“Sergej,” Amrita pēkšņi teica.
“Jā?”
Sergejs gaidīja, ko sieviete teiks.
Viņš pēkšņi sajutās ļoti satraukts, gluži it kā atkal būtu pusaudzis skolaspuika. Viņš baidījās dzirdēt, ko Amrita teiks, un piepeši saprata, ka tas viņa acīs ir nevis nenozīmīgi, bet gan nozīmīgi. Ļoti, ļoti nozīmīgi. Viņš apzinājās, ka Amritas sabiedrībā ir labi un mierīgi, ka viņas tuvumu un humoru, smaidu un sarunas ar viņu izbauda vairāk, nekā būtu vēlējies atzīties. Tagad Sergejs saprata, ka viņam nekas nebūtu iebilstams, ja viņš Amritu turpmāk redzētu daudz biežāk, pavadītu kopā ar viņu daudz vairāk laika un ja Amritas seja būtu pirmā, ko
viņš ieraudzītu no rīta, atverot acis, un pēdējā, ko viņš skatītu vakarā, pirms iegrimtu miegā. Viņš piepeši saprata, ka ir līdz nāvei nobijies, baidoties, ka Amrita viņam kā saprātīgs pieaugušais otram saprātīgam pieaugušajam pateiks, ka tā nevarēs būt. Nekad, jo pastāvēja vairāki īpaši labi iemesli, kādēļ tā nevarēs būt.
Un Sergejs, protams, tad nevarēs darīt neko citu kā vien piekrist, ka Amritai ir taisnība, ka nekas, protama lieta, nevarēs būt. Sergejs nojauta, ka droši vien tieši to Amrita teiks, un viņš saprata, ka to dzirdēt viņam šķitīs smagi — ja ne nu gluži kā pasaules gals, tad… Tad vismaz tas apliecinās, ka visa viņa tālākā dzīve būs citāda nekā tā, par kuru viņš varbūt jau mirklīti bija uzdrošinājies sapņot — daļēji zemapziņā, tomēr arvien vairāk arī apzināti. Lai gan viņš tiešām visu laiku bija sapratis, ka īstenībā nevajadzētu lolot īpašas cerības.
Sergejs saņēma spēkus, lai noklausītos to, ko — viņš zināja — drīz dzirdēs.
Taču Amritas vārdi pauda pavisam ko citu.
“Man ar tevi kopā ir labi,” teica Amrita.
Sergejs juta, ka viņam pārveļas milzīgs atvieglojuma vilnis. Amrita viņa sejas izteiksmi saprata nepareizi. Viņa spēji izskatījās vīlusies un bēdīga.
“Piedod, es tikai nodomāju, ka…”
“Nē, nē, nelūdz piedošanu,” Sergejs satraucās. “Es jūtos tieši tāpat. Ir jau pagājis… ilgs laiks, kopš man bijušas tik labas sajūtas.”
Amrita lūkojās Sergejā, un viņas acīs atgriezās gaisma.
“Es jau nodomāju, ka visu biju tikai iztēlojusies.”
“Nē, tu nebiji iztēlojusies.”
“Es… Manuprāt, būtu jauki, ja… Ja mēs varētu būt kopā mazliet vairāk.”
“Arī pēc manām domām tas būtu jauki. Faktiski… nezinu, vai visā pasaulē ir kaut kas, ko es vēlētos tik ļoti kā to. Kaut kas, kas man nozīmētu tikpat daudz.”
Amrita ļoti nopietni paskatījās uz Sergeju.
“Vai tu tā patiešām domā?”
“Tā es domāju,” teica Sergejs.
“No visas sirds?”
“No visas savas sirds.”
Ilgu laiku Amrita neteica pilnīgi neko. Zem viņiem slīdēja naksnīgais ceļš, un garām zibēja koku ēnas. Baismīgi liels sikspārnis no tumsas traucās pret automašīnu. Pašā pēdējā mirklī tas izvairījās no sadursmes un atkal pazuda tumsā.
“Tad tam tā ir jānotiek,” beidzot Amrita teica.
“Vai tas radīs… lielas problēmas?” Sergejs nedroši jautāja.
Amrita pamāja.
“Tas radīs problēmas. Bet…”
Sergejs gaidīja, ko Amrita teiks.
“Bet tā nu tas vienkārši tagad ir,” atzina Amrita “Tev jābūt gatavam, ka māte dabūs trieku, ka vectēvs dabūs trieku, ka vēl kāds cits varbūt dabūs trieku. Kāds no viņiem var dabūt pat vairākas triekas.”
Amrita atkal pagrieza galvu pret Sergeju un iesmējās.
“Bet īstenībā tas nav nemaz tik bīstami, kā izskatās. Daļēji tas būs arī teātris. Un mani brāļi un māsas un daudzi citi darīs visu, ko spēj, lai mammu nomierinātu. Tēvs, par laimi, vairs nav dzīvs. Viņš šajā gadījumā būtu bijis visai ciets rieksts. Tā ka, es teiktu, būtībā šeit nav nekāda iemesla uztraukumam.”
“Vai tu esi droša, ka gribi iet tam cauri?” klusā balsī vaicāja Sergejs. “Ka gribi to darīt?”
Amrita pamāja.
“Esmu.”
“Manuprāt, būs skumīgi, ja caur taviem radiniekiem tevi apbēdināšu.”
“Paši vien jau viņi vārīsies savā sulā. Tas viņiem nāks tikai par labu. Turklāt es domāju, ka mēs tiksim cauri daudz vieglāk nekā mana vecākā māsa un viņas amerikāņu vīrs. Kad viņi precējās, māte un vectēvs, lai aizkavētu viņu savienošanos, paziņoja, ka sāk gavēni un, ja būs vajadzīgs, gavēs līdz pat nāvei.”
Sergejs neapzināti dziļi ievilka elpu.
“Izklausās… visai ekstrēmi.”
Amrita smējās.
“Vectēva badastreiks ilga nedēļu un mammas — četras dienas. Abi palika dzīvi. Vectēvs novājēja par pieciem kilogramiem un mamma — par trim. Ilgāks gavēnis gandrīz būtu bijis labāks, jo abiem būtu rezerves daudz nozīmīgākam zaudējumam. Turklāt tev jāatceras viena lieta.”
“Kāda tad?”
“Es esmu šķirta sieviete,” teica Amrita un smaidīja. “Tas, pēc daudzu manu radinieku domām, ir ļaunāk nekā tas, ja es būtu precējusies ar pagānu. Vai vismaz tikpat ļauni.”
“Es taču esmu kristietis,” norūca Sergejs.
“Nūja, tieši to jau es domāju,” nepacietīgi teica Amrita.
“Bet…”
“Ak tā, aizmirsu, ka jūs, eiropieši, ne vienmēr uzskatāt kristiešus par pagāniem. Nu, šajā gadījumā tas nepalīdzēs. Mums būs jātiek galā citādi.”
Ceļš atkal vijās gar jūras krastu. Amrita apstādināja automašīnu.
“Vai pastaigāsimies vēl mazliet?” ierosināja Amrita.
“Laba doma,” teica Sergejs.
Viņi izkāpa no automašīnas un devās naksnīgajā krastmalā. Plīstošo viļņu baltās putas kā skaidri saredzama josla spīdēja cauri tumsai. Daudz tālāk, Kambejas līča otrajā krastā, spulgoja Indijas īsto cietzemes pilsētu un ciemu gaismas.
“Manuprāt, tā ir jauka doma,” teica Sergejs.
“Kas tad?”
“Atlikusī dzīve kopā ar tevi.”
“Atceries, kādas saistības tu uzņemies, kad apprecies ar hindu sievieti,” Amrita nopietni atgādināja. “Mēs tagad nerunājam tikai par līgumu atlikušā mūža garumā, bet gan par septiņām dzīvēm.”
“Bet ko tad, ja viena no tām vairs ir tikai pusīte? Vai to tik un tā skaita kā veselu?”
“No manas puses tu to vari saņemt kā darījuma papildu dāvanu, ja vēlies.”
“Bet ja nu mēs jau esam bijuši precējušies iepriekšējā dzīvē,” prātuļoja Sergejs. “Man ir tāda sajūta, it kā es tevi būtu pazinis jau joti ilgi.”
“Tas jau būtu mazliet bēdīgāk. Tad mums būs vairs tikai sešas kopējas dzīves. Pēc šīs. Augstākais.”
“Tātad nav atļauts apprecēties vēlreiz ar to pašu cilvēku? Astotajā dzīvē?”
Viņi piesēda smilšainajā krastā, lai paklausītos viļņu čalas un palūkotos naksnīgajās, zvaigžņotajās debesīs.
“Ja… Kad… mēs apprecēsimies, kur mēs dzīvosim?” jautāja Amrita.
Sergejs paraustīja plecus.
“Tas droši vien vairāk ir atkarīgs no tevis. Krievijā ir daudz vietas un maz cilvēku. Ļoti, ļoti, ļoti daudz vietas. Meži, ezeri, kailkalni, tundra, vulkāni, kalni, purvi, stepes. Viss iespējamais. Ja tu tur neesi bijusi, varbūt pat grūti to iztēloties. Tomēr ziemā tur ir visai auksts. Bet es jūtos labi arī šeit.”
“Nu, mums vēl ir laiks par to domāt.”
“Vai tas nav mazliet traki? Tas ir, tik strauji virzīties uz priekšu un plānot visas šīs lietas? Mēs taču viens otru pazīstam tikai divus mēnešus.”
“Vai tev ir tāda sajūta? Tas ir, tāda, ka mēs visu darām pārāk strauji?”
“Nē. Manuprāt, mēs to esam darījuši daudz par lēnu.”
Amrita smējās.