“Tie joprojām ir limonāžu spēcīgākie sāncenši,” Amrita, turēdama katrā rokā pa lielam kokosriekstam, teica Sergejam. “Ja tev sadumpojas vēders, šitādam iekšā ir gluži it kā gatavs perorālās rehidrācijas terapijas šķidrums. Tas ar varu iesūcas tavos iekšējos orgānos un neizgāžas pa tiešo cauri, lai cik stipra… nu, tu jau saproti, kas, tev būtu.” “Labi zināt,” atbildēja Sergejs, izliekoties nopietns.
Pa ceļam viņi piestāja aplūkot lielu, bet visai slikti saglabājušos hindu templi. Tā augšējā daļa bija sabrukusi un veidoja haotisku gruvešu kaudzi. Tomēr Sergejam tik un tā šķita, ka tam kādreiz varējusi būt zikurāta forma. No tempļa bija palicis tikai milzīgi daudz varenu kolonnu, kuras joprojām turēja stipri cietušo augšdaļu. Katra kolonna bija varen bagātīgi izrotāta ar akmens ciļņiem un skulptūrām. To bija tik daudz un tik daudzos slāņos, ka tās it kā veidoja džungļus, kas auga uz visa lielā kolonnu meža un stiepās pa tām uz leju. Sergejs neprata pateikt, kas ietekmēja spēcīgāk — skulptūru pārsteidzoši augstā kvalitāte vai to fantastiskais skaits. Sergejs pat nemēģināja iztēloties, cik daudz mazu un kripatiņu lielāku skulptūru templis slēpa iekšpusē.
“Šajā periodā būvētie hindu tempļi ir visai interesanti,” teica Amrita. “Nav iespējams pateikt, kur beidzas pati celtne un sākas skulptūras, jo visas sienas un kolonnas sastāv no vienām skulptūrām.”
Sergejs ievēroja, ka daudzas skulptūras un ciļņi ar tūkstošiem kailu un gauži pavedinošu apsaru ir mulsinoši erotiskas. Ciļņos bija attēlots krietni daudz visai nepārprotamu mīlas ainu.
“Ja mūsdienās kāds ķertos pie tādu darināšanas, viņam varētu rasties grūtības ar cenzūru,” komentēja Sergejs. “Nevaru apgalvot, ka esmu liels speciālists, bet nezinu, vai šādas te grupveida seksa ainas ir pat Rietumu pornofilmās.”
“Indiešu mākslas vēsturē ir bijuši arī ļoti brīvdomīgi periodi,” smējās Amrita.
Viņi nolēma uzrāpties tuvējā uzkalnā skatīties saulrietu un apēst atspirdzinājumus. Uzkalnu sedza zems graudzāļu paklājs, un tas bija pārsteidzoši stāvām nogāzēm. Varbūt arī šis ir laika ritējumā zemes apsegts templis vai kāda cita daudzus tūkstošus gadu veca būve, prātoja Sergejs. Te nebūt neizskatījās, ka būtu daudz citu pakalnu. Un kā gan Sarasvatī piekrastes līdzenumā varētu būt citi, ja ne cilvēku veidoti pakalni?
Kad viņi beidzot atradās uzkalna virsotnē, saules liesmojošā oranži sarkanā bumba sāka ātri nolaisties aiz horizonta, kas pārvērtās kontrastējošā, melnā līnijā. Priekšā pavērās grandiozs skats pāri Katjavaras pussalas līdzenumam. Šur tur bija redzami nelieli ciematiņi un kazu bari, pa ceļiem pārvietojās zebu buļļu vilktie rati. Tālumā dega
ugunskuri, no kuriem debesīs pacēlās plāni dūmu stabi. Gaisā virmoja dūmu smarža. Pāri sarkani liesmojošam horizontam savās vakara gaitās riņķoja desmitiem melno kliju. Un no tālās mošejas atskanēja muedzina sauciens, kad viņš aicināja ticīgos, nometušamies ceļos Mekas virzienā, lūgties.
Ainavas un rietošās saules mijkrēslī vējoja vesela mūžība, daudz mūžību, milzums cita citā ietilpstošu mūžību un bezgalību.
Saule pazuda aiz melnā horizonta, tomēr atstāja liesmojošas sarkani oranži dzeltenas krāsu ņirbas, kas vēl kavējās augstāk debesīs. Tās lēnām saplaka un pazuda, kamēr bija palicis tikai zilais un melnais.
Krēsla sabiezēja, un neviens, it kā pēc kopējas norunas, neteica ne vārda. Amrita bez skaņas piekļāvās Sergejam. Viņš satrūkās, tomēr aplika roku Amritai ap pleciem. Viņš sajuta, kā Amritas pirksti apņem viņa plaukstu.
Sergejs caur biezējošo krēslu tik tikko spēja saskatīt Amritas seju. Mirklis šķita kā burvestība un viņam piekļāvusies sieviete — nez kāpēc neparasti tuva, nozīmīga un tik pazīstama, it kā viņi viens otru būtu zinājuši vienmēr. Sergejs pēkšņi jutās labi un mierīgi. Šādu mirkļu dēļ ir vērts dzīvot, viņš nodomāja. Daži uzskata, ka dzīve ir mēslu bedre, un es jau arī tā palaikam esmu domājis, taču šādos brīžos atkal saproti, cik gan aplams ir bijis tāds pieņēmums. Neraugoties ne uz ko. Neraugoties pilnīgi ne uz ko.
Šeit to visu dīvainā kārtā saprast bija vieglāk, jo nekur citur lielas bēdas un dziļš miers nesavijās tik cieši kopā vienā un tajā pašā, neatšķiramā kopumā. Pretrunas un harmonija, paradoksi un paradoksu šķietamība. Dzīve un nāve, ciešanas un atbrīvošanās, bēdas un prieks, nabadzība un bagātība, mūžība un iznīcība.
Dažkārt viss ir pati pilnība, domāja Sergejs. Un tieši tad sāpes tāpēc, ka viss kādreiz beigsies, ir vislielākās. Bet dīvainā veidā šīs sāpes tieši tad ir arī panesamas vieglāk nekā tajos brīžos, kad pazaudējamā ir ļoti maz vai nav nemaz.
Dzīve patiešām ir sarežģīta, domāja Sergejs, bet vienlaikus arī tik ļoti viegla un vienkārša.
3
Sūzana Čenga un Pjērs Čemherlens sēdēja uz ledāja pie sniega motocikla. Viņi lūkojās ielejā, kurā bija atradies ledus ezers. Ielejas dibens bija tik līdzens, ka raisīja ievērību. Tālu — droši vien daudzu desmitu kilometru attālumā — pie horizonta bija saskatāmas melnbalti raibas kalnu virsotnes, kas daļēji bija bez sniega.
“Kā tik liels ezers var tā vienkārši… pazust?” brīnījās Čemberlens. Sūzana nolika zemē mugursomu un izvilka binokli.
“Kad biju šeit pēdējo reizi, visa ieleja bija ūdens pārņemta,” viņa teica. “Līdz horizontam. Vai līdz tām tālumā redzamajām virsotnēm. Un ūdens patiešām bija biezā slānī. Pirms desmit gadiem tas bija tikai mazdrusciņ — šajā vietā varbūt kādus desmit metrus. Bet pēc tam, sākoties katram jaunam kušanas periodam, ūdens līmenis gadu no gada arvien ir cēlies. Līdz pat šim brīdim.”
Sūzana pacēla pie acīm binokli un ļāva skatienam slīdēt pāri visam līdzenajam ledus klajam — lēni, it kā kaut ko meklējot, no vienas malas līdz otrai. Čemberlenam nebija ne mazākās nojausmas, ko Sūzana cerēja atrast.
“Izskatās, ka ledāja vidū būtu lielāks dobums,” beigās Sūzana teica. “Domāju, ka ūdens ir pazudis tajā.”
“Kā tas ir iespējams?”
“Tas nu tik gluži neiespējami arī nav, lai gan tik lielas ūdens masas pazušana nenoliedzami ir apbrīnojami rets notikums, ja nu ne gluži ārkārtējs.”
Sūzana brītiņu padomāja.
“Es gribētu aiziet apskatīt to dobumu mazliet tuvāk,” viņa pēc tam teica. “Vai tad tas nav bīstami?”
Sūzana pamāja.
“Ir gan, bet es būšu ļoti piesardzīga. Tev nav jānāk līdzi.”
Pjērs Čemberlens papurināja galvu.
“Es nu gan nevaru tevi turp laist vienu pašu.”
“Labs ir, bruņinieka kungs!” teica Sūzana. “Un — paldies!” Sūzana atvēra sniega motocikla bagāžas nodalījumu un sāka izlasīt no tā nepieciešamo aprīkojumu. Četri ruļļi ar smalku, bet izturīgu neilona virvi. Katrā septiņdesmit pieci metri. Divi ledus cirtņi un divi pie apaviem piestiprināmi ledus dzelkšņi ar asiem pīķiem. Kabatas lukturis. Divas drošināšanas sistēmas, kuru nolaišanās ierīces lielā mērā atvieglotu nolaišanos un pacelšanos, ja Sūzana nolemtu izpētīt dobumu no iekšpuses. Dodoties lejup, Sūzana varētu slidināt virvi caur ierīci, pavisam vai daļēji atverot mehānismu. Vēloties apstāties vai palēnināt ātrumu, viņa atlaistu tvērienu, un tad saspiedējs tūlīt iedarbotos uz virvi. Paceļoties augšup, viņa piestiprinātu pirmo stiprinājumu, paceltu sevi augstāk, piestiprinātu otro stiprinājumu un atvienotu pirmo. Pateicoties tiem, viņa neslīdētu atkal uz leju.