“Nu jā… Mums visiem kādreiz gadās kļūdas. Un reizēm var atgadīties šis tas bēdīgs, lai gan visu it kā izdari pilnīgi pareizi. Taču svarīgākais ir atcerēties, ka tad, ja kāda vieta tiek apsaldēta, asinsrite ir jāatjauno, berzējot šo vietu ar sniegu. Ja sildīsi apsaldēto vietu, pirms asinis atkal būs sākušas riņķot, tā tūlīt atmirs.”
Kari aizlīda pie sniega mājiņas atveres un mēģināja izstumt sniega bluķi, kas bija kalpojis par durvīm. Bluķis nekustējās ne no vietas.
“Ko tagad?” jautāja Amrita.
“Domāju, ka pa nakti virs mājiņas ir sakrājies mazliet vairāk sniega, nekā paredzēju,” teica Kari.
“Vai tā ir problēma?”
“Nav.”
Kari satvēra savu sāmu duncīti un sagrieza durvju atvēruma aizsegšanai izmantoto bluķi gabalos. Tālāk bija mīksts, svaigs sniegs, kas gāzās mājiņā. Svaigais klājums tomēr nebija īpaši biezs, tikai dažu centimetru kārta. Kari viegli izlauzās tam cauri un palūkojās ārā.
Snigšana bija mitējusies, taču vējš joprojām bija stiprs. Tas nesa līdzi mērenu ledus vižņu puteni, kas trakā ātrumā traucās pāri grēdai cauri ieplakām, ko veidoja krāvuma zemākās vietas. Lielākā daļa vižņu turpināja skrējienu līdzi vējam augstu gaisā, bet daļa lēnāk un neieinteresētāk sakrita lejup pa nogāzi kā slinki virpuļojoša un nepārtraukti formu mainoša sega. Kari tomēr šķita, ka grēdas augstākās vietas ir palikušas virs sniegputeņa zonas.
“Kā tur izskatās?” vaicāja Amrita.
“Es… īsti nezinu,” Kari skaļi prātoja. “Tā, it kā putenis būtu pazeminājies.”
“Pazeminājies?”
“Vējš vairs nav gluži tikpat stiprs kā iepriekš. Arī lidojošais sniegs vairs neceļas tikpat augstu. Varbūt varēsim uzkāpt virsotnē pavērot apkārtni.”
Ledus grēda pacēlās gandrīz precīzi virs viņu galvām un bija augstāka nekā parasti. Ledus putenis acīmredzot nebija aizsniedzies līdz kalna virsotnei, jo tas no grēdas netraucās tieši acīs. Turpretī mazliet atstatus abās pusēs putenis spraucās pāri grēdas zemākajām vietām.
Viņi sāka rāpties augšup pa grēdas sienu. Pēc brīža viņi jau atradās virs ledus puteņa zonas.
Amrita nekad iepriekš nebija redzējusi neko tamlīdzīgu. Ledus putenis bija kā sīku sniega putraimiņu straume, kas sniedzās līdz pat apvārsnim un visu apklāja ar necaurredzamu, pelēkbaltu pārklāju. Ainava lika Amritai sajusties ārkārtīgi niecīgai.
Šī vētra noteikti plosās tūkstošiem kilometru plašā apgabalā, viņa domāja. Tas, ko es redzu, īstenībā nav nekāda ledus vižņu upe, bet gan plūstoša jūra — miljoniem kvadrātkilometru mazītiņu ledus kripatiņu, kas plūst no ziemeļiem uz dienvidiem. Ja mēs izdzīvosim, var gadīties, ka kādu dienu es vēl būšu priecīga par iespēju redzēt šo skatu.
Virs ledus puteņa kaut kur ļoti tālu vīdēja arī dažas augstākas grēdas un šur tur arī tālīnu aisbergu virsotnes. Visi zemākie veidojumi slēpās zem vērpetēm. Tāpat viņi neredzēja nevienu zīmi no “Arktikas” vai līdzās tai noenkurotajiem jūraszāļu pārstrādes kuģiem.
“Mums jātiek vēl augstāk,” teica Amrita. Varbūt mēs redzēsim labāk no grēdas pašas virsotnes, viņa nodomāja. Tā atrodas vēl par dažiem metriem augstāk. Viņa sāka rāpties augšup.
“Esi uzmanīga,” Kari brīdināja.
Amrita reizumis palūkojās atpakaļ. Vēl nekā, lai gan viņa atradās jau gandrīz virsotnē.
“Uzmanies!” kliedza Kari. “Nekāp pārāk augstu!”
Ber Amrita jau bija grēdas galā. Kad viņa pacēla galvu un ķermeņa augšdaļu tai pāri, vējš triecās pret viņu kā tūkstoš pletņu un atsvieda atpakaļ. Amrita pazaudēja saķēri ar ledaino nogāzi un nokrita uz muguras. Viņa būtu novēlusies lejā pa slīpumu, ja vien Kari nebūtu izdevies kritienu apturēt.
“Jēziņ, tavā vietā es būtu mazliet uzmanīgāks,” Kari teica. “Ja mēs neatrastos virs puteņa zonas, ledus graudiņi tev būtu nolobījuši krietnu tiesu no sejas ādas.”
Amrita vēl nedaudz apstulbusi palūkojās apkārt. Vējš viņai bija iesitis kā ar dūri, un viņa bija aizlidojusi pie zemes, pirms vispār paspējusi apjēgt notikušo. Viņa nekad nebija piedzīvojusi neko tikpat smagu, ne arī tik stindzinošu vēju. Es gribu mājās uz Indiju, žēlīgi domāja Amrita. Un tad viņa kaut ko ieraudzīja.
“Tur!” sauca Amrita.
Kari paskatījās viņas norādītajā virzienā. Ļoti tālu, biedējošā attālumā viņš ieraudzīja “Arktikas” mastu galus, kas slējās virs ledus puteņa zonas, un tajos mirgojošās gaismas, kas dienas spožumā izskatījās stipri blāvas.
“Mēs atrodamies tālāk, nekā biju domājis,” teica Kari. “Daudz tālāk. Es īsti nesaprotu.”
Vai viņi patiešām sniega purgā būtu nogājuši tik lielu gabalu? Kari piemeta, ka “Arktika” atrodas vismaz sešu vai septiņu kilometru attālumā. Varbūt pat vēl tālāk. Kā tā varēja būt tik tālu? Viņi purgā bija skrējuši varbūt divdesmit minūtes, varbūt pusstundu. Varbūt viņi jau pašā sākumā bija nomaldījušies uz nepareizām pēdām — savām pēdām, kas veda prom no “Arktikas”?
Kari bija cerējis, ka “Arktika” atradīsies jau pavisam tuvu, puskilometra vai kilometra gājumā, varbūt tikai dažu simtu metru attālumā. Tad viņi būtu uzdrošinājušies doties tā virzienā. Kuģis būtu tik liels mērķis, ka viņi, orientējoties pēc vēja virziena, to tiešām atrastu, liet
4t
tagad… “Arktika” atradās pārāk tālu. Ja viņi tagad dotos tās virzienā, viņi, visticamāk, putenī tai aizietu garām. Viņi arī nevarēja ziņot kuģa komandai par savu atrašanās vietu, jo viss kuģis bija vērpešu ieskauts, izņemot mastu augstākās virsotnes.
“Mēs būsim nomaldījušies no savām pēdām jau daudz agrāk, nekā pieņēmām,” teica Amrita. “Vai mēs atradīsim atpakaļceļu, ja mēģināsim to darīt?”
Kari papurināja galvu.
“Es negribētu mēģināt. Ne šādos laika apstākļos. Tiklīdz iziesim no grēdas aizsega, ledus putenis mums uzbruks kā miljoniem nelabo. Ja nav pavisam spiesta lieta, es negribētu to piedzīvot.”
“Tātad?”
“Iesim atpakaļ un gaidīsim.”
Viņi klupdami krizdami devās lejup pāri ledus bluķu krāvumiem. Kari vienu reizi atsita lielu pret asu šķautni un no sāpēm nostenējās. Viņi atgriezās iglā, kurā atkal, salīdzinot ar āra gaisu, šķita pārsteidzoši silti.
“Tagad tikai jāgaida,” nopūtās Kari. “Atkal.”
Tagad vējš bija dzirdams vien kā pieklusināta, no tālienes skanoša svilpoņa, kas tikai laiku pa laikam pastiprinājās līdz spēcīgākiem gaudieniem. Viņi atkal savilkās kopā čokurā uz iglas grīdas un mēģināja palikt nomodā un neatdzist. Lai gan viņi zināja, ka būtu svarīgi palikt pie pilnas saprašanas, arvien grūtāk nācās cīnīties pret miegu. Plakstiņi
šķita pārāk smagi un par varītēm gribēja aizvērties. Galu galā viņi abi iegrima tādā kā snaudā.
Kari atjēdzās no tā, ka viņa galva, kad Amrita mainīja pozīciju, strauji nokrita lejup. Viņu pamodināja pēkšņās, asās sāpes skaustā. Kari brīdi blenza iglas ledus sienā, nesaprazdams, kur atrodas. Tad viņš visu atcerējās un smadzenes apskaidrojās. Cik ilgu laiku viņš bija iemidzis?
Kari paskatījās pulkstenī. Bija pagājušas gandrīz piecas stundas. Par laimi, guļot viņi nebija nosaluši līdz nāvei. Ja veiksme būtu pagriezusi muguru, varēja iznākt arī tā, ka viņi vairs nepamostos.
Kari redzēja, ka pie iglas griestiem veidojas liela ūdens pile. Kamēr viņš to aplūkoja, tā sāka izliekties. Tā stiepās arvien garenāka, līdz atdalījās no griestiem un noplakšķēja uz ledus namiņa grīdas.
Acīmredzot laiks atkal kļuvis ievērojami siltāks, nodomāja Kari. Tā ir laba ziņa. Turklāt likās, ka arī vējš ir gandrīz pilnībā pierimis.