Amrita ar roku norādīja uz nākamo ledus grēdu, kas pacēlās nepilna kilometra attālumā.
“Vai aiziesim vēl uz turieni? Laiks ir tik brīnišķīgs.”
“Esmu ar mieru,” piekrita Kari.
Laiks patiešām bija apbrīnojami silts — droši vien vismaz četri pieci grādi plusos. Tālu aiz kuģiem ziemeļu virzienā zemu virs ledus virsmas peldēja pienbalta migla. Viņi sāka kāpt lejup pa grēdas nogāzi uz dienvidiem. Kuģi pazuda aiz grēdas. Dienvidu nogāze bija pārsteidzoši stāva, un pagāja vismaz desmit minūtes, pirms viņi nokļuva pakalna piekājē. Pēc tam ledājs atkal bija līdzens un pārvietošanās kļuva vieglāka.
“Skaties, kur liec kāju,” aizrādīja Kari. “Ledū var atrasties sniega paslēptas plaisas.”
Amrita juta, kā caur ķermeni izskrien auksti drebuļi. Taču tos neizraisīja Kari brīdinājums. Izskatījās, ka laiks piepeši, apmēram sekundi ilgā brīdī, būtu kļuvis daudz aukstāks un mitrāks. Amrita palūkojās atpakaļ un satrūkās. Baltais miglas vāls, kas tikai pirms dažiem mirkļiem bija atradies tālu aiz muguras, tagad pienācis pavisam tuvu.
Tikai tagad tas vairs neizskatījās pēc plānas, baltas strīpiņas debesu pamalē, bet gan pēc desmit metru augstas, biezas miglas sienas.
“Laika apstākļi šeit var mainīties patiešām ātri,” komentēja Kari.
Miglas vāls vēlās tuvāk, un pēc brīža viņi jau atradās tā viducī. Tālu pie horizonta vīdējušie aisbergi un tumšie neaizsalušās jūras klajumi pazuda no redzesloka kā ar nazi nogriezti. Viņi neredzēja vairs nekā cita kā vien balto, gaisā virpuļojošo miglu un fragmentu no ledus salas grubuļainās virsmas, kas sniedzās dažu desmitu metru attālumā. Miglas pieskāriens sejai un matiem šķita auksts un mitrs.
“Vai nevajadzētu atgriezties uz “Arktikas”?” nedroši apvaicājās Amrita. “Redzamība kļūst visai slikta.”
“Kāda redzamība?” pajokoja Kari.
Miglas virpuļi vēlās viņiem pāri un garām ātri pieaugošā tempā.
“Ceļas vējš,” teica Amrita.
“Nav iemesla uztraukumam,” atbildēja Kari. “Mēs varam doties atpakaļ, sekojot savām pēdām.”
Kari bija taisnība, nodomāja Amrita. Viņu iestaigātās pēdas centimetru biezajā sniega kārtiņā, kas iepriekšējā dienā nobira uz ledus gabala, būs saskatāmas skaidri un asi. Bet Amrita tik un tā sāka raizēties, jo migla strauji biezēja. Redzamība bija samazinājusies jau zem desmit metriem.
No tukšuma uzradusies vēja brāzma uzbruka viņiem kā pletne, raustīja dūnu jaku kapuces un piedurknes un izjauca Amritas garos, melnos matus plīvojošā straumē. Pēc tam vējš aprima tikpat pēkšņi, kā bija sacēlies. Amrita aizsēja jakas kapuces aukliņas.
“Vai tik nevajadzētu doties mājup?” ieminējās Kari.
Viņi strauji pagriezās un, sekojot savām pēdām, devās “Arktikas” virzienā. Jauna un vēl spēcīgāka vēja brāzma negaidīti drāzās pret viņiem, un daudz netrūka, ka tā viņus apgāztu.
“Oh, oh,” elsa Amrita. “Te nu gan traki pūš.”
“Tu vēl neko neesi redzējusi.”
“Kā tu to domā?”
“Parastais vējš, kas pūš ar ātrumu simt divdesmit, simt trīsdesmit kilometru stundā, te nav nekāds retums,” teica Kari. “Brāzmās vējš var būt vēl stiprāks.”
Atkal jauns, spēcīgs vēja sviediens. Tagad tam līdzi nesās arī dažas vientuļas, lielas un pūkainas sniegpārslas.
“Tagad vislabāk būtu pasteigties,” rosināja Kari.
Nu vējš pūta vienmērīgāk nekā iepriekš. Tam līdzi nāca arvien vairāk sniega pūciņu — sākumā pa ļoti retai un pēc tam krietni biezākā slānī.
Amrita prātoja, vai sniega pārslas var nosegt pēdas, un sajuta baiļu trīsas. Tad viņa pamanīja, ka uz ledus virsmas nokritušās pārslas uzreiz pazūd, un nomierinājās. Tās taču izkūst, viņa domāja. Te tātad nav par ko satraukties. Drīz mēs būsim atpakaļ uz kuģa.
Sniegs krita arvien biezāks, un piepeši visas debesis bija pilnas ar varen prāvām, vairākus centimetrus platām čaganām ķēpām tā, ka redzamība saruka vēl vairāk. Un pēkšņi Amrita ieraudzīja, ka uz ledus uzkritušās sniegpārslas vairs neizkūst. Tās palika uz zemes, un tām virsū un blakus krita arvien jaunas un jaunas lēkšķes tā, ka drīz starp tām vairs nebija tukšumu un uz ledus izveidojās nebojāts un viengabalains svaiga, balta sniega slānis. Slānis ātri, mežonīgi ātri biezēja arvien lielāks. Amrita redzēja, ka viņu iestaigātās pēdas sāka pazust zem svaigā sniega.
“Tīs nemaz vairs nav labi,” teica Kari, un tagad viņš izklausījās jau patiešām norūpējies.
“Vai tad tev nav kompasa?”
“Tagad no tā nebūtu nekāda labuma. Mēs atrodamies pārāk tuvu magnētiskajam Ziemeļpolam.”
Viņi laidās riksī uz “Arktiku”, sekojot vēl tik tikko saskatāmajām pēdām. Bedrītes, ko viņu kājas bija atstājušas seklajā sniegā, bija piepildījušās ar sniegu, un tagad viņi sekoja nelieliem kūstoša sniega pikučiem un pauguriņiem, kurus līdzās abām iestaigātajām pēdu stigām bija izcēluši viņu zābaki. Migla bija pilna lielām sniegpārslām. Tās virpuļoja patiešām cieši, un pēc mirkļa arī pēdējās viņu kāju atstātās zīmes bija pazudušas.
Vējš viņus purināja arvien nežēlīgāk. Tā ātrums tagad bija ievērojami spēcīgs arī starp parastajām brāzmām. Amrita pamanīja, ka, vējam pūšot rāmāk, sniegpārslas izveido loku un nesteidzīgi noplivinās uz ledus virsmas. Tam paātrinoties, vēja plūsmas ietekmē pārslu kustība pārvērtās mežonīgā, gandrīz vertikālā gāzienā.
Kari apstājās un nošūpoja galvu.
“Es domāju, ka esam nomaldījušies no savām pēdām. Mums jau vajadzēja būt pie grēdas.”
“Ko tagad?” jautāja Amrita. “Ko mēs varam darīt?”
Kari brītiņu padomāja.
“Mums labāk būtu nogaidīt. Ja turpināsim akli virzīties uz priekšu, pazaudēsim virzienu.”
“Vai tad mēs nevaram orientēties pēc vēja?”
Kari izbrīnīts palūkojās apkārt.
“Es mēģināju tā darīt… Taču mēs neesam nonākuši pie grēdas. Mēs būsim apmetuši loku.”
“Kā tas ir iespējams?”
“Mēs atrodamies starp divām ledus grēdām,” prātoja Kari. “Tās acīmredzot ietekmē vēju tā, ka tas virpuļo un maina virzienu.”
“Ko tad mēs darīsim?” vaicāja Amrita. Viņas balsī jau bija saklausāmas bailes.
“Varbūt viņi jau ir pamanījuši, ka esam pazuduši. Drīz viņi kaut kādā veidā sāks pievērst mūsu uzmanību.”
“Bet kā? Mēs šajā purgā raķetes neredzēsim.”
“Viņi var iedarbināt kuģa tauri,” teica Kari.
Tuvojās jauna vēja brāzma, kas izklausījās spēcīgāka par visām iepriekšējām. Viņi tās tuvošanos sadzirdēja jau no tālienes. Vēja šalkoņa kļuva spēcīgāka un sāka celties — sākumā nedaudz un tad arvien vairāk, līdz pārvērtās mežonīgā gaudoņā visapkārt. Vējš raustīja drānas un vienu brīdi pūta viņus uz priekšu tik spēcīgi, ka bija grūti nostāvēt kājās. Uz viņu mugurām, dūnu jaku kapucēs un bikšu aizmugurē jau bija nosēdusies bieza kūstoša sniega kārta. Kari saprata, ka viņi caur vēja gaudoņu neko nespēs saklausīt.
Amrita redzēja, kā mainījusies Kari sejas izteiksme.
“Mēs nevaram dzirdēt miglas taures skaņu, vai ne?” jautāja Amrita.
Viņa bija spiesta kliegt un pielikt muti pavisam tuvu Kari ausij, lai viņš varētu sadzirdēt sakāmo cauri vēja gaudoņai, kas jau bija kļuvusi murgaini skaļa. “Kas ar mums notiks? Vai mēs šeit nomirsim?”
“Tik smaga šī situāciju nu gan nav,” teica Kari.
Amrita ļoti neticīgi lūkojās viņā.
“Ja vētra nebeigsies, mums būs jāuzceļ sniega būdiņa un jāgaida, kamēr tā pāries. Man līdzi ir piemērots nazis.”