Sergejs jautājoši skatījās Kari.
“Ja mums neizdosies, sekas varētu būt daudz nopietnākas, nekā mēs domājām.”
“Klāj vaļā!” aicināja Sergejs.
“Atomelektrostacijas,” teica Kari. “Gandrīz visas atomelektrostacijas ir uzbūvētas piekrastēs. Ja ledājs sabruks un…”
“Lai debesis stāv mums klāt!” teica Sergejs.
4
Sergejs, Kari, Vasilijs un Amrita bija sapulcējušies “Arktikas” ēdamzālē uz ātri sasaukto ārkārtas apspriedi. Sergejs uz sevi bija ļoti dusmīgs. Kā viņi bija varējuši aizmirst kaut ko tik būtisku — atstāt vispār bez uzmanības tik nozīmīgu jautājumu, it kā tāds vispār neeksistētu? Kā tas bija iespējams?
Sergejs zināja, ka pat parastie okeānu gāzumviļņi sliktākajā gadījumā spēja radīt sešu kilogramu spiedienu uz vienu kvadrātcentimetru, sešdesmit tonnas uz kvadrātmetru. Ar sešiem kilogramiem uz kvadrātcentimetru pietika, lai salocītu resnu tērauda siju vai salauztu collu biezu tērauda plāksni. Tropisko viesuļvētru milzu viļņi pat mūsdienīgos karakuģus šad un tad izkropļoja gandrīz neatpazīstamos lūžņos. Ja divdesmit metru augsts gurdvilnis, kas mierīgi veļas uz priekšu, spēj satīt karakuģa tērauda plāksnes rullī, ko gan spētu sadarīt ārkārtīgi liels megacunami, kas tuvojas reaktīvās lidmašīnas ātrumā.
Ja prāvs kontinentālā ledāja gabals iegāztos Bafina līcī, tā rezultātā radies cunami lielu daļu enerģijas gan zaudētu kopā ar ūdens masām, kas skalotos pāri Bafina Zemei un Elsmīrai. Tomēr cunami spēja apmest līkumus, ko pasaule dabūja iepazīt pat nevajadzīgi labi pirms sešpadsmit gadiem. Ja no Grenlandes ledāja atšķeltos pietiekami liela ledus masa, megacunami uzbruktu arī Eiropas un Amerikas Savienoto Valstu piekrastes rajoniem.
Ja ceļā pagadījušās atomelektrostacijas dzesēšanas caurules neatrastos dziļi zem zemes, tad uzbrūkošais megacunami ne tikai sabojātu tās, bet parautu līdzi tā, it kā tās būtu izgatavotas no plāna papīra.
Un dzesēšanas sistēmu strāvas avoti? Kas notiks ar tiem? Elektrības tīkli sabruks visā Ziemeļamerikā un Eiropā, un, visticamāk, noslāps arī zem milzu viļņa palikušie dīzeļdzinēji. Un nav teikts, ka tie atkal iedarbosies, kad vilnis būs atkāpies atpakaļ jūrā.
Un ko tad, ja megacunami pret atomelektrostacijas aizsargkupolu trieks tūkstošiem tonnu akmens kluču vai ko citu tikpat smagu? Vai aizsargkupols izturēs triecienu? Kas vēl padosies grūdienam? Un ko tad, ja spēkstacija paliks appludināta uz visiem laikiem? Ko nikni kodīgais jūras ūdens tai izdarīs? Un kā ar dzesēšanas baseiniem, kuros tiek uzglabāta izlietotā kodoldegviela un kuri atrodas blakus spēkstacijām? Kas notiks ar tiem? Tiem taču parasti nav tik masīva aizsargkupola kā pašam reaktoram. Un kā ar tādām sarežģītām kodoldegvielas pēcapstrādes rūpnīcām kā Sellafīldā un Laheigā? Sergejs mēģināja atcerēties, ko viņš savulaik universitātē bija mācījies par reaktoru tehnoloģijām.
“Kas notiek ar atomelektrostaciju, ja tā paliek bez dzesēšanas sistēmas caurulēm?” jautāja Sergejs un lūkojās Kari.
Kari neizskatījās pārliecināts.
“Esmu sapratis, ka tad… Nu, vai tad visam reaktoram nevajadzētu atkust? Vismaz man tā šķiet. Vajadzētu notikt tā saucamajam Ķīnas fenomenam — loss-of-coolant accident jeb LOČA."
“Vasilij, tu taču biji enerģētikas inženieris,” atgādināja Sergejs. “Kā tu domā?”
Vasilijs piegāja pie elektriskās plīts un nocēla no karstā riņķa tējkannu, tomēr strāvu neatslēdza.
“Riņķis palika ieslēgts,” Sergejs aizrādīja.
“Ar nolūku, ar nolūku,” atbildēja Vasilijs. “Paskatieties uz šo!”
“Uz ko tu…”
“Ja tiek pārtraukta dzesēšanas ūdeņu padeve, lielākā daļa atomreaktoru nekavējoties apstājas,” skaidroja Vasilijs. “Ūdens, lūk, palēnina kodolreakciju atbrīvotos neitronus tik daudz, ka tiem ir labākas iespējas sašķelt jaunus atomus. Bez ūdens pārvaldītā ķēdes reakcija apstājas.”
Vasilijs skatījās un ieslēgto plīts riņķi. Jo vairāk uzkarsa riņķis, jo tā vidus strauji kļuva gaišāks.
“Kad atomreaktors darbojas, tā kodoldegvielā uzkrājas dažādi radioaktīvie sārņi,” teica Vasilijs. “Šī iemesla dēļ atomelektrostaciju kodoldegvielā palaikam ir jāmaina. Maiņas brīdī viena tonna degvielas var saražot gandrīz trīs megavatus siltuma, un tās radioaktivitāte var pārsniegt divsimt miljonus kirī.”
Plīts riņķa malas jau bija pavisam sarkanas.
“Kad uz plīts riņķa atrodas tējkanna, nekas nenotiek. Bet, ja kannas nav, tad, jūs jau paši redzat, kas notiek,” visai nevajadzīgi secināja Vasilijs. “Ja degviela ir, piemēram, divsimt tonnu, tajā uzkrājušies netīrumi saražo ellišķīgi daudz siltuma arī pēc tam, kad īstā enerģiju ražojošā primārā reakcija ir apstājusies.”
“Un ko tas nozīmē praksē?” Sergejs pieprasīja atbildi. “Kodoldegvielā aizdegas. Tā var pat izkust. Ja vajag kādas prognozes, tad es teiktu, ka izkusušais reaktors dažās stundās būs ticis galā ar aizsargkupolu. Varbūt pat ātrāk,” Vasilijs apsvēra. “Un tad sāksies trakā dzīve — uno dos tres, living la vida LOCA. Un tā pēc tam turpināsies visai ilgi.”
“Jēziņ,” nopūtās Sergejs.
Sergejs lūkojās uz plīts riņķi, kas bija kļuvis dzeltens un kveldējoši karsts. Vasilijs uzlika tējkannu atpakaļ uz plīts. Tiklīdz kanna pieskārās balti nokaitētajai riņķa virsmai, mitrums uz kannas dibena iztvaikojot nosprakšķēja. Tējkanna sāka šņākt un krākt.
“Mēs vienmēr esam pieņēmuši, ka pat visnelāgākajā iespējamā atomelektrostacijas avārijā tikai neliela daļa no vienas stacijas radioaktivitātes izplūdīs vidē,” teica Vasilijs. “Bet neviens patiešām nav padomājis, kas notiks, ja liels cunami vilnis vienā rāvienā sadīrās šķēpelēs pusi no pasaules atomelektrostacijām. Faktiski es pat nezinu, vai pēc tā var palikt dzīvs. Es domāju — jel kāds. Pat Dienvidpolā.”
Sergejs samulsis pakratīja galvu.
“Man ir grūti noticēt, ka situācija varētu būt tik nopietna,” teica Sergejs.
“Ja vēlamies domāt pozitīvi, tad uzskatu, ka arī vissliktākajā gadījumā mums nebūs jāgaida vairāk par aptuveni miljardu gadu, kad Eiropas radioaktivitāte atkal sāks tuvoties dabiskās radioaktivitātes fona starojuma līmenim,” izpalīdzīgi skaidroja Vasilijs. “Piemēram, urāna 235 pussabrukšanas periods ir tikai septiņsimt desmit miljoni gadu un…”
“Piever muti, Vasilij!” uzkliedza Kari. “Tas nav forši.”
Tam tiešām vajadzēja būt visu laiku sliktākajam mierinājumam, rūgti nodomāja Sergejs. Viņš paņēma telefonu un meklēja Igora Mihailova numuru. Mihailovs personīgi pazina prezidentu. Varbūt viņš spētu pārliecināt Krievijas valdību, ka vajadzētu kaut ko darīt lietas labā. Jo galu galā neviens nezināja, kas notiks ar Grenlandes kontinentālo ledāju. Neviens nezināja, vai viņiem vairs ir kāda īsta iespēja apstādināt kontinentālā ledāja kušanu.
Taču arī atomelektrostaciju slēgšana droši vien neizdosies ar vienu rokas mājienu. Ja tas ledājs taisās nākt lejā, domāja Sergejs, būtu velnišķīgi jauki zināt, cik daudz laika mums vēl atlicis.
5
Sūzanas Čengas ar drošu roku vadītais helikopters lidoja virs aisbergu rotātā Robsona jūras šauruma. Sūzana ievēroja, ka viņai līdzās sēdošais Pjērs Čemberlens žmiedz sēdekļa rokturus tā, ka pirkstu kauliņi kļuvuši balti.
“Tev laikam nepatīk lidot?” jautāja Sūzana.
“Tā… Ne īpaši,” piekrita Čemberlens. “Starp citu, vai tu varētu iztikt bez apsmiešanas?”
“Neraizējies. Ja kaut kas atgadīsies, tu nepaspēsi sajust pilnīgi neko. Pilnīgi noteikti.”
“Liels paldies.”