“Vai kas tāds būtu iespējams?”
“Nu, tas prasītu milzīgas ledus masas piepešu iegrūšanu jūrā. Apmēram tādā veidā, kā liek priekšā Openheimers. Vai arī neskaitāmu mazāku kontinentālā ledāja gabalu atšķelšanos un iekrišanu jūrā ļoti īsā laika periodā. Tā varbūt ir ticamāka versija.”
“Tātad tāds Heinriha gadījums?” vaicāja Kari.
“Tieši tā,” apstiprināja Tevs.
Vācu okeānu pētnieks Hartmuts Heinrihs divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados Atlantijas okeāna dibenā bija atradis neaptverami plašus, tūkstošiem kilometru platus grants laukus. Kāda dabas parādība bija aiztransportējusi uz Atlantijas okeāna vidu biljoniem tonnu akmeņu, grants un smilšu. Pēc Heinriha domām, aisbergi bija vienīgā vērā ņemamā iespēja.
“Heinriha atrastie depozīti ir milzīgi. Lai tos pārvietotu, ir bijuši nepieciešami miljoniem normālu izmēru aisbergu vai tūkstošiem neparasti lielu aisbergu,” skaidroja Tevs. “Visa armāda nepārprotami ir nolaista ūdenī ļoti īsā laika periodā. Un izskatās, ka visas flotiles no abiem poliem ir devušās ceļā gandrīz precīzi vienā laikā. Tas norāda uz to, ka tieši jūras līmeņa celšanās ir bijusi starta šāviens.”
Kari mēģināja iztēloties floti, kas sastāvēja no miljoniem gandrīz vienlaikus kustību sākošiem aisbergiem.
“Tāds daudzums aisbergu vien jau varētu ievērojami pacelt jūras līmeni. Piemēram, sešarpus vai astoņarpus metru,” teica Tevs. “Jūras līmenis paceltos ārkārtīgi strauji tajā mirklī, kad aisbergi izbirtu ūdenī. Tātad jau pirms tam, kad tie izkustu.”
Tevs atkal pameta skatu uz rietumpuses horizontu. Tumšie lietus mākoņi bija skaidri pavirzījušies tuvāk. Arī vējš sāka pieņemties spēkā. Debesīs virs viņiem jau bija savilkušies pelēki, pieaugošā vēja arvien niknāk dzītie mākoņu lēveri. Vientuļš peļu klijāns brāzmā centās noturēt līdzsvaru un griezīgi, stūrgalvīgi brēca.
“Mums labākais būtu atgriezties pie automašīnas,” teica Tevs. “Drīz sāks līt.”
9
Negaidīta vēja brāzma sašūpoja virs ledāja virpuļojošo helikopteru. Minizemūdene ROV-4, kas karājās gara kabeļa galā un izskatījās pēc pārēdušās torpēdas, bīstami sašūpojās pret ledus bezdibeņa raupjo sienu.
Vasilijs Čuikovs, kurš kopā ar Horstu Brandaucru un Pjēru Čemberlenu apakšā uz ledāja vēroja operāciju, teatrāli aizlika acīm priekšā rokas.
“Es uz to nevaru skatīties,” teica Vasilijs.
Bridi šķita, ka Vasilija rūpīgi sargātais, vērtīgais prototips sašķīdīs pret bezdibeņa sienu. Tad Sūzana Čenga, kas vadīja helikopteru, atkal to savaldīja un ROV-4 panāca atpakaļ vairāk uz bezdibeņa centru. Vinča sāka tīties, un minizemūdene pazuda skatienam ledājā.
“Vari atkal skatīties,” teica Pjērs.
“Vai tā joprojām ir vesela?” vaicāja Vasilijs.
“Viss noritēja labi,” apliecināja Horsts Brandauers.
“Kaut es varētu tam noticēt,” nopūtās Vasilijs. “Tas labi nebeigsies.”
Tomēr, neņemot vērā Vasilija Čuikova drūmos pareģojumus, ROV-4 bez lielām problēmām nolaidās uz bezdibeņa pamatnes. Vēja brāzmas sašūpoja helikopteru vēl dažas reizes, bet ledus bezdibenis zemāk jau bija daudz platāks, un ROV-4 nevienu brīdi vairs nepietuvojās tā sienām.
“Darīts,” pēc pusstundas Sūzanas Čengas balss paziņoja radiouztvērējā. “Zivs ir ūdenī. Vai lai laižu to vaļā?”
“Ļauj tik iet,” teica Vasilijs.
Sūzana Čenga atvienoja ROV-4, un vinča sāka ātri satīt kabeli. Helikopters nolaidās uz ledāja. Vasilijs Čuikovs, Horsts Brandauers un Pjērs Čemberlens steidzās pie tā.
“Vai kamera darbojas?” vaicāja Vasilijs.
“Kā sapnis,” atbildēja Sūzana.
Vasilijs pastiepās paskatīties, kas bija redzams videomonitorā. Tajā bija ieraugāms vienīgi ROV-4 spēcīgā prožektora izgaismotais ūdens.
“Pagriez to,” vēlēja Vasilijs. “Ja nu kādā citā virzienā būtu redzams ari kas cits.”
Sūzana ar vadības sviru pagrieza minizemūdeni. Tā apmetās apkārt, bet tās prožektora gaismas kūlī nebija redzams nekas cits kā tikai ūdens un šur tur mazi gāzes burbulīši, kas cēlās augšup. Robots nepārprotami atradās varen lielā, ledāja iekšpusē izkusušā ezerā. Nu, tas, protams, nav nekāds milzu pārsteigums, domāja Sūzana. Tieši to jau mēs gaidījām.
“Ko tālāk?” jautāja Horsts.
“Vadi robotu kaut vai virzienā uz krastu,” ierosināja Sūzana. “Tik taisni, cik iespējams.”
“Laba doma,” miermīlīgi noteica Horsts. “Mums laikam atkal būs nepieciešama tava palīdzība, Vasilij.”
Sūzana izkāpa no helikoptera, un Vasilijs ieņēma viņas vietu. Vasilijs ievadīja ROV-4 tālvadības ierīcē jaunas komandas un palaida aparātu Horsta un Sūzanas izvēlētajā virzienā. Ilgu laiku nenotika pilnīgi nekas. Gaismas kūlī joprojām bija redzams tikai ūdens.
“Šī būs pasaulē lielākā ala,” teica Vasilijs un no brīnumiem grozīja galvu.
“Un pasaulē stulbākais TV šovs,” žēlojās Horsts.
“Kā kaut kas tāds ir iespējams?” brīnījās Pjērs Čemberlens. “Kā kontinentālajā ledū ir varējusi izveidoties tik liela ala un neviens neko nav pamanījis? Kā tik milzīgas alas rašanās vispār ir iespējama?”
“Tajā nav nekā īpaši dīvaina,” teica Sūzana. “Ledāja atstarotājspēja smilšu putekļu, sodrēju un aļģu dēļ samazinās, un ledus kušana paātrinās. Uz ledāja virsmas izveidojas lielas izkusušo ledus ūdeņu peļķes un ezeri. Ūdens virsmas atstarotājspēja ir zem desmit procentiem —
desmit reizes mazāka nekā uz tīra sniega. Peļķes un ezeri kā sūkļi iesūc saules enerģiju. Ūdens sasilst un ledū izkausē iedobumus. Ledus ezerā pa ledāja virsmu no attālākām vietām pieplūst izkusušais ūdens, un tā virsma neplok. Lai gan iepriekš ieplūdušais ūdens pazūd dziļi ledājā — dobumos, kas kļūst arvien lielāki. Un tā uz priekšu.”
“Liela daļa no visa kontinentālā ledāja vasarās jau ir nosegta ar plānu sniega ūdeņu kārtiņu,” nopūtās Horsts. “Visi tie seklie izkusušo ūdeņu ezeri, šķiet, ir spējuši savākt varenu daudzumu saules starojuma. Mums būtu jāizdara precīzāki aprēķini.”
“Velti nožēlot,” teica Sūzana. “Kaut ko var apjēgt tikai tad, kad to apjēdz.”
Daudz vēlāk ROV-4 pārraidītajā attēlā beidzot parādījās arī ledus. Tas izskatījās čagans un porains. Ledus siena bija pilna ar dažādu izmēru alu melni pavērtajām mutēm tā, it kā siena būtu milzīgs, balti sasalis caurumainā siera ritulis.
“Cik ilgs laiks ir pagājis?” jautāja Horsts Brandauers.
“Stunda un divdesmit minūtes,” precizēja Sūzana.
“Cik liels īsti ir tā verķa ātrums?”
“Tas ir nopeldējis gandrīz vienpadsmit kilometrus,” teica Vasilijs. “Nopeldētais ceļš pa tiešo ir redzams tajā mērītājā.”
Pēc Horsta un Sūzanas lūguma Vasilijs ievadīja ROV-4 vienā no lielākajām alām, kas pamatos stiepās pa labi.
Viņi domāja, ka ala drīz beigsies, taču tā paplašinājās jaunā, milzīgā dobumā. ROV-4 prožektora gaismas kūlī atkal bija redzams vienīgi izkusis ūdens.
“Man sāk šķist, ka tas tik ātri nebeigsies,” nopūtās Horsts pēc divām stundām.
“Mums droši vien vajadzēs sadalīties divās maiņās,” atzina Sūzana.
“Es iešu uzcelt telti,” teica Horsts.
ROV-4 atkal atradās mazākā ledus alā. Ala neapšaubāmi bija pastāvējusi jau ilgu laiku. Ūdens iekšējās straumes bija nodeldējušas vai izkausējušas tās sienas apaļas un gludas. Tās pašas straumes bija vienīgais ticamais izskaidrojums arī dažādā lieluma alu lielajam skaitam.