“Priekšā atkal kaut kas ir,” pēc brīža teica Vasilijs.
Zemūdens priekšā arī tagad atradās liels, melns veidols, kura malas bija pārņemtas ar neregulārām un nemierīgām kustībām.
“Vēl viens miris valis?” jautāja Natālija.
“Es tā domāju,” teica Sergejs.
“Vai mums obligāti jādodas tuvāk?” Natālija centās noskaidrot.
“Domāju, ka mēs jau tāpat zinām, kas tur ir.”
Sergejs paskatījās eholotes attēlā.
“Aiz tā ir trīs tādi paši, kā tev šķiet?”
“Domāju, ka tev ir taisnība,” apstiprināja Vasilijs. “Tas gan ir velnišķīgi jokaini. Pieci miruši vaļi tik mazā teritorijā. Tas neatbilst veselajam saprātam. Šeit ir noticis kaut kas dīvains. Tikai pirms dažām dienām.”
“Vai šajā teritorijā var būt zemūdens vulkānu izvirdumi?” pajautāja Natālija.
“Nē. Nekādā gadījumā,” Sergejs stingri noteica.
Bet kādēļ miruši šie kašaloti, kas mētājās jūras dibenā? Un kas bija noticis ar “Lomonosovu” sešsimt metrus augstāk?
Septiņsimt metru dziļumā viņus sagaidīja augstas, no dažādu izmēru akmens bluķiem un grunts daļām veidotas grēdas. Vietām tās bija vairākus desmitus metrus augstas un pat pārsteidzoši stāvām kraujām. Prāvākie akmens gabali, kas pacēlās no zemes kaudzēm, bija milzīgi. Pēc formas daļa no tiem bija relatīvi apaļi, bet daļa — garas, gandrīz taisnleņķa plāksnes. Daži akmens bluķi bija pāršķēlušies uz pusēm. Lūzuma vietas kā aizslietņi ar asām malām izdalījās apaļāko virsmu vidū. Kādu mirkli viņiem šķita, ka redz kaut ko, kas kā liels, gaišs mākonis aizslīdēja no prožektora ziņkārīgā gaismas kūļa. Tad tas jau bija prom, un viņi nevarēja pateikt, vai nebija tikai iztēlojušies kaut ko redzam.
“Vai šis ir Storegas zemes nogruvums?” Natālija vaicāja.
“Neliela tā daļa,” teica Vasilijs. “Pirmais īstais zemes valnis atrodas daudz dziļāk. Tas ir daudz lielāks. Taču ne tik stāvām kraujām.”
“Lomonosovs” virzījās starp divām milzīgu akmens bluķu veidotām grēdām. Privātmāju lieluma un vietām pat nelielu daudzdzīvokļu nama izmēru akmens bluķi bija sakrituši, kā pagadās, cits uz cita dievs vien zina cik daudzās kārtās, radot fantastiska izskata veidojumus. Starp bluķiem bija palikušas platas spraugas, gravas un dziļas alas, kuru dzīlēs “I.omonosova” prožektors nespēja ielauzties. Kad viņi slīdēja garām alām un prožektors uz mirkli apgaismoja to mutes, dobumu bezdibeņi palika slēpti aiz ogļmelnajām un asajām ēnām. I.aiku pa laikam viņi redzēja, kā kāds jūras iemītnieks aizšāvās starp akmeņiem bezdibenī vai kambara dziļumos, atstājot aiz sevis duļķu mākoni, kas lēnām virpuļoja līdzi ūdens straumēm un pamazām nosēdās atpakaļ jūras dibenā. Visbiežāk viņi nepaspēja saskatīt, kas tas tāds bija.
Tās varētu būt parastas zivis vai zuši, vai arī murēnas, Sergejs pie sevis prātoja. Vai arī jebkas cits. Šeit var būt nezin cik tādu sugu, kuras neviens cilvēks nekad vēl nav redzējis.
Daži no augšējiem klintsbluķiem izskatījās pavisam vaļīgi un tā novietoti, it kā tie jebkurā brīdī varētu sākt velties un uzkrist virsū “ Lomonosovam ”.
Arī Sergejam, neraugoties uz to, ka viņš nogruvuma pēdas jūras dibenā bija redzējis desmitiem reižu, bija grūti iztēloties, cik patiesībā liela ir bijusi slāņu pārvietošanās Storegas nogruvumā. Bluķu krāvumi un zemes vaļņi, ko viņi redzēja pašlaik, bija tikai niecīga daļiņa no zemes kaudžu kopējās masas, ko nogruvums aiz sevis atstājis.
“Kas tas ir?” Natālija pēkšņi ievaicājās.
Starp augstajiem zemes vaļņiem bija kaut kas, kas spīdēja prožektora gaismas kūlī. Vispirms Sergejs ieraudzīja garu, taisnu līniju un pēc tam, nedaudz zemāk, kaut ko spožu un apaļu. “Lomonosovs” mazliet pagriezās, un kļuva redzamas vēl tieši tāda paša lieluma apaļas, atstarojošas virsmas. Tās bija novietotas kārtīgās, taisnās līnijās.
“Tas ir kuģis,” konstatēja Natālija. “Kravas kuģa vraks.“
Sergejs uzreiz saprata, ka Natālijai ir taisnība. Viņu priekšā jūras dibenā atradās nogrimis kravas kuģis. Vasilijs pievadīja zemūdeni tuvāk un ļāva, lai “Lomonosova” prožektors apgaismo vraku no priekšgala līdz aizmugurei. Vraks bija tik garš, ka gaismas kūlis nesasniedza kuģa pakaļgalu. Tas nestiepās pat līdz komandtiltiņam.
Vasilijs uzmanīgi pagrieza gāzes sviru, un “Lomonosovs” lēnām slīdēja pāri vrakam. Viņi peldēja pāri simtiem lielu, kuģa klājam piestiprinātu konteineru. Viss izskatījās joprojām esam savās vietās.
“Tas ir liels,” brīnījās Vasilijs. “Vismaz simt metrus garš, varbūt vairāk.” “Krava tiešām ir labā kārtībā,” Sergejs sprieda. “Patiešām dīvaini.” “Nenoliedzami,” piekrita Vasilijs. “Ko tagad?”
“Griez ap kuģa korpusu zemāk! Paskatīsimies, vai korpusā nav caurumu. Varbūt tas ir kaut kam uzskrējis virsū.”
Vasilijs palaida “Lomonosovu” dažus metrus zemāk. Viņi apbrauca apkārt kuģa korpusam un rūpīgi izpētīja visu tā daļu, kas atrodas zem ūdens. Sergejs bija gaidījis, ka viņi kuģa sānos atradīs lielu, raupju caurumu. Taču korpuss bija pilnīgi vesels. Pat ne neliels plīsums vai caurumiņš. “Nekā,” brīnījās Natālija. “Kāpēc tas ir nogrimis?”
“Var būt, ka liels vilnis to ir apgāzis,” ierosināja Sergejs, bet neizklausījās visai pārliecinošs pat pats savās ausīs.
Vasilijs pakratīja galvu.
“Tik liels vilnis būtu atrāvis konteinerus,” protestēja Vasilijs. “Vismaz daļu no tiem.”
“Lomonosovs” tuvojās kuģa priekšgalam.
“Tas izskatās gandrīz jauns,” Natālija secināja. “Tas nevar būt nogrimis ilgu laiku. Augstākais, gadu, varbūt pat ne tik daudz.”
Grupa prāvu, uz kuģa sāniem uzkrāsotu burtu pazibēja caur prožektora gaismas kūli.
“Padod atpakaļ un apstājies,” Sergejs aicināja.
Vasilijs izpildīja pavēli. Gaismas kūlī vienlaikus ietilpa tikai daļa nosaukuma: EEN OF AD. Vasilijs pagrieza zemūdeni tā, lai varētu saskatīt pārējos burtus: ELAIDE.
“Queen of Adelaide," noelsās Vasilijs. “Velns lai parauj!”
“Vai tu par to kaut ko zini?” vaicāja Sergejs.
“Es taču teicu, ka šajā rajonā ir pazuduši vairāki kravas kuģi. Queen of Adelaide ir viens no tiem.”
“Es pieņēmu, ka tu to visu esi izdomājis,” atzinās Sergejs.
Vasilijs pakratīja galvu.
“Nē, taisnība vien tā ir. Piemēram, Queen of Adelaide nogrima gaišā dienas laikā, nepaspēdams nosūtīt pat trauksmes vēsti. Tas vienkārši pazuda bez pēdām.”
“Kāds toreiz bija laiks?” prasīja Sergejs. “Vētra?”
Vasilijam bija savāda sejas izteiksme.
“Jūra bija gandrīz kā spogulis. Tik mierīga, cik tā šajos platuma grādos vien var būt.”
Sergejs sajuta pa mugurkaulu skrienam aukstas skudriņas, kad viņš lūkojās uz tumšajos ūdens apskāvienos dusošo lielo kravas kuģi. Kas to bija nogremdējis? Piķis un zēvele, šitāda tumsa nav piemērota cilvēkam! No tā jau pārāk viegli sāk visu ko iztēloties…
“Turpinām,” teica Sergejs. “Nedomāju, ka riņķošana ap vraku mums pastāstīs kaut ko vairāk.”
“Tas — lai kas tas arī būtu —, kas ar mums notika tur, augstāk, vai tas nevarēja nogremdēt arī šo kuģi?” jaūtāja Natālija.
Varbūt, pie sevis pārlika Sergejs. Ka tikai mēs zinātu, kas tas kaut kas īsti bija.
“Norvēģu vikingi pavisam pareizi ticēja, ka Norvēģu jūrā dzīvo gigantisks jūras briesmonis, saukts par krakenu,” teica Vasilijs.
Viņš centās izklausīties vieglprātīgs, taču balsī bija dzirdama vairāk nekā tikai viena neliela raižu porcija.
“Nu, nu, Vasilij!” smējās Natālija. “Būtu izdomājis kaut ko labāku. Vismaz būtu pamēģinājis.”