“Vai kaut kas ir noticis?” Kari tieši pajautāja.
“Tā varētu teikt… Mēs mazliet baidāmies, ka liela daļa visa Grenlandes kontinentālā ledāja ir kļuvusi nestabila.”
“Atvaino, kas?” neticēdams savām ausīm, vaicāja Kari.
“Tu jau dzirdēji.”
“Cik nestabila?”
“Nu… Izskatās, ka tas kūst visai strauji.”
“Vai kušana ir turpinājusies jau ilgāku periodu?”
“Pēc tā izskatās.”
“Kur izkusušais ūdens ir palicis?”
Sergejs neatbildēja uzreiz.
“Nu,” viņš beidzot teica. “Izskatās, ka tas ir iegāzies kaut kur… ledājā.”
Sergeja vārdi ietriecās Kari pakrūtē kā vesera blieziens.
“Vai tu vēl tur esi?” vaicāja Sergejs.
“Esmu,” teica Kari. “Jā, esmu gan,” vārdi grūti nāca pār lūpām.
“Vai kaut kas nav kārtībā?” jautāja Sergejs.
Pajautā vēl, nodomāja Kari un uz brīdi sajuta pret draugu neprātīgas un trakas dusmas. Es nebūtu gribējis pamosties nakts vidū, lai dzirdētu, ka mums pazīstamā pasaule jebkurā brīdī var pārtraukt savu eksistenci. Varbūt jau rīt. Ka tā savā ziņā varbūt jau ir pārtraukusi eksistēt. Jo vēsturē bieži vien būtiskais notiek jau pirms tam, kad tas patiešām notiek.
“Kari?” Sergejs atkal ierunājās.
“Tas, ko tu teici. Vai tev ir kaut mazākā nojauta, ko tas var nozīmēt?”
“Man ir gan nojausma,” teica Sergejs.
“Tas labi.”
“Bet, ja tu par to zini kaut ko tādu, ko es varbūt nezinu, būtu priecīgs, ja tu to man izstāstītu tagad.”
2
Ziemeļu Ledus okeāna centrā ap Ziemeļpolu atradās pastāvīga pakledus teritorija neliela kontinenta lielumā. Savulaik tā bija gandrīz apaļa, bet vēlāk, saraujoties, tā vairāk atgādināja astoņnieku vai smilšu pulksteni. Abās pusēs peldošajai zemeslodes ledus daļai bija izkusis pa dziļam un platam līcītim, un abu izkusušo jūras ūdeņu ķīļi nešaubīgi stiepās Ziemeļpola virzienā. Pēc prognozēm ledus kontinents, ko uzsilstošais laiks bez žēlastības grauza mazāku, drīz pārlūzīšot apmēram pie Ziemeļpola un sadalīšoties divās atsevišķās ledus plāksnēs, kas kusīs arvien ātrāk. Visbeidzot arī tās beigšot pastāvēt un viss Ziemeļu Ledus okeāns pirmo reizi miljoniem gadu laikā vasarā būšot bez ledus.
Peldošo kontinentu, kas pagaidām vēl bija saglabājies vienā gabalā, apņēma visu planētas galvvidu nosedzošs bezgalīgs ledus virpulis, mozaīka, kas lēni grieza nebeidzamu apli, un milzums dažāda vecuma, lieluma un izcelsmes peldošu ledus plākšņu. Viengadīgs, vasarā ātri izkūstošs, mīksts un čagans ledus. Nedaudz biezāki un cietāki gabali no divgadīga ledus. Lielas, peldošas ledus salas cieņu izraisošā senumā, tās reizēm varēja būt pat piecdesmit metru biezas un spītīgi noturēties gadu simtiem, pirms tās izjuka un izkusa.
Viss šis miljoniem kvadrātkilometru plašais ledus virpulis atradās nepārtrauktā kustībā. Plāksnes un bluķi dreifēja uz priekšu un atpakaļ, berzējās cits pret citu. Pūšot spēcīgam vējam, lielas ledus masas izkustējās un sablīvējās ar citām ledus masām. Tādējādi izveidojās pat desmitiem metru augstas un simtiem kilometru garas izstieptas grēdas, ko veidoja ledus bluķu un plākšņu krāvumu slāņi. Plāksnes nemanāmi kusa no apakšas un auga biezumā no virspuses, kad uz tām
sniga sniegs, kas, atnākot pavasarim, dienā izkusa ūdenī, bet nakts spelgonī no jauna sasala cietā ledū.
Krievu ledlauzis “Arktika” šajā krāvumu ledus zonā, kas bija plašāka nekā visa Eiropa, pašlaik turēja kursu uz Ziemcļgrenlandi. Kari Alanens un Sergejs Saveļņikovs, atspiedušies pret reliņiem, stāvēja kuģa priekšgalā.
Jūra līdz pat apvārsnim bija pilna ar ledus gabaliem. Starp bluķiem, kas laistījās baltā un pelēkā, zilā un zaļā krāsā, peldēja arī dziļāk iegrimuši kristāldzidri kluči, kurus bija gandrīz neiespējami atšķirt no apkārtējā ūdens. Mākoņu sega, kas karājās zemu virs jūras, šķita kā bezgalīga debesu telts, jo horizonts visriņķī “Arktikai” izskatījās kā nepārtraukta līnija un tālīnākie mākoņi nolaidās pret apvārsni kā vigvama vai dūmnama sienas.
Ziemeļpola ledus bija trausls un nodevīgs. Vēju un jūras straumju iekustināto ledus masu kustības, nemaz nerunājot par krāvumu ledu, arī pakledū radīja caurumus un plaisas, kas pēc brīža varēja atkal aizvērties vai paplašināties tālāk, izveidojot vaļējus ezerus — lāsmeņus.
Ziemeļu Ledus okeāna dreifējošie ledus gabali vēl pirms neilga laika ziemās bija noseguši vairāk nekā piecpadsmit miljonus kvadrātkilometru plašu teritoriju. Ziemeļu krāvumu ledus zona bija viena no pēdējām zemeslodes neskartajām zemēm. Un jūras dibens zem tās varēja būt zemeslodes vismazāk pētītā un vissliktāk zināmā vieta.
Kad krievu polārpētnieks Mihails Budiko 1962. gadā bija apgalvojis, ka klimata sasilšana varētu izkausēt dreifējošos ledājus, kas aptver Ziemeļpolu, par viņu smējās. Budiko un citi padomju polārpētnieki tomēr pa ziemeļu lediem bija staigājuši gadu desmitiem ilgi. Viņi par tiem zināja daudz vairāk nekā jebkurš cits. Viņi leduslauku ātrajai augšanai un sarukšanai bija sekojuši no lidmašīnas. Viņi bija klejojuši pa leduslaukiem kājām un suņu pajūgos. Viņi ledājus bija aplūkojuši no apakšas nirēju tērpos, kas izgatavoti īpaši ekstremāliem ziemas apstākļiem.
Pēc aukstā kara beigām atklātībā bija nonākusi amerikāņu kodolzemūdeņu savāktā informācija, saskaņā ar kuru piecdesmit gadu laikā peldošo ledus gabalu vidējais biezums samazinājies par četrdesmit procentiem. Vienlaikus bija samazinājies arī tās teritorijas vidējais lielums, ko ziemās un vasarās klāja ledus. Tātad radās iespaids, ka dreifējošo ziemeļu ledus gabalu tilpums samazinājies uz pusi, lai gan prognozētā globālā sasilšana vēl nemaz tā kārtīgi nebija sākusies. Vēlākie pētījumi bija parādījuši, ka dreifējošie ledus gabali ir daudz neaizsargātāki pret relatīvi nelielu sasilšanu, nekā pat Budiko bija spējis iedomāties. Kas notiks, ja dreifējošais ledus izkusīs pilnībā? Vai ziemeļu ūdeņi sasils tik spēji, ka arī metāna nogulumi jūras dibenā sāks kust katastrofāli pieaugošā ātrumā?
Šādā situācijā pat izmešu samazināšana neko vairs neglābtu, jo cilvēce ar siltumnīcefekta gāzu ražošanu jau būs iesaistījusies varenā vāveres ritenī. Atmosfērā jau izlaistās simtiem miljardu papildu tonnas pēc noteikta laika sasildīs zemeslodes klimatu par pagaidām vēl nezināmu grādu skaitu. Bet paies simtiem gadu, pirms šīs savā ziņā jau sasniegtās pārmaiņas tiks īstenotas visā pilnībā. Kad jau nopirkta biļete uz amerikāņu kalniņiem un vagoniņš sācis kustēties, izlēkt no tā, pirms viss par brangu naudu nopirktais brauciens nebūs beidzies, būs grūti pilnīgi neatkarīgi no tā, cik matus stāvus slienošs ātrums būs gadījies. Starp citu, atgriezenisko saišu apļi, kas saistīti ar metāna klatrātiem, kā arī ledus un sniega kušanu, situāciju var pasliktināt tiktāl, ka sasilšana sāks barot pati sevi. Tādā gadījumā cilvēki var pavisam zaudēt kontroli pār situāciju.
Kari un Sergejs jau pirms vairākiem gadiem bija diskutējuši par to, ko cilvēks varētu darīt, ja sliktākie pareģojumi kļūs par īstenību un no ziņu virsrakstiem lauzīsies pie brokastu galda. Kari bija teicis, ka vieglākais, lētākais un ātrākais iejaukšanās veids tad varētu būt mēģinājums sala dienās vairot ledus nogulumus ziemeļu apgabalos. Polu apgabalos vējš pūš bieži un spēcīgi. Turklāt aukstais gaiss ir tik blīvs, ka vēja enerģijas ir daudz vairāk nekā siltākos novados. Uz dreifējošajiem ledus gabaliem Krievijas, Kanādas un Norvēģijas ziemeļu piekrastē, kā arī uz Ziemeļu Ledus okeāna salām, iespējams, varētu uzstādīt vēja ģeneratorus, kuri izkusušajās teritorijās sūknētu ūdeni no jūras un citās vietās — no ledus apakšas un izsmidzinātu to gaisā kā sīciņu pilīšu strūklu. Ja ziemās būtu vairāk sniega un ledus nekā iepriekš, tad dreifējošo ledus gabalu tilpums varbūt atkal pieaugtu. Pavasarī papildu sniegs apklātu arī uz ledus virsmas savākušās sodrēju daļiņas un uzturētu ledus atstarotājspēju. Daļa gaisā izsmidzinātā ūdens kā neplānots sniegs nonāktu līdz kontinentālajiem ledājiem.