Tālumā jau parādījās čupiņa šaurumā noenkurojošos jūraszāļu pārstrādes kuģu. Sūzana zināja, ka tie ir lieli kuģi — īstas peldošas rūpnīcas. Par to izmēru viegli varēja spriest arī pēc tā, ka līdzās šaurumā peldošajiem aisbergiem tie neizskatījās šausmīgi maziņi, kā parasti lielākā daļa kuģu, kas pārvietojās Grenlandes ūdeņos.
Sūzana zināja, ka Robsona šauruma kuģu izkraušanas vietā mēneša laikā uz sauszemes bija nonākušas pamatnes un turbīnas jau sešiem tūkstošiem vēja ģeneratoru. Disko, Godhavnas un arī Angmagsalikas ostā bija sasniegts gandrīz tas pats daudzums. Turklāt apmēram trīsdesmit tūkstoši vēja ģeneratoru jau bija aiztransportēti uz Ziemeļkrievijas piekrasti un salām tās tuvumā. Tātad projekts “Ledusvējš” darbu bija sācis pārsteidzošā ātrumā, lai gan vēja ģeneratoru uzstādīšana vēl nebija pavirzījusies īpaši tālu.
Viņi tuvojās izkraušanas punktam, un pārstrādes kuģi viņu acīs auga arvien prāvāki. No šī attāluma jau bija vienkāršāk apjēgt, cik
īstenībā tie ir lieli. Sūzana Čenga pagriezās pret ostas tuvumā uzbūvēto nolaišanās laukumu. Viņa redzēja, ka pa kontinentālā ledāja nogāzi augšup rāpjas gara divpadsmit sniega motociklu rinda. Tie aiz resnas troses vilka milzonīgas, stipri iegarenas formas ragavas, uz kurām dusēja simt tonnu smaga vēja ģeneratora kāja.
“Nebūtu ticējis, ka tas varētu izdoties,” teica Pjērs Čemberlens. “Cik daudz vēja ģeneratoru viņi jau ir aizdabūjuši līdz galapunktam?” “Gandrīz četrus simtus. Trešdaļu ar dirižabļiem un divas trešdaļas ar sniega motocikliem.”
Sūzana pagrieza helikopteru uz leju un nolaidās laukumā. Kad viņi izkāpa no kabīnes, bija grūti noticēt, ka viņi atrodas Grenlandē. Visapkārt bija ātrumā uzslietas barakas un sniega motocikli. Daļa motociklu bija noslāpēti, bet dažu dzinēji rūca tukšgaitā, kamēr to piekabes āķi tika piestiprināti ragavām, kas gatavojās vest nākamo ģeneratoru. Vīrieši un sievietes, ģērbušies dūnu jakās ar kažokādas kapucēm, skraidīja šurpu turpu, izpildīdami dažādus uzdevumus. Simt tonnu smagā ģeneratora kāja karājās tērauda trosē liela ceļamkrāna strēlē. Tā lēnām laidās zemāk, tuvojoties platam krāvumam, kurā jau atradās simtiem tādu pašu garu un dobu metāla cilindru. Kaut kur tālumā iebrēcās miglas taure no kuģa, kas tuvojās pietauvošanās vietai. Kopumā krastmalā vienlaikus atradās simtiem cilvēku. Grenlandes apstākļos tas jau bija varens ļaužu pulks.
“Man nāk virsū klaustrofobija,” žēlojās Sūzana. “Es neesmu pieradusi pie šāda cilvēku daudzuma.”
“Vai tad tā nav patīkama pārmaiņa?” tincināja Pjērs.
“Kaut nu tā būtu!”
“Ja tu domā kādreiz iegriezties Eiropā, tev jāsagatavojas vēl sliktākam variantam. Vismaz lielajās pilsētās. Piemēram, Parīzē reizēm vienā vietā vienlaikus var būt pat tūkstotis cilvēku.”
“Ļoti jauki. Bet kā mēs varēsim kādu atrast starp visiem šiem cilvēkiem?” brīnījās Sūzana.
Sūzanas raizes bija veltas, jo jau pēc dažām sekundēm Vasilijs Čuikovs atrada viņu un Pjēru.
“Sveicināti!” sauca Vasilijs un steidzās paspiest roku.
“Vai netraucēs, ja es uzfilmēšu kādus kadrus televīzijai?” jautāja Pjērs. “Šeit ir tāda sajūta, it kā vēdītu vēstures spārni.”
“Neliecies traucēts!” teica Vasilijs.
“Vai Sergejs ir šeit?” jautāja Sūzana.
“Ņet. “Arktika” pirms pāris dienām aizkuģoja uzraudzīt vēja ģeneratoru uzstādīšanu uz dreifējošajiem ledus gabaliem.”
“Vai ir kādi jaunumi par atomelektrostacijām?”
Vasilijs pašūpoja galvu.
“Vismaz es neesmu dzirdējis neko jaunu. Pēc Sergeja teiktā, Mihailovs apsolīja par to parunāt ar prezidentu. Taču, kad pēdējo reizi runāju ar Mihailovu, viņš neizklausījās īpaši apmierināts. Domāju, ka notikumi virzās lēnāk, nekā viņš bija cerējis.”
Sūzana pavērsa skatienu uz sniega motocikliem, kas rāpās augšup pa ledāja nogāzi.
“Tad jau mēs pilnīgi noteikti nedrīkstam izgāzties,” noteica Sūzana. “Diemžēl tagad man ir jādodas nokārtot dažas lietas,” teica Vasilijs. “Bet es atnākšu uz to apspriedi, kas sāksies četros.”
“Uz saredzēšanos!” atvadījās Pjērs.
“Kad jums ir jāatgriežas?” vaicāja Vasilijs.
“Rīt,” atbildēja Sūzana.
“Žēl. Ak jā! Ja vēlaties kaut ko iekost, vietējais restorāns atrodas tajā ēkā. Ēdamais ir tīri tā neko.”
Vasilijs pazuda ļaužu barā. Sūzana un Pjērs aizstaigāja līdz restorāna durvīm un iegāja iekšā. Pjērs pārlaida skatienu barakai. Uz dažiem galdiņiem stāvēja senlaicīgu burinieku un tvaikoņu modelīši. Izskatījās, ka dažiem kuģiem bija kā buras, tā tvaika katls.
Pjērs aplūkoja pret leti atstutēto ēdienkarti. Sūzana pasūtīja picu, bet Pjērs — garneļu sautējumu.
“Izskatās, ka te var dabūt arī alu,” komentēja Pjērs.
“Ņem vien, ja vēlies,” aicināja Sūzana. “Man droši vien labāk būtu palikt atturības biedrības locekļu rindās. Lai nevienam mūs rīt nebūtu jākasa nost no ledāja sienas.”
6
Amrita un Kari sēdēja ledus grēdas virsgalā, kas bija varbūt trīsdesmit metru augsta. “Arktika” bija noenkurojusies divu kilometru attālumā uz ziemeļiem no viņiem. Tai līdzās stāvēja vēl viens, daudz lielāks kuģis. Tas bija jūraszāļu pārstrādātājs Gwalior.
Viņi skatījās, kā Gwalior spēcīgie krāni salas krastā izkrauj simttonnīgās vēja ģeneratoru kājas. Sniega motocikli tās tūlīt pat atvilka nostāk. Pirmās divas ģeneratoru kājas jau bija paceltas, izmantojot nelielus ceļamkrānus, kas pārvietojās uz kāpurķēdēm, metāla āķus, kas bija dziļi iestiprināti pakledū, un automātiskās trices.
Darbs nozīmīgi atvieglotos, ja viņi izpalīgos dabūtu arī nelielos dirižabļus, kurus pēc pasūtījuma sērijveidā izgatavoja projektam “Ledusvējš”. Tie spētu strādāt kā savdabīgi ceļamkrāni, kas piemērotā augstumā noenkuroti atmosfērā. Aiz kuģiem līdz pat apvārsnim pavērās nebeidzams ledus plākšņu un bluķu arhipelāgs. Tālumā bija arī daži lielāki aisbergi.
Debesis bija reibinoši zilas un bez neviena mākonīša. Ledājs, ko plānā kārtiņā sedza nesen uzkritušais pienbaltais sniegs, bija tik spožs, ka, neraugoties uz saulesbrillēm, žilbināja acis.
“Cik liela, tavuprāt, ir šī sala?” jautāja Amrita un pagriezās pret Kari. “Cik daudz vēja ģeneratoru šeit saies?”
Kari pārlaida skatienu apkārtējai ledus ainavai. Pamatsala, ko veidoja desmitiem metru biezs senais ledus, bija ļoti līdzena. Tomēr tai kādā brīdī bija pieaugušas klāt krāvumu ledus plāksnes, kas bija pārvērtušās pakledū. Šķērsām tām stiepās vairākas pāris kilometru garas
grēdas no dažāda lieluma ledus bluķiem. Grēdas būs radušās, kad vētras savāca dreifējošā ledus gabalus citu virs cita biezās kaudzēs.
“Es teiktu, ka ledus pamatsala varētu būt aptuveni divdesmit kilometru gara un varbūt savus piecus plata,” rēķināja Kari. “Es neuzdrošinātos uzstādīt vēja ģeneratorus tuvu malām, jo ir grūti paredzēt, cik ilgi tās turēsies kopā. Šī varētu būt laba vieta apmēram simt piecdesmit ģeneratoriem. Ja mēs tos novietosim ar divsimt metru atstarpi citu no cita.”
“Izklausās labi,” teica Amrita. Sākumā viņa baidījās staigāt pa ledus gabalu un vēl tagad sastinga, atceroties, ka zem kājām virs tūkstošiem metru bieza, stindzinoša ūdens matrača ir tikai plāna plēve. Lai gan vētru vēju sastumtie krāvuma gabali vietām varēja izveidot pat simt divdesmit metru augstus vaļņus, Ziemeļu Ledus okeāna dreifējošo ledus gabalu vidējais biezums arī ziemās bija tikai daži metri. Peldošās ledus plāksnes, kas apskāva Antarktīdu, bija vēl daudz plānākas.