“Skrien!” aizelsusies sauca Sūzana un pieķērās Pjēram pie rokas.
Pjērs atrāva skatienu no šausminošās, bet vienlaikus dīvaini hipnotiskās ainas ar augšupceļošos ledus klaju.
Viņi skrēja tik ātri, cik vien jaudāja. Pjērs trāpīja vietā, kur atradās pilnīgi gluds, spožs ledus. Kāja bez atbalsta nošļūdēja pa slideno virsmu pusmetru. Augšstilbā iemetās plosoša sāpe, un daudz netrūka, ka viņš nokristu.
“Kāp uz grubuļainā ledus!” kliedza Sūzana. “Tas neslīd!”
Augšstilba muskulis būs plīsis, nodomāja Pjērs, taču izdzina no apziņas sāpes, kas ātri kļuva arvien spēcīgākas. Viņš pameta skatu pāri plecam. Klajuma vidū, pavisam tuvu aiz muguras, bija radies milzonīgs burbulis, kurš ātri auga lielāks. Tā virsotne jau atradās desmit, piecpadsmit metrus augstāk nekā pirms brīža, un tas visu laiku cēlās un cēlās.
Pēc tam arī ledus zem viņiem sāka svērties uz priekšu.
“Mēs joprojām atrodamies virs alas,” kliedza Sūzana. “Mums jāskrien ātrāk!”
Aizmugurē atskanēja spēcīgi, pārsteidzoši skaļi būkšķi — ledus masas spiedās cita pret citu, un no mežonīgā spiediena plaisāja lielie bluķi. Sūzana pamanīja, ka Pjērs joprojām stiepj smago kameru.
“Atstāj to kameru!” brēca Sūzana.
“Nekādā gadījumā!”
Nepārtraucot skrējienu, Sūzana pameta skatu atpakaļ. Pakalns, kas pacēlās ledāja centrā, jau bija vismaz trīsdesmit metru augsts. Tā virsējā platforma sadrupa gabalos, un lielie bluķi vēlās lejup. Leduslauks zem kājām turpināja svērties. Tik stipri, ka viņiem jau kļuva grūti paskriet, nesaliecoties uz priekšu. Būkšķi sāka skanēt bez pārtraukuma, un, kad Sūzana atkal paskatījās atpakaļ, viņa redzēja, ka ledū parādījušās lielas un melnas plaisas, kuras stiepās garumā un šausminošā ātrumā līda uz viņu pusi, apdzina viņus un, sazarojoties visos virzienos, aizstiepās tālu priekšā. Lieli ledus bluķi no abām pusēm vēlās pavisam tuvu garām, un Sūzana saprata, ka pamats zem kājām var iebrukt jebkurā brīdī. Ledus svērās lejup arvien kraujāk. Gandrīz zem viņiem atskanēja būkšķu sērija, un desmit, piecpadsmit centimetru plata plaisa atvērās zem Sūzanas kājām. Sekundi vēlāk tajā vietā, kur Sūzana tikko bija atradusies, atvere bija jau metru plata. Taču viņi jau bija paspējuši noskriet dažus metrus. Tagad visapkārt atvērās jaunas plaisas, un mirkli viņi atradās uz ledus gabala, kuru tās aptvēra no visām pusēm. Lēkdami pāri plaisām, viņi redzēja šaušalīgi melnu tumsu, kas stiepās dievs vien zina cik dziļi. Plakne, uz kuras viņi pirms brītiņa bija atradušies, sāka ātri sēsties un tad gāzties. Priekšā pavērās jaunas plaisas, un viņi atkal atradās uz liela ledus gabala. Un arī tas zem viņiem sāka grimt. Viņi lēca un paspēja noskriet dažus soļus, kad tieši zem kājām atkal sāka vērties jauna plaisa un…
“Lecam!” kliedza Sūzana.
… viņi lēca, un ledus zem viņiem sasvērās vēl stāvāk uz priekšu. Aizmugurē atskanēja baigs krakšķis un vājprātīga ledus brikšķēšana, un viņi pieaugošā ātrumā slīdēja pa plāksnes malu uz leju. Pjēra kamera nokrita un kaut kur pazuda. Viss leduslauks aizmugurē savērpās šausminoši lielu — desmitiem metru platu un daudzstāvu māju augstuma — bluķu jūklī, kuram pa vidu, brīdi izslējušies, stāvēja
vertikāli pacēlušies milzonīgie ledus alas vāka gabali. Pēc tam tie visi pazuda, un tikai dažu metru attālumā vīdēja neaptverami dziļš, melns bezdibenis.
Ledāja vidū vienā mirklī bija izlauzts kilometriem plats ledains kanjons.
Tad ledājs atkal sakustējās. No apakšas atskanēja mežonīga krakšķēšana un brakšķēšana, kad kontinentālais ledājs stūmās pret ledus bluķu masām, kas tam neļāva kustēties, un kā triljons tonnu smags veseris bez žēlastības tās drupināja un mala vižņos.
“Mums labāk doties, pirms atkal kaut kas notiks,” teica Sūzana.
“Vai tad tu neteici, ka ledājs šodien nekustēsies?” nevainīgi apvaicājās Pjērs.
“Laikam jau teicu,” raizējās Sūzana. “Cerams, ka tava kamera bija apdrošināta.”
“Tas bija mans darbarīks!”
“Starp citu, tu, šķiet, izglābi man dzīvību,” pazemīgi teica Sūzana. “Paldies! Šādas lietas nav īpaši viegli atlīdzināt, bet es mēģināšu kaut ko izdomāt.”
Pjērs ar plašu žestu noplātīja rokas.
“Liels paldies! Es patiešām patīkami pavadīju laiku,” Pjērs pieticīgi noteica. “Tiesa, spriežot jau pēc mūsu pirmās tikšanās, man jāatzīst, ka tavā sabiedrībā garlaicīgi nebūs.”
Bet tu, Sergej, manu mīļo draudziņ, domāja Sūzana, kad nākamreiz lūgsi mani pārbaudīt kādu nieku, tiešām dabūsi atļauju to izdarīt pats.
6
Divi vīrieši rāpās augšup pa pakalna nogāzi, uz kura auga vārgulīgas, salīkušas priedes un zemi bērziņi un kurš pacēlās četrdesmit metrus virs apkārtnes. Paugurs izskatījās pēc iegarenas un šauras, pa pusei zemē iegrimušas šaudīklas. Tas varbūt bija krietnu puskilometru garš. Vienā galā bija krauja nogāze, bet otrs laidās lejup daudz lēzenāk. Sānu nogāze, pa kuru rāpās vīrieši, bija relatīvi stāva.
Vīri sasniedza pakalna virsmu. To daļēji sedza ūdens noapaļoti un ķērpju izraibināti akmeņi, sūnas un kūdra. Vīrieši piestāja atvilkt elpu un palūkoties apkārt. Tik tālu, cik vien sniedzās skatiens, bija vēl tādi paši iegareni pauguri. Tie nelīdzenās rindās stiepās līdz pat horizontam. Daļa bija pilnīgi bez kokiem, bet uz citiem auga nīkulīgas priedes un purva bērzi. Starp pauguriem stiepās zems mežs, kur pārsvarā auga biezi apsāji, kā arī vīdēja mazi purviņi un ezeriņi.
“Šis ir viens no lielākajiem zināmajiem drumlinu laukiem,” teica vecākais sirmais vīrietis. Viņš bija septītajā gadu desmitā un atstāja muskuļaina, spēcīga cilvēka iespaidu. Bija skaidri redzams, ka viņam patīk uzturēties dabā. Tas bija Džons Tevs, pensionējies Albertas universitātes ģeoloģijas profesors.
“Jums Somijā pārsvarā laikam būs mazliet cita tipa nogulumi,” atzīmēja Tevs. “Galamorēnas un osi.”
Kari Alanens pamāja.
“Tie uzspiež gana lielu zīmogu visai ainavai. Un tad mums ir tas viens galamorēnas aizsprostotais baseins, kuru dēvē par ezeru Somiju. Tur ir… tāds pulciņš ezeru.”
Kari pārlaida skatienu neparastajai ainavai, kas viņus iekļāva. “Cik daudz to ir pavisam?” Kari vaicāja.
“Nedaudz virs desmit tūkstošiem. Lielākā daļa ir kādus desmit metrus augsti. Citviet ir zināmi vēl augstāki drumlini. Pat sešdesmit metru augsti. Slaikākie zināmie drumlini ir daudzus kilometrus gari.” “Tātad, pēc dažu domām, tie ir radušies tādā pašā veidā kā osi?” Tevs iesmējās un apsēdās uz liela akmens. Kari piemetās viņam blakus. “Nu, tā. Kā tu zini, par to ir divas dažādas teorijas,” teica Tevs. “Tā saucamā vispārīgi atzītā teorija un mana teorija, kas visās aprindās nav īpaši populāra, lai gan es domāju, ka tā ir īstā. Kā tu varbūt zini, drumlini sastāv no ledāju ūdeņu lldzatnestiem materiāliem — grants, akmeņiem un smiltīm. Bet visas šīs sastāvdaļas ir pilnīgi sajauktas. Tas nav noslāņojušās. Atceros, ka reiz, sen atpakaļ, aplūkoju drumlinu formas, un man šķita, ka tās mēģina kaut ko izstāstīt. Es tikai sākumā nekādi nespēju apjēgt, par ko ir šis stāsts. Zināju, ka tās pašas formas biju redzējis arī agrāk, bet nespēju atcerēties, kurā vietā. Un tad pār mani nāca apgaismība.”
Kari ieinteresēts gaidīja, jo Teva aizrautība bija lipīga.
“Es sapratu, ka drumlinu aprises atgādina erozijas veidotās formas. Tās bija kā erozijas pēdas piejūras klintīs. Taču tās bija pozitīvas, nevis negatīvas formas. Tajās erozija nebija izgrauzusi zemi, bet gan savākusi grunti šādos, savā ziņā visai regulāras formas, pauguros. Kā tas bija iespējams? Nu, vienīgi tā, ka zem kontinentālā ledāja lielā ātrumā plūst ūdens un tas izdeldē iedobumus virspusē esošajā ledū. Tad kādā brīdī ūdens izgrauztie iedobumi piepildās ar dažādiem sanešiem.” Tevs ar roku norādīja uz apkārtējo drumlinu armiju.