Выбрать главу

Vasilijs izskatījās samulsis. Sergejs iesmējās. Natālijai Beļajevai va­rēja būt mazāk par divdesmit gadiem, tomēr viņai bija dzelžaini nervi.

Zemes nogruvuma mala palika aiz viņiem. Zem “Lomonosova” atkal bija lēzeni lejupejoša, dūņaina kontinentālā nogāze. Dūņās bija mazi, gaiši plankumiņi. To bija daudz. Ļoti daudz. Bet kas tie tādi bija?

Sergejs vēl nebija paspējis neko pateikt, kad Vasilijs jau bija pa­griezis “Lomonosova” priekšgalu uz leju, lai noskaidrotu, kas par lietu. Gaišie plankumi bija zivis, mirušas zivis. Tūkstošiem un tūkstošiem — mutes vaļā, uz sāniem vai vēdera, vai muguras guļošas, mirušas zivis. Mencas, siļķes, butes…

“Kas ar tām ir noticis?” jautāja Vasilijs.

“Es nezinu,” teica Sergejs. “Es patiešām nezinu.“

“Lomonosovs” slīdēja tālāk, sekojot jūras dibenam. Tagad miru­šās zivis bija vēl blīvākā slānī — tā, ka vietām tās gulēja cita uz citas. Drīz tās pārklāja jau visu jūras dibenu.

“Kas, velns, te ir noticis?” brīnījās Vasilijs.

Tagad kontinentālā nogāze lejup gāja daudz straujāk, taču Vasilijs nemainīja “Lomonosova” ieniršanas leņķi. Jūras dibens pazuda ska­tienam, un zem viņiem atkal bija tikai melna tumsa.

“Nu, vismaz mums vairs nevajag skatīties uz mirušām zivīm,” teica Natālija. “Vai tas vienmēr ir tā?”

Sergejam bija jāsmejas.

“Nē, parasti tas izskatās ne gluži tā.”

Pēkšņs, tik tikko pamanāms satricinājums “Lomonosova” korpusā pārtrauca viņu domas.

“Vai jūs arī to sajutāt?” vaicāja Natālija. “Vai tikai es to iztē­lojos?”

Jauns, par iepriekšējo stipri spēcīgāks trieciens uz brīdi pārtrauca “Lomonosova” vienmērīgo slīdējumu, tad zemūdene atkal turpināja ceļu, it kā nekas nebūtu noticis.

“Vai, tikai ne to!” pēkšņi iesaucās Vasilijs.

Viņš ar roku rādīja ārā pa logu. Sergejs un Natālija pagriezās, lai paskatītos viņa norādītajā virzienā.

Prožektora gaismā bija redzami mazi gaisa burbulīši. Tie bija ļoti maziņi. Tik maziņi, ka cēlās uz augšu pilnīgi vertikāli, gandrīz nevirpuļojot, tikai mirkli uzkavējoties prožektora gaismas kūlī. Neliels mirdzošs uzplaiksnījums, un tic bija pazuduši, taču to vietā no apak­šas plūda tūkstošiem jaunu burbulīšu.

Un tad… Mazs rāviens, un mirkli velak “Lomonosovs” saka grimt. Šajā reize tas netraucas lejup vispirms ar priekšgalu, bet gan krita horizontāli kā grimstošs akmens.

“Priekšgalu augšā un motoru uz pilnu jaudu!” kliedza Sergejs. “Ātrāk!”

Vasilijs koncentrējās, un “Lomonosova” priekšgals sāka celties un pakaļgals nolaisties.

“Nu jau pietiek!” nokomandēja Sergejs. “Ļauj, lai iet. Nekavējoties!”

Motora klusā dūkoņa pārgāja pieklusinātā dārdoņā. Tomēr zem­ūdeni uz augšu stumjošo ūdens strūklu spēks nebija pietiekams. “Lomonosovs” joprojām grima.

“Nu, velns ar ārā!” lādējās Sergejs. “Uz pilnu jaudu! Visu, ko var!”

Vasilijs izpildīja pavēli, un motora skaņa kļuva tik spēcīga, ka plēsa pušu ausis. Tas nelīdzēja, grimšana turpinājās.

Sergejs nopūtās un pakratīja galvu.

“Izskatās, ka tas neizdosies. Labāk pataupīt strāvu. Motoru tukš­gaitā!”

Vasilijs darīja tā, kā likts, un motors apklusa.

“Kas notiek?” vaicāja Natālija, un šajā reizē viņa izklausījās jau mazliet nobijusies.

“Mēs grimstam,” Vasilijs kaut kā nevajadzīgi paskaidroja. “Taču mums nav ko uztraukties. Zemūdene izturēs spiedienu.”

“Bet… kā tas ir iespējams?” brīnījās Natālija.

“Ūdens blīvums būs mainījies,” skaidroja Sergejs.

“Kā ūdens blīvums var mainīties?”

“Zem mums acīmredzot ir metāna ledus, kas sācis kust,” teica Ser­gejs. “Metāns no ledus izdalās mazu burbulīšu veidā. Acīmredzot tas ūdenī ir ieplūdis tik daudz, ka mēs grimstam kā akmens. Pat motora jaudas nepietiek, lai mūs paceltu. Zemūdene nav projektēta, paredzot šādu situāciju.”

Sapratne iedzirkstījās Natālijas acīs, un viņa dziļi ievilka elpu.

“Bet protams. Tas taču izskaidro visu, ko esam redzējuši. Tomēr mums gan lēni pielēca, ap ko lieta grozās.”

“Jā, tas patiešām izskaidro visu,” piekrita Sergejs. “Pat Vasilija uzmesto Norvēģu jūras Bermudu trijstūra mīklu. Un, jā, — mēs esam visai lēni.”

“Tātad tagad mēs tikai… grimsim dibenā?” teica Natālija.

“Tā ir.”

“Un ko tad? Hs domāju — ko mēs tagad darīsim?“

“Mums ir tikai jāgaida, kamēr beigsies metāna izvirdums.”

“Un ja tas nebeigsies?” pratināja Natālija.

Sergejs neatbildēja.

“Tas beigsies,” teica Vasilijs.

Man nebūtu vajadzējis tam piekrist, drūmi nodomāja Sergejs. Viņai tomēr ir tikai deviņpadsmit.

“Šķiet, mēs tuvojamies dibenam,” teica Vasilijs.

Jūras dibenā atkal bija tikai dūņas un tārpu racēju pacietīgi smagā darbā izbūvētie pauguriņi. Un gandrīz vienmērīgs mirušu zivju klā­jiens. Mazliet tālāk bija arī kaut kas cits. Pārsteidzoši baltu gaismu atstarojoši, pārsteidzoši apaļi puslodes formas pakalni. Katrs bija dažus metrus plats un varbūt nepilnu metru augsts. No katra pakalna pacēlās desmitiem ciešu mazmazītiņu gāzes burbulīšu rindu.

“Vai tie ir tas, ko es domāju?” jautāja Natālija.

Sergejs pamāja.

“Jā. Klatrāti. Metāna ledus. Ja nolauzīsi no tā gabaliņu un parā­dīsi tam sērkociņu, tas aizdegsies.”

“Lomonosova” pakaļgals atdūrās jūras dibena dūņās.

“Cerams, mēs nenogrimsim pilnībā,” nopūtās Vasilijs. “Proti, dūņās.”

Arī “Lomonosova” priekšgals nolaidās jūras dibenā. Zemūdene iegrima vēl dažus centimetrus, taču beigu beigās apstājās.

“Un tagad tikai gaidām,” Sergejs mundri teica.

“Tātad gaiss mums ir nedēļai?” jautāja Natālija.

“Vismaz nedēļai,” apliecināja Sergejs. “Mums gan var būt visai auksti, ja būsim spiesti šeit palikt uz ilgu laiku. Ārpusē ir, augstākais, pieci grādi silts. Tomēr es neticu, ka būsim spiesti šeit palikt pārāk ilgi.”

Natālija atkal paskatījās uz baltajām bumbām, kas laiskojās jūras dibenā. Tagad no tām cēlās lielāki gāzes burbulīši nekā iepriekš. Tie, mežonīgi virpuļojot, traucās pretī jūras virsmai.

“Tātad tie kūst?” jautāja Natālija.

“Izskatās, ka kūst vismaz virsējais slānis,” Sergejs pamāja. “Bet vēl ne visai strauji.”

Lai uzturētu cerīgu garastāvokli, viņi mēģināja turpināt sarunu, taču drīz vien katrs iegrima savās domās un klusi gaidīja, ka kaut kas notiks. Pagāja pusstunda, stunda. Temperatūra uz “Lomonosova” sāka kristies.

“Man šķiet, ka burbuļu izdalīšanās tā kā pierimst,” teica Natālija.

Vispirms Sergejs nodomāja, ka Natālija to saka, lai iedvestu sev kādu cerību. Taču tad viņš paskatījās ārā un ieraudzīja, ka viņai ir taisnība. Burbulīši bija kļuvuši mazāki, un tie nāca visai izkliedēti. Pēc neilga brīža no metāna ledus un dūņām burbulīši vairs necēlās vienotā plūsmā, bet gan šur un tur pa kādam pūslītim.

“Pamēģināsim, vai mēs atkal varētu sākt kustēties,” teica Sergejs.

Vasilijs izpildīja pavēli, un “Lomonosovs” izkustējās. Tas bez šķēr­šļiem pacēlās dažus metrus virs jūras dibena. Natālija un Sergejs sita plaukstas un sauca “urā!”.

“Man jāatzīst, ka tas kļuva jau mazliet biedējoši,” atzinās Natā­lija. “Es vairs neesmu droša, ka vēlos kļūt par dziļjūru pētnieci.”

Baltās metāna ledus bumbas vairs nebija redzamas. Jūras dibens strauji aizgāja dziļumā, un brīdi viņi atkal slīdēja pāri ogļmelnai tum­sai. Pēc tam jūras dibens parādījās vēlreiz, apmēram simt metrus tālāk. Prožektora gaismas kūlī redzamā virsma pēc formas atgādināja apļa izliekuma fragmentu.