Arvien, kad viņi domāja, ka neskaitāmo, savstarpēji savienoto un ūdens piepildīto alu tīkls vairs nevarētu stiepties daudz tālāk, parādījās jauni — brīžam mazi, brīžam gigantiski — dobumi. ROV-4 nenogurdināmi stundu pēc stundas pukšķināja uz priekšu. Lielākā daļa no aparāta satiktajām ledus alām bija ūdeņu nogludinātas, bet laiku pa laikam tas uzdūrās vietām, kuras ūdens varā bija nokļuvušas pavisam nesen. Uz to sienām bija asākas un raupjākas ledus šķautnes, kas izkūstot vēl nebija paspējušas noapaļoties.
Dažas alas bija kā bezgalīgas zemūdens katedrāles. Tas bija simtiem metru augstas, un pie to griestiem karājās vismaz piecpadsmit metrus garas un metru biezas lāstekas, kuras ūdens vēl nebija paspējis izkausēt. ROV-4 riņķojot un ložņājot pa šiem nebeidzamajiem, dīvainajiem, ačgārnajiem lāsteku mežiem, skats bija tik neparasts un atšķirīgs no visa pierastā, ka Vasilijam, Sūzanai, Horstam un Pjēram palaikam bija sev jāatgādina, ka tas, ko viņi redz, ir īstenība, nevis kāda ar datoru uztaisīta bērnu pasaka, mākslīgi radīta fantāzija, animācija, kurai nav nekā kopīga ar īstenību.
Sākumā viņiem bija grūti saprast, kā tās varenās, milzu lāsteku piepildītās alas bija varējušas rasties. Tad viņi apjēdza, ka īstenībā pastāvēja tikai viena iespēja. Izkusušais ledus ūdens kaut kad agrāk — varbūt jau pirms gadiem vai gadu desmitiem — bija izgrauzis viņu redzētās alas. Iekausējis tās kontinentālajā ledājā. Pēc tam kādā brīdī ūdens bija turpinājis savu ceļu — izkausējis eju, pa kuru ieplūdis kādā citā ledus alā, kas atradās vēl zemāk un kādu iemeslu dēļ bija palikusi tukša vai pa pusei tukša. Savukārt augstākā ala bija palikusi tukša un no lēnas ledus kušanas un atkārtotas sasalšanas radušos pilīšu sadarbības rezultātā pie griestiem bija izaugušas lielas lāstekas. Pēc tam visas alas atkal bija nokļuvušas ūdens varā, kad augstāk no ledāja bija ieplūduši jauni izkusušie ūdeņi. Tomēr tas bija noticis tik nesen, ka ūdens vēl nebija paspējis izkausēt lāstekas.
“Tu jau no šī materiāla vien Francijas televīzijai būsi dabūjis pavisam izcilu gabalu,” Sūzana teica Pjēram. “Varbūt pat labāku, nekā cerēji?”
“Vispirms paskatīsimies, cik tālu tiks robots,” atzina Pjērs.
Pēc desmit stundām Sūzanas Čengas un Pjēra Čemberlena maiņas laikā ROV-4 beidzot nonāca strupceļā. Tas bija relatīvi šaurā, tikai dažus desmitus metru platā alā. Tagad pretī kā priekšā, tā sānos bija tikai balts ledus.
“Izskatās, ka ar to ala beidzas,” atzina Pjērs.
“Ja vien kaut kur citur nav atzaru, kas sniedzas vēl dziļāk,” teica Sūzana Čenga. “Ledājs jau sāk kļūt kā viens liels mazgājamais sūklis. Tas ir tik pilns ar caurumiem, ka visa labirinta izpētīšana paņems gadus. Vai vēl ilgāk.”
Pjērs sameklēja karti.
“Mēs tātad atrodamies šeit, kur ir tas sarkanais krusts, vai ne?” Sūzana pamāja.
“Un ledus bezdibeņa izeja ir pie šī zilā krusta?”
“Tieši tā,” apstiprināja Sūzana.
“Cik lielu attālumu tad ROV-4 nopeldēja?” jautāja Pjērs. “Divsimt kilometru,” teica Sūzana.
“Ak debess… Ja tas ir pareizi, tad tas ir pavisam tuvu krastam. Tikai dažus desmitus kilometru no krasta.”
Sūzana pieliecās pie kartes.
“Apmēram… Lūk, šeit… zem ledus ir rinda zemu pauguru,” teica Sūzana. “Ja ledus izkusīs, tad tā kļūs par zemūdens pauguru rindu. Bet pagaidām virs tās vēl ir vismaz kilometrs ledus.”
“Vai tam šajā sakarā ir kāda nozīme?” gribēja zināt Pjērs. “Domāju, ka tā darbojas kā savdabīgs zemledus aizsprosts, kas aizkavē izkusušā ūdens ieplūšanu okeānā,” prātoja Sūzana. “Ūdens aiz tā aizsprosta droši vien jau ir krājies kādu laiciņu. Kādus gadus. Varbūt daudzus gadu desmitus. Domāju, ka aizsprosta izveidotā ūdenskrātuve zem kontinentālā ledāja mazpamazām ir augusi arvien lielāka. Tam visam, protams, ir gan labās, gan sliktās puses.” Čemberlens izbrīnījies skatījās Sūzanā.
“Labās un sliktās puses? Kas tad ir tās labās puses?”
“Viena labā puse ir tā, ka ledājā pazūdošais ūdens vairs nevar
plūst pa ledāja virsmu. Ja viss ūdens būtu sakrājies aiz ledus aizsprosta uz ledāja virsmas, tas kādā brīdī būtu varējis radīt plūdu vilni, kas pārvietotos ļoti ātri un pieaugošā ātrumā. Tas radītu tā saucamo ledāja vilni jeb ledāja cunami. Pietiekami liels ledāja cunami neapstātos krastā, bet gan turpinātu ceļu pāri okeānam. Sekas varētu būt visai bēdīgas.”
Pjērs Čemberlens dzirdami norija siekalas.
“Sapratu, ko tu domāji,” teica Pjērs. “Goodbye Piccadilly, farewell Leicester Square. Un daudz ko citu.”
“Otra labā puse ir tā, ka krasta virzienā novietojusies pauguru rinda vismaz pagaidām ir noenkurojusi kontinentālo ledāju uz vietas un aizkavējusi tā iegrūšanu jūrā, lai gan zem tā ir sakrājušies arvien lielāki daudzumi izkusušā ūdens,” skaidroja Sūzana.
“Saprotu. Un sliktās ziņas?” jautāja Pjērs.
Sūzana Čenga paraustīja plecus.
“Nezinu, kas notiks, kad zemledus ūdenskrātuves līmenis pacelsies par daudz,” atbildēja Sūzana.
LEDUS UN ŪDENS
ĒĢIPTIEŠU PRIESTERIS:
Kas attiecas uz jūsu dzimtas kokiem, kurus tu, Solon, esi mums skaidrojis, tie nav labāki par bērnu pasakām. Jo pirmām kārtām jūs atceraties tikai vienus plūdus, lai gan to ir bijis vairāk.
Platons. “Timejs”
1
Kari Alanens pamodās no tālruņa zvana. Kad viņš pavēra acis, pamanīja, ka saule, lai gan jau augusts, vēl nav uzlēkusi. Pēc modinātāja luminiscējošajiem rādītājiem pulkstenis bija pustrīs. Kurš varēja zvanīt šajā laikā?
“Alanens,” Kari atbildēja iespējami klusu, lai nepamodinātu Annu Lēnu.
“Šeit es, Sergejs,” līnijas otrajā galā teica Sergeja Saveļņikova balss.
“Mmm… Vai kāds zvana?” samiegojusies prasīja Anna Lēna.
“Tas ir man, guli vien,” teica Kari. Viņš ievīstījās rītasvārkos un aizgāja uz citu istabu.
“Sergej, vai tu zini, cik rāda pulkstenis šajā pasaules malā?” aizkaitināts vaicāja Kari.
“Zinu, bet tas ir ārkārtīgi svarīgi,” mierīgi teica Sergejs.
“No kurienes tu zvani?”
“No Indijas.”
“No Indijas? Nu, to nu gan es nebūtu domājis… Vai tad tur nav vēl agrāks nekā šeit?”
“Ir jau gan,” piekrita Sergejs.
“Tev droši vien ir arī kaut kas sakāms?”
“Vai atceries mūsu sarunu par Ledus okeāna dreifējošo ledus gabalu kušanu? Par to, ko varētu darīt, ja tie pēkšņi draudētu izkust pavisam?”
“Atceros ārkārtīgi labi.”
“Tu teici, ka viena iespēja būtu uzstādīt uz dreifējošā ledus vēja
ģeneratorus. Lai tie salā varētu sūknēt ūdeni no ledus apakšas un ļoti mazu pilīšu veidā izpūst augstu gaisā. Vai atceries?”
“Jā, atceros gan.”
“Kā tu domā, vai tas patiešām varētu darboties?”
Kari brīnījās par Sergeja balss toni — dedzīgums zem piespiedu atturīguma. Kāpēc šī lieta viņam piepeši ir tik svarīga?
“Nesaprotu, kāpēc gan lai nedarbotos,” Kari teica. “Es pat esmu veicis dažus izmēģinājumus. Pulverizatori aizsalst, ja temperatūra nokrīt pārāk zemu, bet to var viegli uzlabot ar labāku izolāciju, kā arī izmantojot mazliet elektriskās strāvas, lai sasildītu pulverizatorus.” “Tu tātad esi jau izmēģinājis kaut ko tādu?”
“Jā, es taču tev teicu,” Kari, joprojām aizkaitināts, asi atcirta. “Lieliski! Vienkārši lieliski!” ātri runāja Sergejs. “Jau tu ideju jau esi testējis, tad ticamība mums ir pavisam citā līmenī.”
Kari pēkšņi pamanīja, ka ir pilnīgi atmodies un vienlaikus arī nobijies. Jo viņu arvien spēcīgāk pārņēma sajūta, ka Sergejs ir pati nopietnība. Vispirms Kari bija nodomājis, ka jautājuma iemesls ir gana vieglprātīgs — kādas mazas derības vai iesniegums stipendijai, kas atlikts uz pēdējo brīdi, vai kas cits itin ikdienišķs. Tagad viņš sāka pārliecināties par to, ka izskaidrojums būs nopietnāks. Iespējams, daudz nopietnāks.