“Bet ja vētra turpināsies vairākas dienas?”
“Tad mēs gaidīsim vairākas dienas. Protams, tas nebūs briesmīgi jauki, bet mums ir tik daudz pārtikas un dzēriena, ka mēs izdzīvosim.” “Mēs nosalsim līdz nāvei.”
Kari pakratīja galvu.
“Nenosalsim. Temperatūra ledus būdiņā saglabājas ap nulli,” viņš pārliecināja un mēģināja izlikties možāks nekā īstenībā bija. “Sniegs ir lielisks izolācijas materiāls.”
Brīnišķīgi, domāja Amrita. Patiešām izcili. Kāpēc mēs nepaņēmām līdzi C,PS ierīci? Tā mēs vismaz zinātu, kādā virzienā dodamies.
Sniega pārslas vairs nebija prāvas un maigas, bet gan mazas un asas kā nelieli ledus pīķīši vai adatas, kas sāpīgi durstīja sejas ādu. Kļuva arvien grūtāk noturēties pretī ledainajam ziemeļu vējam.
“Tas neizdosies,” teica Kari. “Vētra pieņemas spēkā. Mēs nekad neatradīsim “Arktiku” šādā laikā. Mēs pārāk nogursim. Mums ir jāapstājas un jāuzcel sniega būda.”
Taču visapkārt bija tikai ciets, spožs ledus, no kura vējš bija aizpūtis visu irdeno sniegu.
Jātaisa sniega būda, domāja Amrita. Tiešām smalki. Bet kādā gan veidā mēs šeit varam uzcelt sniega māju?
“Mums jāatrod vieta, kurā ir piemērots sniegs,” Kari centās pārkliegt vēja svilpoņu. “Mums ir jātiek pie kādas no abām grēdām!” “Kā lai to izdara?” atkliedza Amrita.
Labs jautājums, domāja Kari. Jo vairāk tāpēc, ka te nekas nav saskatāms. Tiesa, viņš zināja, ka grēdas atrodas tikai pāris kilometru attālumā viena no otras. Bet kā, pie velna, lai viņš zinātu, vai tuvākā grēda atrodas kilometra vai tikai divdesmit metru attālumā? Ja nepaveiksies, viņi klīdis starp grēdām, kamēr spēki būs beigušies un viņi nosals līdz nāvei.
Nē, tas nekam neder. Bija jāizdomā kaut kas cits.
Vējš domāšanu padarīja grūtu. Par ledus vižņiem pārvērtušās sniegpārslas sitās sejā ar tādu spēku, ka bija jāpagriež mugura, lai viņi nekļūtu akli un lai āda netiktu apsaldēta vai nenorīvētos asiņainā masā.
Kari mēģināja domāt bez emocijām.
“Manuprāt, vējš nevirpuļo, bet gan visu laiku pūš apmēram no viena virziena,” viņš beigās noteica.
“Vai tas ko līdz?”
“Esam nogājuši jau vairākus kilometrus. Esmu pilnīgi pārliecināts par to. Lai arī vējš pa vidam būtu nedaudz virpuļojis, mums jau vajadzēja būt atnākušiem. Mēs nekādi nevarējām apmest līkumu. Tādēļ______
vēja virzienam bija jāizmainās tā, ka tas vairs nepūš tieši no ziemeļiem. Ta ir vienīgā iespēja. Es teiktu, ka vējš tagad acīmredzami pūš slīpi starp ledus grēdām. Visticamāk, starp ziemeļiem un ziemeļaustrumiem.
Amrita neticīgi skatījās Kari. Viņš pamanīja, ka Amrita nežēlīgi salst. Viņa trīcēja, un zobi no aukstuma klabēja.
“Tātad, ja mēs vairs neiesim vēja virzienā, bet pagriezīsimies sešdesmit grādus no tā pa labi, mums jānonāk pie ledus grēdas. Un pat ļoti drīz,” cerīgi teica Kari. Ja vien vējš atkal nemainīs virzienu, viņš bezspēcīgi nodomāja, taču nedalījās šajā atziņā ar Amritu.
“Ja tā, tad darām tā,” teica Amrita.
“Turies pavisam cieši pie manis,” kliedza Kari. “Citādi mēs noklīdīsim viens no otra.”
Amrita nebūtu ticējusi, ka ir iespējams vēl niknāks vējš, taču viņu mocītājas vētras niknums tikai pieauga. Viņi dzirdēja tuvojošās brāzmas no lielāka attāluma nekā iepriekš. Amritai jau šķita, ka ikviena gāzma, kas ar niknumu rāva apģērbu, būtu vesela gaisā auļojošu ledus velnu armija. Ledus vižņu strūklu vienības šaudījās šurpu turpu haotiskos virpuļos. It kā viņi necīnītos pret vienkāršu dabas spēku beznoteikumu spēli, bet gan pret miljardiem ļaunprātīgu dēmonu karapūli.
Palaikam gaudoņa izauga līdz sātaniskai spindzoņai, kas piepildīja visu pasauli un bija tik spēcīga, ka arvien, kad viņi nebija paspējuši sagatavoties brāziena bliezienam, tā nogāza viņus pie zemes. Tas uztrauca arī Kari, jo viņi īsā laika sprīdī bija pakrituši droši vien vairāk nekā piecpadsmit reižu. Abi bija dabūjuši uz ceļgaliem un kājām zilumus un nobrāzumus, lai gan no izturīga auduma šūtais apģērbs, par laimi, bija palicis vesels. Turklāt katrs kritiens bez žēlastības tērēja viņu jau tā ātri izsīkstošos spēkus.
Reiz vējš parāva Amritu vairākus metrus pa ledus gludo virsmu, pirms viņa spēja apstāties. Tad nejaukais brāziens atkal pierima kā ar nazi nogriezts, bet nepagāja ilgs laiks, kad viņi sadzirdēja nākamās niknās vēja frontes tuvojošos gaudoņu.
Mēs nemūžam netiksim cauri sveikā, domāja Amrita. Vēja un aukstuma kopspēks bija paralizējošs, un Amrita nezināja, cik ilgi vēl spēs tam pretoties.
Tad brāzmu troksnis piepeši tapa klusāks un tālīnāks, un vējš vairs neplosīja viņu drēbes.
“Kas tad nu?” brīnījās Amrita.
“Mēs atrodamies pie ledus grēdas,” teica Kari. “Mēs atradām to.”
Amrita skaidri sadzirdēja Kari pat bez īpašas piepūles, lai gan Kari nekliedza. Tā bija lieliska sajūta — iespēja runāt normālā balsī un tik un tā tapt sadzirdētam. Dīvaini, patiešām dīvaini. No tā brīža bija pagājis patiešām ilgs laiks, vesela neliela mūžība, kad viņa atcerējās izjutusi ko līdzīgu.
“Ko mēs tagad darīsim?” jautāja Amrita.
Kari redzēja, ka Amritas spēki ir gandrīz izsīkuši. Viņas balsi caurstrāvoja aukstums un nogurums.
“Meklēsim piemērotu sniegu,” teica Kari. “Un piemērotu vietu.”
Viņi sāka staigāt gar ledus grēdu. Kad Amrita paskatījās augšup, viņa redzēja, kā vējš neticamā ātrumā pāri viņiem virs ledus grēdas, kas sasniedza dažu desmitu metru augstumu, nes nikni virpuļojošās un mutuļojošās sniega un ledus straumes. Tagad viņi bija aizsargāti no vēja, un šeit bija daudz siltāk nekā uz atklātā ledāja, bet gaiss tik un tā bija par desmit, piecpadsmit grādiem vēsāks nekā pirms dažām stundām. Nepārprotami bija pie sala. Arī līdz saulrietam vairs nevarēja būt ilgi. Cik auksts gan būs naktī, ja vējš turpinās pūst tieši no ziemeļu ledus klajumiem, prātoja Amrita. Tagad taču bija jau septembra beigas.
“Šeit,” teica Kari.
Pie ledus grēdas atradās bieza kupena ar relatīvi cieti sasalušu un pietiekami stingru sniegu. Dažu metru attālumā no grēdas stāvēja pāris lielu no augšas novēlušos ledus bluķu. To aizvējā būs laba vieta, domāja Kari. Viņš izvilka no maksts garu dunci ar platu asmeni.
“Tev būs jāgriež no ledus kluči, bet es tos novietošu, kur paredzēts,” teica Kari. “Tiem būtu jāizskatās aptuveni šādiem.”
Viņš ar dunci izgrieza Amritai parauggabalu. Apmēram pusmetru garu kluci, trīsdesmit vai četrdesmit centimetru biezu un divdesmit centimetru platu.
“Mēģini tos uztaisīt tikpat lielus,” norādīja Kari. “Tik vienādus, cik spēj.”
Kari pasniedza Amritai dunci.
Kamēr Amrita grieza no sniega celtniecības materiālus, Kari aizsteidzās uz izvēlēto vietu un sāka piemīdīt kupenā būdas pamatni. Mēs taču to neceļam pārāk tuvu grēdai, prātoja Kari. Nebūs labi, ja uz mājiņas sakritīs tik daudz sniega, ka mēs noslāpsim.
Viņš vēlreiz novērtēja attālumu līdz grēdai un atzina, ka sākotnējais aprēķins noteikti ir pareizs. Mājiņa nedrīkstēja atrasties bīstami tuvu ledus grēdas nogāzei.
Kad Kari kupenu bija nomīdījis cietu dažu metru platā aptuveni apaļā zonā, viņš steidzās pēc Amritas izgrieztajiem lielajiem sniega ķieģeļiem un sāka no tiem būvēt iglu. Kari no klučiem izlika plašu apli. Turklāt viņš tos lika tā, lai katrs bloks mazliet nosveras uz iekšpusi. Pēc tam virs pirmās kārtas viņš sāka kraut nākamās kārtas bluķus. Kārtu pa kārtai viņš veidoja konstrukciju, lai tā arvien vairāk liektos uz iekšpusi.