Tad Kari saprata arī kaut ko citu. Vēja virziens bija pagriezies uz dienvidiem. Pirms cik ilga laika tas bija noticis?
Viņš papurināja Amritu.
“Kas nu?”
“Tūlīt uz grēdas virsotni!” teica Kari.
Kari pagrūda malā sniega bluķus, kas bija aizseguši iglas ieeju, un sāka pusskriešus rāpties grēdā. Debesis atkal bija zilas, un pāri debesjumam lielā augstumā plivinājās tikai pa ļoti retam augsto mākoņu veidojumam. Migla un putenis bija pazuduši, un redzamība atkal bija pati pilnība.
Taču, sasnieguši grēdas virsotni, viņi pamanīja, ka kaut kā trūkst. Viņi neredzēja ne “Arktiku”, ne Gwalior, pat ne abu kuģu mastus. Visapkārt atradās tikai šurp un turp peldošas ledus masas. Melns, neaizsalis ūdens, dažāda lieluma ledus gabali un augstākas krāvumu ledus grēdas. Ļoti tālu arī aisbergi, kas slējās pāri visaugstākajām ledus grēdu virsotnēm.
Tomēr visvairāk viņus satrieca atklājums, ka viņu nelielā saliņa tagad bija kļuvusi daudz mazāka nekā iepriekš. Viņi no “Arktikas” bija nogājuši varbūt trīs kilometrus garu ceļu, pirms sniega vētrā bija pagriezušies atpakaļ. Tagad neaizsalušais ūdens viļņojās tikai astoņsimt metru attālumā tajā pusē, no kuras viņi bija atnākuši.
Ledus sala vētrā bija pāršķēlusies uz pusēm.
Pašlaik vējš viņus pūta arvien tālāk no “Arktikas”, kas — dievs vien zina cik tālu no šejienes — gaidīja viņus pie salas otras pusītes.
7
“Vai arvien vēl nekā?” jautāja Sergejs Saveļņikovs, un viņa balsī bija saklausāmas dziļas, plosošas rūpes.
Aleksandrs Semjonovs pakratīja galvu.
“Nekā.”
“Un tavi vīri pilnīgi noteikti ir pārbaudījuši visu salu?”
Semjonovs paraustīja plecus.
“Tur ir pāris paaugstu grēdu. Abās ir krietni daudz dažāda lieluma ledus bluķu.”
Semjonovs neizteica savu sakāmo līdz galam, bet Sergejs arī tāpat saprata, ko viņš domā. Ja starp visiem tiem ledus bluķiem gulētu divi sasaluši, sniega apsegti ķermeņi, atrast viņus būtu ļoti grūti. Viņš vēl negribēja domāt par šo iespēju. Ne līdz tam, kad viņš būs spiests. Ne tik ilgi, kamēr vēl bija cerības.
“Es neticu, ka viņi ir miruši,” teica Sergejs. “Kari ir pieredzējis slēpotājs.”
Semjonovs paskatījās uz viņu ar šaubām.
“Dreifējošais polārais ledus ir atšķirīgāka vide nekā, teiksim, slēpošanas centrs.”
“Kari nekad mūžā nav interesējies par slēpošanas centriem. Viņš ir fanātisks dabas draugs, klejotājs. Uz Baltijas jūras ledus un Skandināvijas tundrās valda tie paši likumi, kas šeit. Es tev saku — viņi ir dzīvi. Bet kur viņi atrodas?”
Semjonovs brīdi padomāja.
“Mani vīri stāsta, ka ledus sala vētrā varētu būt salūzusi uz pusēm. Tādā gadījumā otra puse būs aizpeldējusi kaut kur tālāk.”
“Ak debess,” nopūtās Sergejs. “Ja tā ir taisnība… Kā mēs viņus atradīsim?”
Sergeja skatiens pārslīdēja pār apkārtējo labirintu, ko veidoja ledus un neaizsalušais ūdens. Kā tajā ir iespējams kādu atrast?
“Es mēģināšu dabūt šī reģiona satelītuzņēmumus. Tajos varēs redzēt, uz kurieni ir devusies salas otra puse,” ierosināja Semjonovs.
“Ledus plāksnes ilgu laiku bija paslēptas zem miglas un puteņa.”
Semjonovs pamāja.
“Tā ir tiesa. Bet instrumenti tās tik un tā redz, arī caur miglu. Turklāt tā sala ir tik liela, ka mums vajadzētu spēt noteikt trūkstošās puses atrašanās vietu. Vai vismaz sašaurināt pārmeklējamo teritoriju līdz dažām iespējām.”
Sergejs juta mostamies mazu cerību stariņu. Varbūt viņi vēl atradīs Amritu un Kari. Taču, ja viņi grib atrast pazudušos dzīvus, viņiem jānosaka vieta vēl pirms nākamās sniega vētras. Amrita un Kari nekādi nespēs pārdzīvot vēl vienu tādu pašu auku.
Nikolajs Barišņikovs, “Arktikas” stūrmanis, ienāca uz komandtiltiņa.
“Ar jums vēlas runāt,” Barišņikovs teica Sergejam. Viņa balss bija dīvaini godbijīga, tajā jautās gandrīz vai bailes.
“Kas tur ir?” jautāja Sergejs.
“Krievijas prezidents,” skanēja atbilde.
“Prezidents pats? Vai kāds no viņa palīgiem?”
“Tas ir prezidents pats.”
Nu beidzot, nodomāja Sergejs. Bet kāpēc tieši tagad? Es nezinu, vai no manis tieši šajā brīdī būs kāds labums.
Sergejs sekoja Semjonovam un Barišņikovam. Pēc brīža viņš tālruņa ekrānā ieraudzīja Krievijas prezidenta seju.
“Prezidenta kungs, esmu pateicīgs, ka jūs izbrīvējāt laiku piezvanīt,” teica Sergejs. “Kā saprotat, šī lieta ir ārkārtīgi svarīga un steidzama.”
“Vai kontinentālais ledājs var sabrukt?” jautāja prezidents. “Neraugoties uz operāciju “Ledusvējš”?”
“Mēs nezinām.”
“Bet tāda iespēja pastāv?”
“Tā man šķiet. Jā, šāda iespēja pastāv.”
“Jūs nespējat izvērtēt iespējamības?”
“Mums nav tam nepieciešamās informācijas.”
“Bet jūs domājat, ka… Tāds vilnis iznīcinās atomelektrostacijas, kas atrodas piekrastē?”
“Jā,” teica Sergejs. “Neizbēgami.”
Prezidents pamāja. Viņa sejas izteiksme palika nemainīga.
“Jūsu ziņojumā rakstīts, ka sekas varētu būt radioaktīvs piesārņojums, kas atbilst… miljonam Černobiļas katastrofu. Vai šāds, visai fantastisks, aprēķins patiešām atbilst īstenībai?”
Sergejs nopūtās.
“Pirms piecpadsmit gadiem Amerikas Savienotās Valstis un Eiropas Savienība nolēma, ka atomenerģijas ražošana pasaulē jāpalielina divdesmit reižu,” teica Sergejs. “Lai novērstu klimata izmaiņas un nodrošinātu ekonomisko izaugsmi. Tobrīd pasaulē bija četri simti atomelektrostaciju. Tagad to ir gandrīz divi tūkstoši. Lielākā daļa atrodas Eiropas un Savienoto Valstu piekrastes rajonos. Tajās ir miljons reižu vairāk dažādu radioaktīvu vielu, nekā izplūda no Černobiļas.” Prezidents ilgi klusēja.
“Es esmu no Moziras,” viņš tad teica, un viņa balss bija dīvaina, bēdīga un vienlaikus stingra. “Vai jūs zināt, kur tā atrodas?” “Mozira? Tā taču ir pavisam…”
Prezidents pamāja.
“Jā, manu vecāku mājas atradās nepatīkami tuvu Černobiļai,” teica prezidents. “Rietumu speciālisti apmeklēja šo reģionu. Viņi atzina, ka katastrofa nav ietekmējusi cilvēku veselību. Kā viņi varēja tā teikt? Ko gan viņi zināja par toreizējo situāciju? Mums bija pasaulē pēdējā staļinistiskā valdība. Kādēļ viņi tik akli uzticējās tās sniegtajām ziņām? Tie cilvēki, kas patiešām mēģināja noskaidrot katastrofas ietekmi uz apkārtējo vidi, nokļuva cietumā vai psihiatriskajā slimnīcā.” Prezidenta balsī bija saklausāms sens, ilgi aizturēts rūgtums. “Tātad nebija nekādu problēmu, lai gan mūsu ciematos katru gadu piedzima tūkstošiem neattīstījušos zīdaiņu. Bērni, kuriem nebija smadzeņu, kuriem trūka roku vai kāju pirkstu. Vai tādi, kuriem bija pilnīgi nepareizs skaits roku vai kāju pirkstu. Vai tādi, kuru sirds un iekšējie orgāni nebija darbaspējīgi, jau viņiem piedzimstot. Oficiāli viņi nemaz neeksistēja. Mēs viņus bijām tikai izfantazējuši. Bet man…” Prezidenta balss kļuva stingrāka.
“Mana… jaunākā māsa bija viena no viņiem. Viena no tiem cilvēkiem, par kuriem mēs no visas sirds domājām, ka viņi eksistē, bet kuri pēc speciālistu uzskata visu laiku bijuši tikai izdoma. Viņa nodzīvoja trīs gadus un arī visu to īso laiciņu bija ļoti slima.”
Sergejs norija kamolu.
“Man ļoti žēl.”
“Vēl mūsdienās Baltkrievijā katra otrā tālāk attīstījusies grūtniecība beidzas ar spontāno abortu ģenētisko defektu dēļ. Tagad man skaidro, ka tas nav normāli. Un apgalvo, ka daudzi ģenētiskie defekti nekad nekur nepazudīs. Ka no daudziem izveidosies jaunas pārmantojamas slimības, kas tiks nodotas no paaudzes paaudzē. Uz mūžiem. Vai tik ilgi, kamēr vien eksistēs cilvēki. Viņi stāsta, ka daļa no šīm jaunajām slimībām būs redzamas uzreiz, bet daļa ir apslēptas. Tās var ārstēt ar gēnu terapijas palīdzību, bet defektus nekad nevarēs izlabot. Mēs tātad esam… kā spitālīgie. Viss mūsu mantojums ir piesārņots.” Sergejs nezināja, ko teikt.