Pašlaik Amrita un Sergejs izskatīja attēlu sēriju, kas bija uzņemta virs nepilnus simt metrus dziļiem jūras apgabaliem. Neviens negaidīja, ka tik dziļi vēl varētu atrast drupas, taču Amrita tik un tā bija gribējusi iegūt eholotes mērījumus arī no dziļākiem ūdeņiem. Viņa bija uzsvērusi, ka negatīvs rezultāts no pētījuma viedokļa vienmēr ir tikpat svarīgs kā pozitīvs atradums.
Amrita ar ļoti prasīgu un ļoti neapmierinātu sejas izteiksmi jau vairākas minūtes, izmantojot spēcīgu palielināmo stiklu, pārbaudīja vienu un to pašu attēlu. Sergejs devās skatīties, kas Amritu nomāc.
“Kas tas ir?” brīnījās Sergejs. “Tas izskatās gluži kā…”
“Tas nevar būt tas,” teica Amrita. “Tas atrodas pārāk dziļi.”
“Tas tiešām ir gan,” apstrīdēja Sergejs.
Jo zīmējums, kas parādījās zem smilšu kāpām, bija ļoti taisnām līnijām, simetrisks un ārkārtīgi pazīstams. Tas sastāvēja no tādām pašām rūtīm, ko veidoja četrus metrus plati un sešus metrus gari taisnstūri, kā Kambejas līča, Mērgaras, Mohendžodaro un Harapas drupas.
“Bet, ja tā atkal ir jauna pilsēta, tad tā atrodas vismaz astoņdesmit, gandrīz astoņdesmit piecu metru dziļumā,” teica Amrita un neticīgi pagrozīja galvu. “Tā teritorija jūrā ir nogrimusi vismaz pirms sešpadsmit tūkstošiem gadu. Es vēl varu noticēt, ka vecākās pilsētas šeit ir trīs tūkstošus gadu vecākas par Mērgaru, jo tās atrodas pie upju gultnēm, kas ir izžuvušas pirms vienpadsmit vai divpadsmit tūkstošiem gadu. Bet sešpadsmit tūkstoši gadu… Nē, to es vairs nespēju sagremot.”
“Bet varbūt tās nemaz nav tik vecas,” prātoja Sergejs. “Himalajos pēdējā ledus laikmetā bija jābūt ļoti lielam kontinentālajam ledājam. Ja daļa no tagadējās Himalaju celšanās ir sekas tam procesam, kad pēc ledus laikmeta zeme paceļas, tad piekalnes teritorijām attiecīgi bija jānosēžas zemāk.”
Amrita samulsusi skatījās Sergejā.
“Es neesmu pilnīgi droša, ka saprotu, ko tu gribi teikt.” “Paskaties,” aicināja Sergejs.
Sergejs paņēma no galda stingru papīra lapu un nolika to horizontāli uz plaukstas. Pēc tam viņš savilka otru roku dūrē un iespieda to papīra lapai pa vidu. Lapas centrs iegrima, bet malas pacēlās augšup.
“Kontinentālais ledājs sver tik daudz, ka visa zemes garoza iegrimst kā bedrē pat kilometra dziļumā tieši uz leju,” skaidroja Sergejs. “Tādā gadījumā apkārtējām teritorijām attiecīgi ir jāpaceļas. Bet skaties, kas notiek, kad kontinentālais ledus kūst.”
Sergejs atvilka dūri, un papīra malas iztaisnojās.
“Bet protams!” iesaucās Amrita. “Platības, kas bija zem ledus, pacēlās, un malas nolaidās.”
“Apkārtējās teritorijas nolaidās, jo tās ledus laikmetā bija pacēlušās mākslīgi radītā augstumā,” atzina Sergejs. “Atgādina milzīgi lielu šūpoļu dēli. Eiropā joprojām ir šāda situācija. Fennoskandijas vairogs joprojām ceļas augšup, tiesa, mūsdienās jau pavisam lēni, jo tas pirms desmit tūkstošiem gadu atradās zem kontinentālā ledāja. Atbilstoši liela daļa Viduseiropas turpina grimt. Grimstošā teritorija vienmēr ir daudz lielāka nekā tā, kurā zemes paceļas. Frīzi savulaik bija Eiropā noteicošā tirgotāju tauta, bet tagad no viņu zemes ir palicis vairs tikai loks mazu smilšainu saliņu Ziemeļjūras piekrastē un bariņš idiotisku anekdošu par ostfrīziem, ko stāsta vācieši. Vēl tikai daži simti gadu, un arī Holandes vairs nebūs. Arī tad, ja kontinentālie ledāji nekustu.”
“Ja tā ir taisnība, tad daļa drupu var atrasties vēl dziļāk par šīm,” Amrita skaļi prātoja.
Tad viņai prātā iešāvās kas cits.
“Vai zemes pacelšanās var izraisīt zemestrīces?” Amrita jautāja.
“Protams, ka var. Lai gan mūsdienās tās tiešām ir ārkārtīgi nelielas.”
“Bet ledus laikmeta beigās?”
“I.edus laikmeta beigās situācija bija stipri citāda,” teica Sergejs. “Ja kontinentālais ledājs kūst ļoti ātri, tad tektoniskajai plāksnei, kas iespiedusies bedrē, palaikam vajadzētu tā kārtīgi palēkt augšup, tas ir, mazliet straujākiem lēcieniem. Piemēram, Zviedrijā ir atrasts kāds akmens cunami. Tas ir kā simt piecdesmit kilometru gara no klints masas izspiesta čūska. Tā maldinoši atgādina trīsstāvu mājas augstuma cunami vilni, kas sastindzis uz mūžīgiem laikiem. Lai tas rastos, bija nepieciešama neparasti spēcīga zemestrīce. Tektoniskās plāksnes vidū.”
Amrita mēģināja iztēloties Sergeja aprakstīto pārakmeņojušos cunami.
“Sergej, vai tāda zemes pēkšņas pacelšanās izraisīta zemestrīce var radīt plūdus?”
“Nenoliedzami,” nešauboties atbildēja Sergejs. “Ja kontinentālais ledājs izkustu tik ātri, ka zemes garozā, kas paliek zem jūras, uzkrātos spēcīgs spriegums… Tu droši vien atceries Otro Ziemassvētku milzu viļņus 2004. gadā?”
“Kurš tad tos varētu aizmirst?” nopūtās Amrita. “Mans vecākais brālēns gāja bojā Tamilnadas piekrastē. Vilnis viņu aiznesa jūrā, un viņu tā arī nekad neatrada.”
“Otro Ziemassvētku cunami radās, kad Eirāzijas tektoniskā plāksne izkustējās dažus metrus uz augšu gar Indijas plāksnes malu. Ja kontinentālais ledus kādā brīdī ir kusis ļoti ātri, viss okeāna dibens ir varējis vienā reizē palēkties vairākus metrus augšup. Varbūt pat daudzus desmitus metru. Un tas acīmredzami vienlaikus ir noticis ārkārtīgi plašā teritorijā. Tad satricinājums ir varējis iekustināt ļoti daudz ūdens. Ļoti, ļoti daudz ūdens.”
“Kā tu domā, vai kontinentālo ledāju ātra kušana var ietekmēt vulkānus?” Amrita gribēja zināt.
“Būtu dīvaini, ja tas neietekmētu vulkānus. Ja kontinentālais ledājs kūst ātri, tektoniskās plāksnes spriegums zem tā var mainīties pat no tūkstošiem kilometru liela attāluma. Jo vairāk mainās tektonisko plākšņu pozīcijas, jo vairāk rodas vulkānu izvirdumu. Ledus laikmetā bija relatīvi maz vulkānu izvirdumu, bet ledāju ātrās kušanas periodā to bija ļoti daudz, un daļa izvirdumu bija patiešām lieli.”
“Vai tad cunami nevar izraisīt arī vulkānu izvirdumi?”
“Var, ja vulkāns atrodas jūrā,” teica Sergejs. “Tieši tā, kā lielākā daļa vulkānu arī atrodas. Jo lielāks izvirdums, jo milzīgāks vilnis. īpaši liels cunami rodas, ja izvirdums izraisa sadēdējušas vulkāna sienas iegāšanos jūrā.”
“Tātad metāna klatrāti nav vienīgais iespējamais skaidrojums tam, kas šeit notika,” atzina Amrita.
Iezvanījās tālrunis. Amrita atbildēja.
“Jā? Jā, jā, viņš ir šeit.”
Amrita pagriezās pret Sergeju.
“Tas ir tev,” teica Amrita.
Sergejs paņēma tālruni un ieraudzīja ekrānā Sūzanas Čengas seju. “Sveika, Sūzan!”
“Šī tiešām bija pēdējā reize, kad daru kaut ko pēc tava lūguma,” izgrūda Sūzana.
“Paga, paga! Par ko tu runā? Kas ir noticis?”
“Daudz netrūka, ka es tevis dēļ būtu nogalinājusi sevi.”
“Kā tā?”
“Nu, pirmkārt, tev bija taisnība. Viss tas nolāpītais ezers ir pazudis. Vienā dienā. Un tas nav devies ceļā pa ledāja virsmu, bet gan pazudis tajā iekšā. Lielā alā.”
Sūzana Čenga īsi izstāstīja, kas bija noticis.
“Neticami!” teica Sergejs. “Vai tagad pavisam noteikti saki taisnību?” “Fls gandrīz nomiru tāpēc, ka izpildīju tavu mazo uzdevumu, tu, mēslagabals.”
“Es atvainojos. Un tagad nomierinies. Es nekādi nevarēju zināt, ka…” “Jums taču ir visādas zemūdenes, vai jums nav arī kāds robotiņš ar kameru, kas spēj ienirt gandrīz kilometra dziļumā?”
“Principā ir, taču tas vēl ir prototips un velnišķīgi neuzticams.” “Es patiešām gribētu zināt, cik dziļi tie dobumi iesniedzas kontinentālajā ledājā.”