“Izklausās trakoti bīstami,” nedroši noteica Sergejs.
“Tieši tādēļ man ir vajadzīgs robots. Es pati tur vairs negribu doties. Paldies par kūkām.”
“Es gribēju teikt, ka robotu varam pazaudēt.”
“Jūs saņemsiet par to atlīdzību. Uztaisi to par vienu ierīces testu, par kuru mēs maksājam.”
“Kāpēc tu nelūdz palīdzību amerikāņiem? Viņiem ir labāk izstrādāti agregāti, kas dara to pašu.”
Sūzana nopūtās.
“Viņi par tiem plēš pilnu tirgus cenu. Mums nav nekādu iespēju maksāt tikpat daudz, cik spēj firmas, kas meklē naftu un dabasgāzi. Viņas majestāte valdība pašlaik ir, tā teikt, bez skanošā, ja tu gadījumā neesi pamanījis. Un arī Savienības situācija ar naudu nav daudz labāka.” Sergejs brīdi padomāja.
“Vai tu vari pateikt, cik jūs apmēram spētu maksāt? Man nav pilnvaru izlemt šo lietu pašam. Man tā ir jāiesniedz Igoram. Nezinu, ko viņš teiks, bet varu mēģināt.”
“Kā butu ar desmit taukšķiem dienā?”
“Eiro?”
“Eiro.”
“Domāju, ka ar to varētu pietikt. Parunāšu ar Igoru un došu ziņu. Un… Sūzan, man patiešām ir žēl, ka tu nokļuvi briesmās. Es patiešām nevarēju iedomāties, ka…”
“Eh, lai paliek!” teica Sūzana atmaigušā un nedaudz samulsušā balsī. “Pati vien nolēmu bāzt galvu ledājā. Ne jau tu mani lūdzi kaut ko tādu darīt.”
8
Kari Alanens un Džons Tevs sēdēja augsta drumlina virsotnē un vērās paugurainajā ainavā. Vējš, kas pieņēmās spēkā, raustīja apģērbu un matus. Tālu pie horizonta vīdēja tumši pelēki mākoņi, kuri rādījās nākam uz viņu pusi. Pēc pāris stundām sāks līt. Tomēr vīrieši vēl nebija gatavi doties prom.
“Es pirms kāda laika biju Bahamu salās,” sāka Kari. “Kāda žurnāla organizētajā loterijā vinnējām ceļojumu divām personām. Tur ir Eljūtera — garena, šaura koraļļu sala. Patiešām lieliska vieta. Gaišas koraļļu smiltis, palmas un viss kas tāds. Bet tur bija arī kas cits. Kaut kas, kas, manuprāt, bija visai dīvains. Prāvi akmens bluķi, lielākie tūkstošiem tonnu smagi. Kāda dabas parādība bija uzskalojusi tos desmitiem metru augstāk par pašreizējo jūras līmeni.”
Tevs, mādams ar galvu, skatījās Kari.
“Uzskalojusi? Vilnis, kurš spēj pacelt tādus milzeņus tik augstu, jau ir kārtīgs vilnis.”
“Pieticīgi teikts. Bet no kurienes tāds vilnis ir atnācis? Kad atgriezos mājās, sāku skaidrot, vai šī lieta ir pētīta. Un faktiski tā ir pētīta pat diezgan daudz.”
Tevs domīgi braucīja zodu.
“Atceros, kas esmu kaut ko lasījis,” viņš teica. “Vai tad lielākā daļa pētnieku nebija tādos ieskatos, ka tie Eljūteras akmeņi nokļuvuši tagadējā vietā tolaik, kad viens no Kanāriju salu vecākajiem vulkāniem iebruka jūrā? Kumbrevieja, šķiet, bija tā vārds. Palmas salā.”
Kari pamāja.
“Tiesa. Vai lielās līnijas tā. Ta ir viena teorija. Bet stāsts ar to nebeidzas.”
“Vai tu domā tos austrāliešu pētījumus?” jautāja Tevs.
“Tieši tos.”
2001. gadā Vulongongas universitātes pētnieki bija atklājuši Austrālijas piekrasti noskalojušo megacunami pēdas. Dažādās Austrālijas vietās atrada automašīnas izmēru akmeņus, kas bija pārnesti pāri simt metru augstām klintīm, kā arī mazākus iežus un biezus smilšu sanesumus pat trīsdesmit piecus kilometrus iekšzemē. Lielākie milzu viļņi Austrālijas krastiem bija uzbrukuši apmēram četrus tūkstošus gadus pirms Kristus un sešpadsmitajā gadsimtā neilgi pirms eiropiešu ierašanās. Abi viļņi bija noslaucījuši piekrastes teritorijas vismaz līdz simt trīsdesmit metru augstumam. Nedaudz mazāki cunami bija parādījušies apmēram ik pa piecsimt gadiem.
“Austrāliešu atrastos megacunami nevar izskaidrot ar jūrā krītošām vulkānu sienām,” teica Kari. “Austrālijas dienvidu pusē nav šādu vulkānu. Vismaz pietiekamā daudzumā ne.”
“Un kā ar asteroīdu triecieniem? Vai ar tādu komētas atlūzu, kas 1908. gadā nokrita Tunguskā?” Tevs ierosināja.
“Tas visiem ienāca prātā pirmais. Bet…”
“… tādi triecieni nevarēja notikt tik bieži,” ieinteresējies par tematu, turpināja Tevs.
“Kas tad paliek pāri?” jautāja Tevs, lai gan arī pats zināja atbildi.
“Austrālijas megacunami acīmredzot ir sekas klimata sasilšanai, kas sekoja ledus laikmetam,” teica Kari. “Daži no tiem noteikti radās, kad jūra bija sasilusi un izkususi daļa Antarktīdas kontinentālās nogāzes klatrātu iegulu.”
“Tātad līdzīgi kā Storega,” pamāja Tevs. “No liela zemūdens zemes nogruvuma rodas liels cunami. Ja nogruvums ir ļoti liels, Storegas lieluma klase… Es īsti vairs neuzdrošinos domāt par to. Kanāriju salas un Kumbrevieja noteikti paliek otrajā vietā.”
Tevs izvilka no mugursomas blašķi un iedzēra pāris malku ūdens.
“Klatrāti ir viena iespēja,” teica Kari. “Taču pastāv vēl viens variants. Tu droši vien zini, ko es domāju.”
Tevs pamāja.
“Domāju, ka zinu.”
“Ja ledus laikmeta beigās viss būs noticis tā, kā tu domā… Milzīgs ledus aizsprosts sabrūk, un ūdens zem kontinentālā ledāja sāk gāzties okeānā, un varens kontinentālā ledāja klucis piepeši nolemj ievelties jūrā. Vai tad tas nevarētu izraisīt milzu vilni?” vaicāja Kari.
“Protams, ka var,” teica Tevs. “1958. gadā Aļaskā no Fervezera kalnu grēdas deviņsimt metru augstumā pa nogāzi Litujbeja fjordā nogruva apmēram deviņdesmit miljoni tonnu ledus un akmeņu. Sekas bija sava veida minicunami, kurš ar ātrumu astoņsimt kilometru stundā ietriecās pretējā krastā un nogāza mežus līdz pat piecsimt četrdesmit metru horizontālei. Un tas bija visai niecīgs nogruvums — četrdesmit miljoni kubikmetru. Piemēram, četru tūkstošu kubikkilometru kontinentālā ledāja gabals būtu simttūkstoš reižu lielāks. Un tāds principā varētu sākt savu ceļu daudz lielākā augstumā nekā deviņsimt metros.”
“Vai tad četri tūkstoši kubikkilometru ledus var nākt lejā vienlaikus?” Kari brīnījās.
Tevs paraustīja plecus.
“Domāju, ka var. Protams, neviens to pilnīgi droši nezina, bet četri tūkstoši kubikkilometru, manuprāt, vēl neizklausās pēc pārāk liela daudzuma. Stīvens Openheimers reiz saskaitīja, ka I.orantīdes ledāja galvenā masa vienā piegājienā kopā ar ūdeni no Hudzona līča ir varējusi ieskaloties Atlantijas okeānā. Ja viņam ir taisnība, šis ledus kluncis pēc virsmas lieluma ir atbildis trešajai daļai Kanādas teritorijas un bijis pusotru kilometru biezs.”
“Tu joko!”
“Es domāju, ka Openheimers pārspīlē. Bet starp viņa manuskriptu un Litujbeju ir visai daudz vietas.”
“Vismaz tā nu gan pilnīgi noteikti ir taisnība.”
“Jūras līmeņa celšanās pēc ledus laikmeta nemaz nenoritēja vienmērīgā ātrumā,” teica Tevs. “Galvenokārt tas tiešām pacēlās relatīvi vienmērīgi, taču mēs esam atraduši trīs patiešām ātrus, gandrīz mirklīgus lēcienus. Straujākais no tiem ļoti īsā laikā pacēla jūras līmeni pāri par trīspadsmit metriem. Visi trīs palēcieni ļoti skaidri ir redzami ledāju skābekļa izotopu mērījumu attiecībās un mazāk skaidri — dažādos sanēšos. Es vairāk uzticētos ledājiem. Sanēšu pētīšana, maigi izsakoties, ir visai netīrs darbs.”
“Tātad, precīzi ņemot, cik ātri jūras līmenis toreiz pacēlās?” Kari ziņkārīgi jautāja.
“To ir grūti pateikt. Vismaz koraļļi netika līdzi. To noslāpšana liecina par strauju tempu. Arī daži citi apstākļi norāda uz to, ka šie palēcieni ģeoloģiskā izpratnē patiešām ir bijuši gandrīz mirklīgi. Tie būs notikuši tikai dažos desmitos, varbūt pat tikai dažos gados. Mēs nevaram izslēgt arī iespējamību, ka tas varētu būt noticis vēl ātrāk.”