Kari izbrāķēja visus sniega ķieģeļus, kuriem bija iedrupušas malas, kuri nebija pareizajā izmērā vai kurus viņš uzskatīja par pārāk mīkstiem vai citādi sliktiem.
Sākumā Amritai šķita, ka sniega mājiņas būvēšana rit nomācoši, murgaini lēni. Taču, jo augstāk slējās iglas sienas, jo ātrāk vedās būvdarbi. Kari strādāja tik žiperīgi, cik vien jaudāja, un pēc stundas viņš sniega mājiņu bija pabeidzis.
Kad Kari novietoja pēdējo jumta kluci, Amrita bija gluži bez spēka. Viņa nekad agrāk nebija jutusies tik nogurusi. Viņai jau ilgu laiku bija šķitis, ka mājiņa nekad nebūs gatava, ka viņi nekad netiks iekšā pat sniega būdas piedāvātajā nedrošajā aizsegā.
“Tagad neko citu kā vien iekšā!” Kari mudināja Amritu.
Amrita sajutās tik atvieglota, ka būtu vēlējusies apraudāties.
“Es vēl sameklēšu bluķi, kas nepieciešams durvju ailas aizsegšanai,” paskaidroja Kari.
“Vai mēs nenosmaksim, ja tu aizvērsi durvis?”
“Sniegs elpo. Mums radīsies problēmas tikai tad, ja virs mums sakrāsies vairākus metrus biezs svaigs sniegs.”
“Un ja tā notiks?” jautāja Amrita.
“Izurbsim sniegā caurumu,” teica Kari. “Turklāt tā nenotiks, ne šajā vietā. Neraizējies, šī ir ļoti sena un pārbaudīta augstākā līmeņa tehnoloģija.”
Amrita ielīda mājiņā pa durvju aiļu. Kari piemeta atveres lielumu un aizdevās izgriezt piemērota izmēra sniega bloku tās aizsegšanai. Viņš brīdi padomāja, vai nevajadzētu kluču ārējās savienojumu vietas vēl noblīvēt ar sniegu, tomēr nonāca pie slēdziena, ka tas būs lieki. Vējš pietiekami lielā ātrumā sapūtīs uz iglu papildu sniegu. Pēc stundas tā jau būs nosegta ar desmit, divdesmit centimetru biezu kārtu. Tas būs vairāk nekā pietiekami.
Kari atmuguriski ielīda iglā un aizsprostoja durvju aiļu. Iglā bija krēslains, taču ne īsti tumšs — pa ledus kluču šuvēm spiedās blāva gaisma. Sniegs bija brīnišķīgs siltumizolācijas materiāls. Tas efektīvi slāpēja arī skaņas. Vējš sniega mājiņas iekšpusē izklausījās daudz slābanāks nekā ārā — tikai kā tālīns, pieklusināts troksnis.
“Šis man ir visai jauns piedzīvojums,” teica Amrita. “Mēs Indijā pilnīgi nemaz neaizraujamies ar sniega būdiņu celšanu.”
“Nē? Kā tad tā?”
“Jāteic, ka būvniecības process uz mani tiešām ir atstājis iespaidu. Man nemaz vairs nav auksti.”
Amrita patiešām tā domāja. Jo sniega mājiņā bija pārsteidzoši silts.
“Nu tā, tagad ir piemērots brīdis uzkost,” teica Kari un noņēma no pleciem mugursomu. Viņš izvilka termosu, krūzītes, sviestmaizes un cepumus.
“Vai drīkst piedāvāt tēju?” Kari nevajadzīgi pajautāja, jo Amrita jau bija pastiepusi savu krūzīti.
Viņi badīgi apēda daļu sviestmaižu un cepumu, un Amrita neatcerējās, kad tik vienkāršs ēdiens viņai būtu šķitis tik gards. Varbūt to izraisa nāves tuvums, viņa bez prieka nodomāja. Šī tikpat labi var būt arī mūsu pēdējā maltīte.
Piepeši Amrita pamanīja, ka Kari pārtraucis ēst un cieši lūkojas viņā.
“Amrita, mēs izdzīvosim,” viņš teica un pasmaidīja.
Amrita bezspēcīgi pamāja.
“Amrita, mēs izdzīvosim,” Kari sparīgi teica. “Es arī agrāk daudzas reizes esmu atradies tādā pašā situācijā. Tiesa, ne uz dreifējoša polārā ledus, bet sniegs un ledus tomēr vienmēr ir sniegs un ledus neatkarīgi no tā, kur tie atrodas. Lapzemes tundrā un Baltijas jūras leduslaukos dažkārt ir daudz skarbāki apstākļi nekā tagad šeit.”
Amrita skatījās Kari, un šoreiz viņa jau noticēja. Vai vismaz gandrīz. Viņi notiesāja visas uzkodas. Amrita klausījās vētras tālīnajās skaņās — brīžam gaudojošās, brīžam pieklustošās — un lūkojās Kari.
“Ko tagad?”
“Mums ir tikai jāgaida. Es ieteiktu tev pievirzīties tuvāk un atbalstīties pret mani. Tas palīdz saglabāt siltumu.”
Amrita pielīda tuvāk Kari un piespiedās viņam. Kari aptvēra viņu ar rokām.
“Mūsu drēbes ir pietiekami siltas, ka pat tad, ja iemigsim, visticamāk, nenosalsim,” teica Kari. “Tomēr būtu labāk un drošāk, ja mēs spētu palikt nomodā. Ja iemiedz un pamani, ka kādu ķermeņa daļu vairs nesajūti, pamodini mani. Nedari neko, pirms esi mani pamodinājusi. Vai saprati? Tas ir svarīgi.”
“Labs ir,” samulsusi noteica Amrita. “Bet vai paskaidrosi, kāpēc?”
“Tu to negribi zināt,” pārliecināja Kari.
“Tāda atbilde liek tam izklausīties vēl ļaunāk.”
“Nu, ja tavs degungals būs apsaldēts un to nesaberzēsi ar sniegu, sliktākajā gadījumā tas var nokrist.”
“Vai! Ak tā tas ir.”
Viņi gulēja apkampušies un mēģināja saglabāt miesās siltumu. Lai gan viņu ķermeņi viens otru kaut kādā mērā sildīja un sniega mājiņas temperatūra bija tuvu nullei, aukstums tomēr cauri apģērbam palēnām sāka iespiesties locekļos, kāju un roku pirkstos un ietiecās arvien dziļāk jau neilgi pēc tam, kad viņi pārtrauca kustēties. Drīz viņi no aukstuma drebēja. Amrita aptvēra ar rokām Kari un piespiedās vēl ciešāk, taču arī tas nepalīdzēja. Ārā lēnītēm krēsloja un gaisma, kas spiedās pa mītnes ledus kluču spraugām, bālēja un dzisa, līdz mājiņā kļuva pavisam tumšs. Šī būs patiešām gara nakts, domāja Amrita.
Viņi ik pa laikam uz mirkli iegrima tādā kā nemaņā starp miegu un nomodu, bet drīz vien no šausmīgā aukstuma atkal atjēdzās. Brīdi pa brīdim viņi pusnemaņā sastinga paklausīties, vai vējš nebūs norimis. Bet arvien, kad viens vai otrs jau paspēja nodomāt, ka tas ir rimies, kaut kur tālumā trokšņojot sāka celties jauna brāzma.
Šī nakts nekad nebeigsies, domāja Amrita.
Vētra nežēlīgi, neatslābstoši stundu pēc stundas plosījās virs ledus klajuma.
Pēc ilga, ilga laika Kari atjēdzās no tā, ka mājiņā atkal bija mazliet gaišāks.
“Amrita? Vai tu guli?”
Amrita murmināja. Kari viņu sapurināja.
“Amrita, mosties!”
Amrita nožāvājās un gurdi izstaipīja locekļus.
“Vai tu vēl jūti kāju un roku pirkstus?” vaicāja Kari. “Pārbaudi tos. Pārbaudi visus. Katru rokas un kājas pirkstu. Tūlīt un ātri. Tas ir svarīgi.”
“Kāpēc tu…” brīnījās Amrita, vēl krietni apdullusi pēc baisās nakts.
“Ja tavi roku vai kāju pirksti ir apsaluši, tu tos pazaudēsi, ja mēs pietiekami ātri neatjaunosim asinsriti,” asi noteica Kari.
“Saprotu,” klusi atbildēja Amrita. Mājās, Indijā, nekā tamlīdzīga nav, viņa gurdeni nodomāja.
Amrita pēc kārtas salieca katru pirkstu — vispirms vienai rokai, tad otrai. Pēc tam viņa to pašu izdarīja ar kāju pirkstiem. Rokas un roku un kāju pirksti bija sastinguši un stīvi, un viņai briesmīgi sala, taču sev par bezgalīgu atvieglojumu viņa atklāja, ka visi pirksti vēl klausa smadzeņu pavēlēm. Tajos vēl bija saglabājusies jutība, vismaz kaut kādā mērā. Kad viņa kustināja pirkstus, asinsrite tajos sāka ātri atdzīvoties. Asinsrites atdzīvināšanu Amrita sajuta kā mokošu durstīšanu un niezi.
“Kā apsaldējumus sajūt?” jautāja Amrita.
“Tie ir gluži tādi paši kā apdegumi,” skaidroja Kari. “Ja tu nejauki apdedz vai kārtīgi apsaldē kādu vietu, no sākuma nejūti pilnīgi neko, jo nervu gali ir iznīcināti. Var paiet labs laiciņš, pirms apjēdz, ka esi ieguvis apdegumu vai apsaldējumu, kas faktiski tos vienkāršā veidā padara daudz bīstamākus, nekā tie citādi būtu. Elle sākas tad, kad bojājumi sāk dzīt un ataug nervu gali. Tad dzīve šķiet vienas vienīgas mokas.”
“Tu laikam runā par savu pieredzi?” šaubījās Amrita. “Tas pilnīgi izklausījās tā, it kā tu zinātu, par ko runā.”