Vienkāršs simt kilovatu Enfīlda—Andro vēja ģenerators varētu papildināt ledus un sniega nogulumus vismaz ar desmit miljoniem tonnu viena sala perioda laikā. Tas jau veidotu dažu centimetru biezu papildu ledus kārtu simtiem kvadrātkilometru lielā teritorijā. Tāpat Kari bija atzīmējis, ka arktiskajā tundrā un citos ziemeļu novados principā būtu iespējams radīt arī mākslīgos kontinentālos ledājus, tikai ar vēja ģeneratoriem ziemas sala laikā sūknējot no jūras ūdeni. Ūdens, kas tiktu piesaistīts cilvēka veidotajiem ledājiem, būtu izņemts no jūras, un tas savukārt efektīvi novērstu tās līmeņa celšanos. Turklāt papildu ledāji, protams, darbotos arī par jaudīgiem atstarotājiem, kas dzesētu klimatu.
Tomēr pašlaik vēl lielāks biedinājums par peldošo ledus gabalu kušanu bija uz kontinentālajiem ledājiem jau sedimentējušās mirušās aļģes, smilšu graudi, sodrēju un putekļu daļiņas. Ja viņi vēlas novērst Vidusgrenlandes ledājam draudošo sabrukumu, pirmām kārtām Grenlandē jādabū vairāk sniega un ledus, lai slānī, kas vasarā nenovēršami pārtaps ūdenī, smilšu un sodrēju kļūtu mazāk nekā iepriekš. Tad kontinentālā ledāja atstarotājspēja varbūt visu vasaru paliks tik augstā līmenī, ka apstāsies ari tā kušana. Vismaz tad, ja ziemeļu jūru teritoriju klimats vienlaikus sāks atdzist.
Tomēr vēja ģeneratori, kas tiks uzstādīti tūkstošiem kilometru no kontinentālā ledāja, vieni paši nespēs saražot pietiekami daudz papildu sniega, kas nokristu tieši uz ledājiem. Saskaņā ar Sergeja un Kari plānu, tuvojoties rudenim, uz kontinentālajiem ledājiem uzbūvēs ledus aizsprostus, aiz kuriem no izkusušā ūdens veidosies lieli ezeri. Pēc tam ziemā šo ūdeni no ezeru ledusvāku apakšas ar vēja ģeneratoriem izsmidzinās gaisā. Tā radušos vižņus vējš izpūtīs pa ledāja virsmu.
Kari savas idejas ilgi bija uzskatījis tikai par interesantu rotaļu domāšanai. Bet tad, kad Amerikas Savienotās Valstis bija iemetušas
mēslainē Kioto protokolu, viņš uz Hanko rietumu līča ledus bija sācis nelielus izmēģinājumus. Tomēr viņš par tiem nebija stāstījis nevienam citam, vienīgi sievai. Nevienam, pirms piezvanīja Sergejs.
Kad Kari pa telefonu Sergejam bija izskaidrojis savu pētījumu tābrīža rezultātus, Sergejs nekavējoties bija devies uz Maskavu, lai satiktos ar Igoru Mihailovu. Mihailovs bija noklausījies Sergeja stāstīto. Kad Sergejs bija pabeidzis, Mihailovs ilgu laiku nekā nebija teicis un tikai ar pirkstiem bungājis pa rakstāmgalda virsmu.
“Es īsti nezinu, vai man vajadzētu ticēt šai idejai,” beigās Mihailovs bija teicis. “Bet man šķiet, ka mums nav arī nekā cita labāka.”
Divas dienas vēlāk Mihailovs un Sergejs bija devušies satikt Krievijas prezidenta palīgus zinātnes un vides politikas jautājumos. Vēl tajā pašā dienā Krievijas prezidents bija sazinājies ar Eiropas Savienības, Ķīnas, Indijas un Savienoto Valstu augstāko politisko vadību. Pēc tam darbības plāns jau ātri bija sācis iegūt aprises un projektam “Ledusvējš” tika dots starta šāviens.
Kari skatījās uz četrdesmit metru garajām vēja ģeneratora pamatnēm, kas ar resnām tērauda trosēm bija piestiprinātas pie ledlauža klāja. Šajā reizē viņiem bija līdzi pirmie ģeneratori, ko izmēģinājumam uzstādīt uz dreifējošajiem Ziemeļpola ledus gabaliem. Aiz tiem zem bieza tenta vīdēja zemūdenes “Lomonosovs” kontūras. Līdz Ziemeļu Ledus okeānam tā bija nogādāta ar dirižabli. Sergejs bija domājis, ka zemūdene varētu noderēt.
“Lomonosovs” zem dreifējošajiem krāvumu ledus rajoniem vienā piegājienā spētu nobraukt garus gabalus. Turklāt tas bija konstruēts, lai izturētu ari sarežģītus apstākļus. Izmantojot zemūdeni, viegli varēs konstatēt vietas, kurās peldošais ledus kļuvis īpaši plāns. Ja viņiem atliks laiks, tad “Lomonosovs” kā pirmā cilvēku uzbūvētā zemūdene varēs doties izpētīt Ziemeļu Ledus okeāna ārkārtīgi dziļo bezdibeņu pamatni.
Ar dreifējošo ledus gabalu biezumu saistītās kartografēšanas vadība bija uzticēta Amritai. Sergejs gribēja pats uzraudzīt vēja ģeneratoru uzstādīšanu uz ledus salām, bet Amritai pēc Sergeja pašlaik bija lielākā pieredze, kā apieties ar “Lomonosovu”.
3
“Arktikas” priekšgals šķēla vižņus. Lielāka daļa ledus gabalu tagad bija tik mīksti, ka kuģis tos bez piepūles lauza uz pusēm. Turklāt pašlaik tie bija daudz skrajāki nekā agrāk, un visapkārt pārsvarā bija atklāts ūdens. Tikai šad un tad priekšā gadījās tik ciets ledus, ka plāksnes pacēlās stāvus un tad nesaplīsušas nogāzās uz viena vai otra sāna.
“Ledus vēl ir pamīksts,” atzīmēja Kari.
“Nu, drīz jau būs rudens,” teica Sergejs. “Neticu, ka vēl šajā vasarā notiks kas nopietnāks.”
“Cerēsim uz labāko.”
Pie viņiem pienāca “Arktikas” kapteinis Aleksandrs Semjonovs.
“Esiet sveicināti Ziemeļpolā!”
Kari un Sergejs izbrīnījušies skatījās kapteinī.
“Tas droši vien bija kāds joks?” Kari šaubījās. Jo tas, kas pašlaik pletās apkārt, nekādā ziņā neatbilda viņa priekšstatiem par Ziemeļpolu. Tikai vaļējs ūdens un nelielas ledus plāksnes. Un arī tās samērā reti izvietotas. Pat neviena kārtīga aisberga!
Varbūt mūsdienās Ziemeļpols tā arī izskatās, prātoja Kari. Un, kad viņš galvā veica dažus ātrus aprēķinus, atzina, ka viņiem patiešām pašlaik vajadzēja būt ļoti tuvu Ziemeļpolam. Viņi jau pirms kāda laika bija peldējuši starp Franča Jozefa Zemi un Špicbergenu un tad vienmērīgā ātrumā turpinājuši ceļu uz izeju no jūras šauruma starp Elsmīra salu un Grenlandi.
“Nu, pilnīgi precīzi ņemot, mēs neatrodamies Ziemeļpolā,” piekrita Semjonovs. “Bet, ja uzrāpsieties mastā, redzēsiet Ziemeļpolu. Tas atrodas apmēram simt kilometru no mums tajā virzienā.”
Semjonovs norādīja ar roku pāri jūrai, ko rotāja reti ledus gabali.
Pēc dažām stundām viņu ceļā atkal peldēja vairāk ledus. Bet visu pēcpusdienu “Arktiku” apņēma ledus klajums, kuru sedza tikko uzsnigusi balta sega. Pievakarē ainava mainījās un visapkārt atradās nelīdzeni Iedus tuksneši, kurus klāja vertikāli pagriezušās vai slīpi izslējušās stingi sasalušas plāksnes. Kari nespēja vien apbrīnot debesu krāsas — pirms brīža tās bija spoži tirkīzzilas, tagad — safīrzilas.
Nākamajā dienā viņi redzēja pirmos aisbergus. Tie bija mazi un nodiluši. Viļņi un siltums to sākotnēji spožo virsmu bija izbalinājuši tumšpelēki blāvu un izēduši tajā krietni daudz alu un bedru. Tie izskatījās noguruši — kādreizējās varenības bālas ēnas. Pavisam citādi nekā tie elpu aizcērtošie aisbergi, kurus viņi redzēja, nonākot tuvāk Grenlandei.
Cik gan daudzi cilvēki jau agrāk velti mēģinājuši vārdos aprakstīt šo pašu ainavu, prātoja Sergejs, kad aplūkoja pirmo patiešām izcilo aisbergu, kas nāca pretī “Arktikai”. Pirmais prātā ienākušais vārds bija “katedrāle”. Sergejs zināja, ka šis pats vārds kā pirmais ienācis prātā arī neskaitāmiem citiem cilvēkiem. Kaut kādu iemeslu dēļ aisbergus visvieglāk bija personificēt kā majestātiskas ledus baznīcas. Varbūt cilvēki Eiropā bija pieraduši domāt par baznīcas ēku kā par kaut ko īpaši lielu, varenu un svinīgu, kā par kaut ko, kas slejas augstu līdz debesīm, kas aizrauj elpu, apstādina, liek klusēt.