“Man atkal šis temps ir bijis visai piemērots. Tā ka… Vai, tavuprāt, tajā ir kāda problēma?”
“Nē. Patiesībā — nē. Ja tu vēlies savu dzīvi dalīt ar mani, visi varianti ir labi.”
Tā nu ar to visu ir, prātoja Sergejs. Tad ir tikai labi varianti. Un vienlaikus viņš domās pateica pēdējās ardievas Ludmilai. Savā ziņā tās bija arī pirmās īstās atvadas no Ludmilas, jo tikai tagad viņš spēja tikt vaļā no bijušā. Tagad, kad tas viņam bija jādara.
Ilgu laiku viņi bija pilnīgi klusi. Amrita pieķērās Sergejam pie rokas. Gurdviļņu skaņa bija mūžīga un nomierinoša, zvaigžņu mūžsenā gaisma — jauna un noslēpumaina.
Visbeidzot viņi ļoti negribīgi piecēlās, atgriezās pie automašīnas un turpināja ceļu savā mazajā gaismas saliņā, ko starmeši urba tumsai pa vidu. Melnums ap to aizvērās uzreiz, līdzko viņi bija tikuši garām kādai vietai. Gaisma šķēla ainavu, kur ikvienu kvadrātmetru izrakstīja atmiņu lauskas, ko aiz sevis atstājusi desmit tūkstošus gadu ilgā vēsture.
5
Sūzana Čenga sasprindzināja muskuļus un sagatavojās uzņemt krītošā mājas lieluma ledus bluķa triecienu.
Tagad… tas nāk, domāja Sūzana.
Bluķis atdūrās pret izvirzījumu alas sienā un atlēca tālāk. Sūzanai acīs iekrita asas ledus lauskas. Ledus klucis cilvēka galvas lielumā viņai sāpīgi iebelza pa plecu un atsita no alas sienas. Sūzana sajuta aukstas gaisa straumes pūtienu, kad bluķis aizšņāca garām. Tad ūdenskrituma ledusaukstā šalts atkal iesitās viņai sejā un krūtīs un lika viņai aizrīties.
Es izglābos, domāja Sūzana, vismaz šoreiz. Tomēr viņa vēl nebija tikusi ārā un ceļš līdz alas mutei arvien vēl bija biedējoši garš. Kaut kur ļoti tālu zem viņas ledus bluķis caursita apakšā gaidošā, stindzinošā ezera virsmu, taču sadursmes izraisītās ūdens strūklas viņu nesasniedza. Tās pat nepacēlās tik augstu, ka viņa būtu varējusi tās redzēt.
Atkal satricinājās ledājs. Šoreiz ledus nenāca lejā, taču nākamā kustība atkal varēja atraut gabalu no ledus masām, kas gulēja virs viņas. Sūzana rāpās augšup tik ātri, cik spēja, cīnoties ar dedzinošajām, urbjošajām sāpēm muskuļos, nogurumu un ar pieaugošo ūdens gāziena spēku, kas viņu grūda lejup. Metrs, divi metri, trīs metri mazāk. Bet bija atlikuši vēl vismaz septiņdesmit metri, varbūt septiņdesmit pieci. Viņa bija pietuvojusies tikai otrās bezdibenī iemestās virves beigām, un pēdējās spēka rezerves ātri izsīka.
Man neizdosies, neticīgi domāja Sūzana. Un pirmo reizi viņai prātā pazibēja doma par padošanos. Tagad ledainais ūdens gāzās virsū jau
tik daudz, ka viņa vairākas reizes gaisa vietā bija ievilkusi ūdeni un bija spiesta izšķiest dārgo laiku klepojot un spļaudoties. Es vairāk nejaudāju, domāja Sūzana.
Vienlaikus viņa juta, kā drošināšanas sistēmas saites savelkas viņai apkārt un kā viņa piepeši paceļas augšup — metru, divus, trīs — tieši pretī ūdenskrituma spiedienam.
Pjērs bija pamanījis, kas notiek. Nu beidzot, atvieglota nodomāja Sūzana. Pjērs vilka virvi uz augšu tik ātri, cik spēja. Un tas paātrināja rāpšanos, lai gan vīrieša rāvieni palaikam nejauši atsvieda Sūzanu no alas sienas tā, ka pagāja brītiņš, pirms viņa, šūpojoties atpakaļ, dabūja atbalstu kājām.
Ledājs sakustējās atkal, un liela daļa alas griestu nobruka lejā. Miljons tonnu ledus krita pretī stindzinošajam ezeram, kas gaidīja lejā. Par laimi, es vairs neatrodos zem šīm ledus masām, domāja Sūzana. Ja viņa vēl karātos bezdibenī zemāk, tad iespējas palikt dzīvai līdzinātos tieši nullei.
Sūzana skatījās, kā ledus gāžas lejup arvien pieaugošā ātrumā un palēnām saraujas mazāks. Tad viņa tālu apakšā ieraudzīja kaut ko baltu. Baltu uzliesmojumu. Taču tas nevis sarāvās, bet gan auga lielāks, un Sūzana saprata, ka šajā reizē nokritušās masas bijušas tik lielas, ka ledus tuneļa, kas virs tām virzienā uz alas muti sašaurinājās, izšautais ūdensstabs var aizsniegties līdz viņai.
Sūzana redzēja, kā viņai no apakšas tuvojas balti putojoša masa. Un, kad viņa aptvēra, ka ūdensstabs patiešām neizbēgami uzšausies līdz viņai, jo tā ātrums nesamazinājās pietiekami strauji, bailes sažņaudza sirdi. Bet vairāk viņa par to nepaspēja padomāt, jo ūdens šalts jau pieskārās. Ūdens pieskāriens bija stindzinoši auksts, šausminoši auksts, daudz, daudz aukstāks nekā no augšas plūstošais izkusušais ūdens. Par laimi, es jau esmu slapja, domāja Sūzana, lai gan tas tagad ir visai vājš mierinājums. Un ūdensstabs pacēla viņu augšup vispirms dažus metrus un pēc tam vēl dažus metrus. Paldies par palīdzību, nodomāja Sūzana. Ka tikai es nesasistos pret kaut ko, negribu sasist galvu, dobums kļūst šaurāks, nu, tagad man priekšā ir ledus, tagad man klāsies plāni…
Un tad Sūzana sajuta, kā ūdens viņu beidz celt augšup un kā tas sāk mazpamazām apstāties un… brīdī, kad ūdens sāka atkal sēsties, atplūst, krist atpakaļ un vilkt viņu līdzi, Sūzana nostiprināja virvi ar saspiedēju. Ūdens viņai visapkārt atplūda un pazuda kaut kur zemāk.
Kad Sūzana paskatījās augšup, viņa redzēja, ka attālums līdz dobuma izejai vairs nebija liels — varbūt piecpadsmit metri. Turklāt ūdenskritums pēc pēdējā ledus nogruvuma bija pārvietojies tālāk un vairs negāzās tieši uz galvas kā iepriekš. Taču tagad ledājs tricinājās un kustējās gandrīz bez apstājas — maziem, cits citam ātri sekojošiem grūdieniem.
Bezdibenis aizvērsies, pirms es būšu augšā, domāja Sūzana. Es netikšu sveikā cauri, attālums ir pārāk liels. Jauns virves rāviens pacēla viņu metru, divus augšup. Pjēram bija izdevies izvilkt visu vaļīgo virves posmu. Bet ledāja aizvēršanās turpinājās šķietami nenovēršami. Visa ledus ala vilkās ciet, un tās sienas tuvojās cita citai patiešām ātri, neizbēgami. Sūzana apjēdza, ka paies vairs tikai dažas sekundes, kad sienas satiksies un viņu saspiedīs starp tām.
Tad ledāja kustība apstājās.
Vairs bija atlikuši seši septiņi metri, un Pjēra nākamais rāviens uzvilka viņu atkal metru augstāk.
Sūzana atbalstīja kurpes ar dzelkšņiem pret ledu un izmisīgi atspērās ar kājām uz augšu vienlaikus, kad viņa, neizmantojot virves saspiedējmehānismu, sevi vilka pa virvi. Tikai ar roku spēku. Lai gan viņas pleci no pārslodzes dega un sauca pēc žēlastības.
Vēl tikai dažas sekundes, un būšu no šejienes ārā, dodiet man dažas sekundes, tikai dažas sekundes, Sūzana lūdzās.
Ledājs sakustējās. No sākuma mazliet — tikai dažus milimetrus, un Sūzana jau sāka cerēt, ka tas atkal apstāsies. Un tas arī apstājās. Varbūt uz sekundi. Un tad atkal sāka virzīties uz priekšu, un Sūzana saprata, ka šajā reizē to neapstādinās vairs nekas, un viņa atskārta, ka palicis ir tikai mirklis, ko dzīvot, pirms ledus masas viņu sadragās. Un tad Pjērs viņu izvilka no bezdibeņa tieši tad, kad tas zem viņas sakļāvās.
“Izdevās par mata tiesu,” noelsās Pjērs.
“Ātri prom no šejienes! Te nav droši,” kliedza Sūzana un sāka atkabināt no vidukļa virvi.
Pjērs jautājoši skatījās viņā.
“Viss ledājs kustas. Ledus alas griesti spēs to noturēt uz vietas tikai mirkli,” Sūzana brīdināja. “Tas tūlīt būs pie griestu paugura! Mēs atrodamies uz paugura!”
Pjērs nobālēja.
“Skrien!” kliedza Sūzana. “Joz, ko nagi nes!”
Pjērs skatījās uz leduslauku aizmugurē, un sākumā viņam šķita, ka acis vairs nerāda īsti pareizi, jo ieraudzītais bija tik neticams, ka varēja būt vienīgi halucinācija. Proti, visa ledus klajuma virsma milzīgi lielā teritorijā sāka celties. Vispirms tikai nedaudz, tik tikko samanāmi un tad… palecoties… vēl mazliet. Pēc brīža leduslauks jau bija vismaz metru augstāks nekā iepriekš. Pēc tam pāris metru.