“Daļa drumlinu, protams, varēja rasties arī pavisam citādi, bet es domāju, ka šis lauks, piemēram, ir veidojies tieši tā, kā stāstīju.” Alanens piekrītoši pamāja.
“Tas vismaz izskaidrotu pauguru formu. Un to, kādēļ tie ir šādi, visai strupi, nogulumi, nevis slaikas čūskas kā osi, kuri ainavā var izlocīties desmitiem kilometru garumā. Bet, ja viss šis lauks ir veidojies tā, tam vajadzēja visai daudz ūdens.”
Kari lūkojās apkārtējā drumlinu laukā, un viņam bija grūti iztēloties Teva attēlotos plūdus. Daudzi pauguri bija pārsteidzoši augsti. Lai sešdesmit metru augsts drumlins rastos Teva aprakstītajā veidā, zem kontinentālā ledāja būtu vajadzīga sešdesmit metru dziļa, ledus ūdeņu izgrauzta ala.
Tevs iesmējās.
“Nu, ūdens jau mums, protams, toreiz bija gluži pietiekamā daudzumā, jo kontinentālie ledāji bija kusuši pieaugošā ātrumā. Čezāre Emiliāni bija pirmais, kurš pateica, ka ledus ūdeņi nebūt ne obligāti ieplūda jūrās vienmērīgā ātrumā. Tie ir varējuši laiku pa laikam uz simtiem un tūkstošiem gadu uzkrāties aiz vareniem ledus aizsprostiem lielu ezeru veidā.” Tevs paskaidroja, ka Amerikas Savienoto Valstu ziemeļrietumos Emiliāni pētījis īpašu apgabalu, kuru dēvēja par gultnēm izrētoto zemi. Tā atrodas plašā melno vulkānisko iežu lauka teritorijā, kas ir pazīstama kā Kolumbijas upes bazalta plakankalne. Varenā labirinta, ko veido dziļi iegrauzušās aizas, izcelsme ģeologiem ilgi bijusi mīkla. Emiliāni atskārtis, ka gultnēm izrētotā zeme acīmredzami radusies tad, kad ledus laikmeta beigās ledus aizsprosts, kas bija izveidojis neilgu laiku eksistējošo Misūlas ledus ūdeņu ezeru, piepeši sabrucis un tūkstošiem kubikkilometru ūdens kā velnišķīga, putojoša un iznīcinoša plūdu straume bija vēlusies uz jūru.
“Tam vajadzēja būt varenam skatam,” teica Tevs. “Tā būs parāvusi līdzi pilnīgi visu, kas tai gadījās ceļā, — cilvēkus, dzīvniekus, kokus.” “Tas nebija patīkami tiem, kuri tur patrāpījās.”
“Nē. Bet, lai rastos šis drumlinu lauks, bija nepieciešams vēl daudz vairāk ūdens, jo teritorija ir simt sešdesmit kilometru plata un ūdenim, kas ar milzīgu spiedienu traucās uz priekšu, kā tu pilnīgi pareizi aizrādīji, vietām vajadzēja sasniegt vismaz sešdesmit metru dziļumu. Taču šeit ūdens nav vēlies pa ledus virsmu vai atskrējis no sabrukuša ledus aizsprosta aizmugures, bet gan traucies uz jūru no kontinentālā ledus apakšas.”
Kari skatījās ainavā, kas pavērās acīm. Viņš mēģināja iztēloties tās vidū trīs kilometrus biezā kontinentālā ledāja malu, kas stiepās augstu debesīs un ko kušanas process bija izgrauzis stāvu un grumbuļainu. Un zem ledus baltās putās mutuļojošo vareno ūdens plūsmu, tikpat augstu kā tas paugurs, uz kura viņi pašlaik sēdēja, un vismaz simt sešdesmit kilometru platu. Kari tik tikko spēja to visu iztēloties gara acīm, un piepeši viņu pārņēma drebuļi, kad viņš domāja, ka kaut kas tāds pats varbūt varētu… Viņš neuzdrošinājās savu domu novest līdz galam.
“It īpaši ledus laikmeta beigās droši vien bija periodi, kad kontinentālie ledāji vairs nebija tikai ledus un akmeņi, bet tajos bija arī ārkārtīgi lieli ledus ūdeņu veidotie ezeri,” turpināja Tevs. “Spiediens, ko trīs kilometrus augsta ledus sega vērš pret zemes virsmu, ir tik bezgalīgs, ka izveidojas pat kilometru dziļas bedres. No zemes dzīlēm nākošais siltums zem ledāja paliek gluži kā lamatās un izveido tur neaizsalstošus ezerus, kurus ledājs efektīvi aizsargā no aukstā, saltā gaisa, kas atrodas trīs kilometrus augstāk.”
Teva skaidrojums Kari šķita ticams un saprātīgs. Pat biedējoši ticams. Viņš zināja, ka vismaz zem Antarktīdas ledāja joprojām bija visai pieklājīgu izmēru neaizsalstoši ezeri. No tiem lielākais un pazīstamākais bija Vostoka ezers.
“Kad kontinentālais ledājs sāk kust, var gadīties, ka ledus ūdens aizplūst pa ledāja virsmu,” teica Tevs. “Daudzās vietās tā noteikti arī notika. Taču pastāv arī otra iespēja — uz ledāja virsmas sāk rasties ieplakas, kas pakāpeniski palielinās un iegraužas arvien dziļāk un ko piepilda izkusušais ūdens. Un tad, ja ledus ezeri gan zem ledus, gan virs ledus izaug pietiekami lieli, tie kādā brīdī var it kā saaugt kopā. Arī tas vēl neizbēgami nenovedīs ne pie kā īpaši dramatiska tik ilgi, kamēr sals spēs noturēt kontinentālā ledāja malas pietiekamā biezumā un pietiekami cietā un stiprā ledū. Bet, ja malas sāk kust, tad… Nu tā, un, kad ūdens beigās sāk plūst cauri, tad tas notiek visai pēkšņi. Un tas vienā reizē var nākt patiešām daudz.”
Tevs atkal pamāja ar roku uz apkārtējo drumlinu lauku.
“Piemēram, šī drumlinu lauka izveidošanai bija vajadzīgs ievērojams daudzums ūdens. Varbūt miljons kubikkilometru vai tuvu tam. Rupji rēķinot, desmit tūkstoši reižu Nīlas gada caurplūduma.”
Kari sarēķināja galvā Teva minētos skaitļus.
“Tāds daudzums paceltu jūras līmeni par trim metriem, vai ne?”
Tevs pamāja.
“Jā. Apmēram. Turklāt tik pamatīga līmeņa celšanās var satricināt citu kontinentālo ledāju, kas ir noenkurojušies zemāk par jūras līmeni, stabilitāti. Vismaz tad, ja līmenis celtos ļoti ātri. Tad pat kilometriem biezi ledāji piepeši var atrauties no jūras dibena un strauji sadalīties gabalos. Tātad rastos tāds Heinrich evcnt jeb Heinriha gadījums — miljoniem lielu aisbergu armāda, kuri sāk kustēties vienlaikus. Tādā gadījumā ūdens līmeņa pacēlums varētu būt vēl lielāks. Pat kādus desmit metrus.”
Vīrieši no mugursomas izņēma uzkodas un ēdot vērās krāšņajā ziemeļu ainavā. Kari Alanens kādu brīdi klusēja. Viņš izskatījās domīgs.
“Mani mazliet nomāc viena lieta,” viņš tad teica.
Tevs jautājoši viņā palūkojās.
“Ja drumlinu lauki patiešām ir radušies tā, kā tu pieņem, — tātad, ja zem ledāja plūstošais ūdens tos ir sanesis, — kas tad notika ar pašu kontinentālo ledāju? Tad, kad zem tā sāka tecēt ūdens?” jautāja Kari.
Tevs iesmējās.
“Ļoti labs jautājums.”
“Vai tev uz to ir tikpat laba atbilde?”
“Atbilde ir atkarīga no apstākļiem. Tomēr dažos apstākļos droši vien būtu iespējams, ka saikne starp kontinentālo ledāju un pamatiezi tam apakšā pilnībā pārtrūkst.”
“Un kas tad notiktu?”
“Ledājs sāktu kustēties. Tas sāktu kustēties virs plūstošā ūdens un iepeldētu jūrā.”
7
Sergejs un Amrita pētīja kopsavilkumus, ko N/OT datori bija izdrukājuši par M. V. Sagar Paschmi ehološu savāktajiem datiem. Pētniecības kuģa jaunās un vēl efektīvākās eholotes pēdējo sešu mēnešu laikā bija uzņēmušas visu Kambejas līča dibenu un papildus tam apsekojušas gandrīz simt tūkstošus kvadrātkilometru Indijas rietumu piekrastes seklajās jūras teritorijās.
Attēlu nosegtajā platībā jau līdz šim bija atrasts milzīgs daudzums zemūdens drupu. Daļa atradumu bija droši, daļa — nedroši, bet daļa bija klasificēta kā iespējamas civilizācijas paliekas. Bez agrāk atrastajām trīs lielajām pilsētām attēlos bija atpazīti vēl četri jauni, visai apjomīgi apdzīvoti centri. Droši mazāku pilsētu un ciemu atradumi bija jau otrajā simtā. Nedrošo un iespējamo atradumu saraksts bija daudz garāks un tieši sava plašuma dēļ arī ārkārtīgi iespaidīgs. Šobrīd tajā bija iekļauti jau pāri par diviem tūkstošiem objektu, kuri varēja vai arī nevarēja būt zem jūras palikušas pilsētas un ciemi.