Taču pretī peldošie lielie aisbergi pēc tilpuma bija tūkstošiem un — dažos gadījumos — pat miljoniem reižu lielāki nekā cilvēku jebkad uzceltās baznīcas, pilis un tempļi. Bija grūti noticēt, ka vidēji četras piektdaļas no katra aisberga augstuma un septiņas astotdaļas no tilpuma atrodas zem ūdens.
Dažu aisbergu virsotnes bija smailas, citu — plata, līdzena, plakankalnēm līdzīga virsma. Daudziem apakšējās nogāzes bija viļņu gludi noslīpētas. Tādas pašas kā Baltijas jūras ūdens un kontinentālā ledus noslīpētās gludās klintis. Vieni aisbergi bija lēzenām nogāzēm, citi pacēlās no jūras kā stāveniskas kraujas.
Saldais ūdens, kas tecēja no kūstošajiem aisbergiem, izveidoja ap tiem plašus tirkīzzili mirdzošus ezeriņus pa vidu gaišākajai jūras virsmai.
Papildu barības vielas ēdināja planktonu, kas aicināja pulcēties garneles. Pakaļ garnelēm ieradās zivis, savukārt tām sekoja jūras putni un roņi. Tajos brīžos, kad vējš uzpūta niknāk, brāzmas no izkusušā ledus dīķiem, kas bija izveidojušies uz aisbergiem, pacēla lidojumā saulē mirguļojošas šaltis. Mākoņainā laikā tās izpletās kā plati, pelēki miglas vāli, lai mirkli vēlāk pazustu skatienam. Skaidrā laikā tajos izveidojās mazas varavīksnītes vai varavīkšņu fragmentiņi. Palaikam, kad visās pusēs bija daudz aisbergu, ap tiem vienlaikus varēja būt simtiem varavīkšņu fragmentu, kuras uz mirkli radīja vēja gaisā parautās ūdens šaltis un kuras tikpat ātri atkal pazuda. Vesela varavīksnīšu jūra.
Skaidrās debesis paasināja aisbergu kontūru kontrastu pret zilo fonu un izcēla vairāk detaļu uz peldošo milzeņu sienām un virsmas — alas, ledus tiltus, robainas grēdas. Šķautnes un aizas, plaisas un ielejas. Brīžam bija pavisam vienkārši iztēloties ledus veidojumos mūrus, vaļņus, torņus un citas mākslīgi radītas aprises, kas pazīstamas no cilvēku pasaules. Pelēkais un apmācies laiks pieslēpa detaļas un kontūras, tomēr atlīdzināja to ar bagātīgu krāsu toņu spektru — tūkstošiem pelēkā, baltā un zilā nokrāsām un ar nesen atšķēlušos virsmu zaļo nefrītu.
Reiz viņi redzēja, kā apsviedās kūstošs aisbergs un pret debesīm uzšāvās augsts, balts ūdensstabs. Palaikam augstas, pilnīgi vertikālas kraujas, kas atgādināja krītakmens klintis, piepeši nolēma iegāzties jūrā biedējošas daudzstāvu māju un vasarnīcu lieluma ledus bluķu straumes veidā. Kapteinis Semjonovs labprātāk turēja kuģa kursu nostāk no aisbergiem, izņemot brīžus, kad citādi nevarēja, jo sabrūkošs milzenis pie nelāgas apstākļu sakritības, neraugoties uz visiem papildu stiprinājumiem pret ledu, “Arktiku” būtu varējis nogremdēt. Tomēr laiku pa laikam, lai izvairītos no garas apbraukšanas, viņiem nācās peldēt starp diviem lieliem aisbergiem. Un tad augstākās virsotnes biedējoši slējās virs viņu galvām un visa varenā, spēcīgā “Arktika” līdzās baltajiem milžiem sarāvās par niecīgu rieksta čaumaliņu.
Kad vēja virziens mainījās, viņi redzēja, kā ledus plāksnes sāk kustēt uz pūtiena noteikto pusi, bet pa jūras straumi peldošie aisbergi kursu negrozīja un stūrgalvīgi un nešaubīgi stūmās tieši cauri krāvumu ledājiem.
Pēc divām dienām viņu redzeslaukā nonāca Grenlandes ziemeļu piekraste. Nokususi, brūnmelni raiba zeme sniedzās tālumos, cik vien acis rādīja. No kontinentālā ledāja nebija ne miņas. Tikai ļoti skaidrā laikā tālīnos ledājus varbūt jaudātu tik tikko samanīt ar tālskati.
Nonākuši pie ieejas Robsona jūras šaurumā, viņi redzēja, ka tajā noenkurojušies vismaz divdesmit lieli kravas kuģi. Binoklī varēja sekot, kā no viena kuģa ar lieliem krāniem izkrauj vēju ģeneratoru turbīnas un kājas. Pārējie kuģi, izņemot vienu, kurš acīmredzot jau bija atbrīvojies no kravas un devās uz dienvidiem, gaidīja savu kārtu. Izskatījās, ka tas nolēmis ap Grenlandes dienvidu spici atgriezties kādā Ziemeļsibīrijas ostā.
Semjonovs pakratīja galvu un smagi nopūtās.
“Krāvumu ledus šobrīd ir tik mīksts, ka ziemeļu maršruts būtu drošāks,” viņš burkšķēja. “Viņiem vajadzēja braukt taisni pāri Ziemeļpolam. Mazāk aisbergu.”
Kad “Arktika” piepeldēja tuvāk, Sergejs un Kari redzēja, ka uz sauszemes jau atradās simtiem vēja ģeneratoru kāju un turbīnu.
“Visai iespaidīgi,” atzīmēja Kari.
“Sibīrieši prot savu darbu,” piekrita Sergejs.
Sibīrijas vēja ģeneratoru uzņēmumam bija pasūtīti simttūkstoš Enfīlda—Andro tipa vēja ģeneratoru ar ļoti īsu piegādes termiņu. Savukārt tos ģeneratorus, kurus transportēs uz Dienvidpolu, bija paredzēts izgatavot Indijā, Irānā, Ķīnā un Pakistānā. Sibīrieši bija teikuši, ka vismaz viņi neradīšot nekādas problēmas un pēdējie vēja ģeneratori trīs mēnešus pēc pasūtījuma būšot Krievijas ziemeļu piekrastes ostās un gaidīšot transportēšanu uz Ziemeļpola ledājiem un Grenlandi.
No kravas atbrīvojies kuģis sāka griezties. Pēc brīža, kad tas sāka doties “Arktikas” virzienā, pie priekšgala pacēlās baltas putas.
“Kādam tomēr pietiek prāta turēt kursu caur ziemeļiem,” priecājās Semjonovs.
Kari ar binokli lūkojās uz kuģi un mēģināja salasīt tā nosaukumu.
““Ma Tsu”,” teica Kari. “Ķīniešu?”
“Droši vien,” pamāja Sergejs. “Ma Cu laikam ir kāda ķīniešu jūras dieviete. Gandrīz tā kā Mumbaja Indijā.”
“Tas ir ļoti liels,” Kari atzina. “Vai tas ir kāds no tiem kuģiem, kas pārstrādā jūraszāles?”
“Tā varētu būt,” pieļāva Semjonovs. “Neviens cits šajos ūdeņos kuģojošs transports nevarētu vienā piegājienā pārvadāt simtiem vēja ģeneratoru.”
Diemžēl vēja ģeneratoru nogādāšana Grenlandes piekrastē un uz dreifējošajiem ledus gabaliem vēl nebija operācijas grūtākā daļa. Proti, viņiem tādā vai citā veidā vajadzēs nogādāt daļu ģeneratoru uz Grenlandes kontinentālā ledāja.
Tas bija problemātiski, jo uzdevums bija pārāk grūts arī lielajiem transporta helikopteriem. Sergejs un Kari bija izprātojuši, ka vienīgā iespēja ir izmantot mūsdienīgus dirižabļus, kuri bez piepūles spēj pacelt un pārvadāt pat tūkstoš tonnu smagas kravas. Pirmajiem irāņu—franču uzņēmuma izgatavotajiem dirižabļiem jau vajadzēja būt šeit.
Pasaulē tomēr bija relatīvi maz dirižabļu, un nevienai organizācijai nebija tādas jaudas, lai īsā laikā izgatavotu lielu daudzumu jaunu hēlija kuģu. Šī iemesla dēļ Kari un Sergejs bija apsprieduši iespēju, kā vēja ģeneratorus aizvilkt uz kontinentālo ledāju arī ar sniega motocikliem.
“Rādās, ka apstākļi būs visai šausmīgi,” teica Kari. “Ziemās šeit ir patiešām auksts. Cik dzirdēts, vējš ir gana velnišķīgs. Vari nosalt līdz nāvei vai ļoti ātri pazaudēt roku un kāju pirkstus, ja neesi pietiekami uzmanīgs.”
“Tas būs smags darbs, un mums nav arī gana daudz cilvēku, kas apmācīti darbam šādos apstākļos,” piekrita Sergejs. “Mums būs zaudējumi. Kā minimums apsaldējumi, acīmredzami kāds arī aizies bojā. Mums būs ļoti veicies, ja tā nenotiks.”
Piepeši Kari kļuva pavisam bāls.
“Nu, vai tu jau sāc nožēlot?” izbrīnā vaicāja Sergejs.
“Es… hmm… Nu, man prātā ienāca viena lieta… Ko mēs varbūt
neesam pietiekami ņēmuši vērā. Kuru varbūt neviens nav pietiekami ņēmis vērā.”