribu izklausīties aizspriedumains, bet, manuprāt, jums, indiešiem, attiecībā uz vietvārdiem ir tāda visai nāves apdvesta gaume. Vai tad vismaz kādu vietu nevarētu nosaukt nevis par Mirušo kalnu, bet kaut kā citādi?”
“Nu, piemēram, Bangladešas otra lielākā pilsēta ir Čitagonga, kas nozīmē “karot ir nepareizi”.”
“Bet tas ir Bangladešā,” Sergejs protestēja.
“Runa ir par to pašu kultūru.”
Senās ostas kuģubūvētavas doks bija pārsteidzoši liels. Sergejs novērtēja, kas tas ir vairāk nekā divsimt metru garš un varbūt četrdesmit metru plats. Tā vertikālās, vismaz piecus metrus augstās sienas bija celtas no apdedzinātiem ķieģeļiem.
“Saulē kaltētie ķieģeļi sāls iedarbībā būtu sadrupuši,” paskaidroja Amrita. “Lothala ir vienīgā līdz šim atrastā bronzas laikmeta osta, kurā ir mākslīgi izveidots kuģubūves doks ar slūžām.”
“Visai iespaidīgi… Vai tas arī tev atsauc atmiņā Platona aprakstītās Atlantīdas iedzīvotāju ostu ierīces?”
Amrita pamāja.
“Pilnīgi noteikti. Varbūt teritorijās, kas palikušas zem jūras, ir bijušas vēl lieliskākas ostas. Šī tika celta tad, kad Indas-Sarasvatī kultūra jau bija iegājusi beigu posmā.”
“Šumeri ticēja, ka viņu senči savulaik atnākuši no austrumiem — no Dilmunas zemes,” teica Sergejs. “Dāņu arheologi dažkārt apgalvo, ka Dilmuna ir Bahreinas sala, bet, pēc daudzu citu domām, Dilmuna, visticamāk, ir atradusies šeit, tātad Gudžaratā.”
“Kas zina,” teica Amrita. “Šeit laika gaitā ir noticis visai daudz.
Vēdās ir leģenda par dievu Manu un Saptariši — septiņiem rišiem. Septiņiem seniem gudrajiem. Visu hindu laika skaitīšanas sistēmu sauc par Saptariši kalendāru. Pēc tā, piemēram, jūsu 2000. gads mums bija 8676. gads.”
“Tātad tagad it kā būtu… 8696. gads.”
“Pilnīgi pareizi. Jebkurā gadījumā Manu līdzās daudzām citām lietām ir arī savdabīgs hindu Noass. Viņš uzbūvēja kuģi, un, pateicoties tam, daļa cilvēku izglābās no plūdiem. Manu kuģis saskaņā ar leģendu nepiedzīvoja avāriju Ararata kalnos kā jūsu Noass, bet gan Himalajos. Septiņu gudro uzdevums bija saglabāt cauri plūdu laikiem Vēdu grāmatu zinības, kas toreiz no paaudzes paaudzē tika nodotas tikai mutiski. Tajās īpaši daudz bija dažādu zināšanu un prasmju, kas attiecās uz zemkopību, sēklām un lauksaimniecības kultūru audzēšanas metodēm un tamlīdzīgām lietām, bet bija arī par slimību ārstēšanu un profilaksi.” “Ko tu tagad mēģini pateikt?” Sergejs centās noskaidrot.
“Šumeru mīti un leģendas stāsta par septiņiem gudrajiem, kuri atnāca no jūras, lai iemācītu cilvēkiem pirmsplūdu civilizācijas svētās zināšanas un prasmes. Šumeru leģendās šo septiņu gudro vadoni pazina ar vārdu Oanness. Saskaņā ar šumeru mītiem šie septiņi gudrie bija tādi kā pusdievi — pa pusei zivis un pa pusei cilvēki. Viņi kļuva par Šumeras valdnieku padomdevējiem, un viņus augsti vērtēja ar zemkopību, arhitektūru un būvniecību saistīto prasmju dēļ. Saskaņā ar leģendu šie septiņi zivjgalvainie gudrie iemācīja Šumeras valdniekiem, kā tiek sastādīti likumi un kā tiek būvētas pilsētas.” “Interesants stāsts. It īpaši tā daļa par zivjgalvjiem!”
“Nesmejies! Varbūt tās galvas bija bruņas, kurām bija zvīņas gluži kā zivīm! Vai varbūt tic bija tērpi, kuri ar nolūku bija izgatavoti tā, lai izskatītos pēc zivīm. Varbūt nolūks bija nomierināt jūras zivju dievus, lai tie vairs nesūtītu uz zemi jaunus milzu viļņus vai ko citu. Bet, paklausies, — arī senajiem ēģiptiešiem vienā periodā bija mazliet līdzīga septiņu gudro institūcija.”
“Nu, tas gan vairs neizklausās pēc vienkāršas sagadīšanās,” piekrita Sergejs. “Vai Doktore Enciklopēdija nevarētu vēl ko pastāstīt?”
“Klau, nu tiešām! Kādēļ tu nevari mani uztvert nopietni? Nav obligāti to piedēvēt mistikai, jo mēs taču zinām, ka Indas-Sarasvatī kultūra, Mezopotāmija, Irāna un Ēģipte ir bijušas relatīvi cieši savstarpēji saistītas. Tās tūkstošiem gadu garumā ir apmainījušās ar domām un atklājumiem. Varbūt tas ir arī izskaidrojums norvēģa Tūra Heijerdāla minējumiem. Un leģendai par Kecalkoatlu.”
“Ak tā! Un tad… tā tava saptariši kompānija, vai kas tie arī būtu, būs aizburājusi līdz pat Amerikai?”
“Kas zina. Bet tā nav nekāda mana saptariši kompānija. Ar viņiem saistītie mīti pēdējā laikā ir plaši pētīti visai dažādās universitātēs. Tomēr, manuprāt, leģenda savā ziņā ir visnotaļ loģiska.”
“Savā ziņā — jā.”
“Varbūt visa cilvēku civilizācija kādreiz nokļuva krīzē plūdu vai kādas citas lielas katastrofas dēļ,” teica Amrita. “Varbūt toreiz grupa cilvēku nodibināja slepenu biedrību vai apgaismības kustību, kas sastāvēja no septiņu gudro pulciņiem un kā mērķis bija saglabāt visu vajadzīgo un noderīgo seno gudrību, kamēr beidzas sliktie laiki. Varbūt viņiem tas arī izdevās. Vismaz daļēji, jo Mērgara tika uzcelta un Indas-Sarasvatī kultūra saglabāja dzīvību vēl vairāk nekā piecus tūkstošus gadu. Varbūt viņi aizburāja arī uz citām pasaules vietām.” “Kas zina,” piekrita Sergejs. “Iespējams jau tas ir. Mazliet, mazliet.” Pusdienas viņi paēda Lothalā un pēc tam nolēma atgriezties pa garāko dienvidu ceļu. Amrita ceļa uzkodām nopirka garšīgus ar kartupeļiem un dažādiem dārzeņiem pildītus samsas pīrādziņus, papaijas, banānus un pāri zaļu kokosriekstu.