“Ja esmu sapratis pareizi, mūsu pašu atomelektrostacijas nav īpaši stipri apdraudētas?” jautāja prezidents.
“Nu, nav,” šaubījās Sergejs. “Bet…”
“Bet, ja tiks iznīcinātas Eiropas un Savienoto Valstu atomspēkstacijas, arī krievi mirs no radioaktīvā starojuma?” papildināja prezidents, pirms Sergejs paspēja pabeigt teikumu. “Iespējams, visi Krievijas iedzīvotāji. Vai man ir taisnība?”
“Jums ir pilnīga taisnība, prezidenta kungs.”
“Tad man ir iemesls ķerties pie dažu pasākumu īstenošanas.” Sergejs atviegloti nopūtās.
“Tas būtu vairāk nekā vajadzīgs, prezidenta kungs. Bet ar to var
būt saistītas noteiktas problēmas. Atomenerģijas ražošana iet roku rokā ar… ekonomiskajām interesēm.”
Prezidents smējās.
“Es zinu. Bet neraizējieties. Es viņiem došu divas izvēles iespējas. Vai nu viņi slēgs savas atomstacijas un mēs Eiropas elektrotīklos palaidīsim dažus gigavatus neplānotas bezmaksas elektrības, vai…” Sergejs, elpu aizturējis, gaidīja, ko prezidents teiks.
“… vai mēs, izmantojot bruņotu spēku, pārgriezīsim visas elektrolīnijas, kas iziet no viņu atomelektrostacijām. Tad viņi būs spiesti apstādināt reaktorus, jo viņiem nebūs kur likt reaktoru saražoto elektrību. Es nevēlos miljons Černobiļu, nē, kaut arī tas nozīmētu kaut ko līdzīgu nelielam kariņam ar rietumvalstīm.”
“Es saprotu,” apliecināja Sergejs.
Prezidents bez īpaša prieka nosmaidīja.
“Domāju, ka viņi izvēlēsies pareizi,” viņš teica. “Starp citu, Sergej Ivanovič, dzirdēju, ka jūsu sieva ir pazudusi uz krāvumu ledājiem.” “Tā ir tiesa, prezidenta kungs.”
“Ceru, ka viņu atradīs.”
“Paldies, prezidenta kungs.”
“Uz redzēšanos! Iespējams, ka tuvākajā laikā satiksimies. Nododiet no manis sveicienus savai sievai, kad atkal viņu satiksiet.”
Semjonovs un Barišņikovs gaidoši skatījās uz Sergeju. Viņš ar dažādām izjūtām izlaida no rokām tālruni. Sergejam šķita, it kā no viņa sirds būtu novēlies milzīgs slogs. Jo prezidenta tikko teiktais patiešām varētu novest pie piekrastes zonas atomelektrostaciju slēgšanas. Tātad, ja dažu tuvāko nedēļu laikā nekas nenotiks, vismaz visa cilvēce vairs netiks iznīcināta pat tad, ja kontinentālais ledājs iegāzīsies jūrā. Tomēr atvieglojumam piejaucās arvien asāk un sāpīgāk pulsējošas raizes.
Kas bija noticis ar Amritu un Kari?
8
Tikai simt metru no Amritas un Kari, gandrīz uzreiz pie ledus grēdas pakājes, bija neaizsalis ūdens. Tajā šūpojās retas, lielas plāksnes un mirdzoši, caurspīdīgi vai tirkīzkrāsas bluķi. Tuvākie aisbergi atradās tālāk nekā iepriekš.
Arī šajā pusē bija strupceļš.
“Mēs netiksim tālāk arī šajā virzienā,” nopūtās Kari. “Mēs esam atdalījušies no lielākās salas.”
Viņi jau vairākas stundas apstaigāja jaunās mājvietas krastus. Viņi ātri bija noskaidrojuši, ka tagad atrodas uz apmēram sešus kilometrus garas un vietām uz četrus, bet dažviet tikai uz aptuveni divus kilometrus platas plāksnes, kuru šķērsoja trīs augstākas ledus grēdas. Viņu jaunā sala vairs nebija no desmitiem metru bieza, akmenscieta senā ledus, kā tā, pie kuras bija noenkurojušies “Arktika” un Givalior. Tagadējā sala bija izveidojusies no krāvumu ledus gabaliem, kas pirms kāda laika bija sasaluši kopā. Tas nebija labi, jo krāvumu grēdas parasti nebija visai ilgmūžīgas. Jo īpaši vasarā. No otras puses, viņi varbūt nemaz nenodzīvos tik ilgi, ka tam no viņu viedokļa būs kāda nozīme.
Kari un Amrita bija meklējuši vietu, no kuras varētu tikt uz citām ledus plāksnēm un pa tām varbūt mazliet tuvāk tam rajonam, kurā, kā viņi domāja, “Arktika” joprojām gaida. Bet ceļš bija nogriezts visos virzienos. Visapkārt bija tikai atklāts ūdens ar paretām ātri kūstošām ledus plāksnēm un bluķiem. Viņiem nebija nekādu iespēju tikt tam pāri, lai nokļūtu pie “Arktikas”, pat lecot no viena ledus gabala uz citu. Šāda rīcība arī labākos laika apstākļos būtu pārgalvīgi drosmīga, jo
plānās plāksnes un krāvumu ledus veidojumi varētu pilnīgi negaidīti sadrupt vai pāršķelties uz pusēm un iebrukt zem kājām, vai apgāzties. Taču viņus apņemošajā ūdenī plāksnes bija izvietotas tik reti, ka viņi nebūti tikuši pāri pat ar pārgalvīgu riskēšanu. Nākamā ledus plāksne daudzās vietās atrastos pārāk tālu — desmitiem vai vietām pat simtiem metru atstatumā.
“Ko mēs tagad darīsim?” jautāja Amrita.
“Atgriezīsimies pie iglas. Ledus grēda līdzās tai ir visaugstākā. Mēģināsim izdomāt, kā mēs varētu padot zīmi “Arktikai”.”
“Kā, piemēram, ko?”
Kari paraustīja plecus.
“Mūsu uzkodu iepakojumam ir alumīnija plēve. Varbūt mums izdosies no tā izveidot tādu kā atstarotāju. Varbūt viņi ieraudzīs zibsni, ja mēs ar to māsim visos virzienos pēc kārtas.”
Amrita, neko neatbildot, skatījās Kari. Labi jau, labi, šī ideja varbūt nav pati spožākā, domāja Kari, bet izgudro pati ko labāku, man jau sāk pietrūkt padoma. Viņi nokāpa no grēdas un sāka brist uz nākamo augstāko ledus krāvumu. Abi jutās drūmi un nospiesti.
“Mums laikam nav neko daudz iespēju palikt dzīviem,” teica Amrita.
“Nē, mums vēl ir iespēja izdzīvot.”
“Taču ne visai liela?”
“Jā,” piekrita Kari.
Piepeši atskanēja berzīga, griezīga skaņa. Kad viņi pagriezās, tad ieraudzīja, kā tikai dažu desmitu metru attālumā ledū paveras plata aiza, kuras dibenā viļņojas melns ūdens. Ledus sala bija pāršķēlusies uz pusēm. Malas, peldot līdzi straumei un saduroties tā, ka to šķautņainie izvirzījumi berzējās cits pret citu, skaļi brakšķēja.
“Šī ledus plāksne taču sadrups gabalos acu priekšā,” atzīmēja Amrita.
Viņi atkal bija pazaudējuši gandrīz ceturto dalu no jaunās mājvietas virsmas.
Tagad jau kļūst bīstami, domāja Kari. Sala kusa biedējošā ātrumā. Ja sačākstējušais ledus iebruks zem kājām, viņi nokļūs ūdens apskāvienos un ies bojā. Ūdens bija tik auksts, ka cilvēks tajā izlaistu garu jau pēc īsa mirklīša.
Otras briesmas bija vēl lielākas. Jo vairāk gabalos ledus sala sadalīsies, jo “Arktikai” būs sarežģītāka meklēšana. Ja viņi nokļūs lamatās uz kāda relatīvi maza atšķēluma, viņus nekad neatradīs, jo “Arktika” koncentrēsies uz lielākām ledus plāksnēm. Un kāds liktenis sagaida viņu dārgo novērošanas punktu — grēdu, no kuras viņi iepriekšējā dienā bija redzējuši “Arktiku”, kas tobrīd vēl atradās tikai dažu kilometru attālumā? Vai tā nogrims? Vai tā sadrups gabalos? Vai, kas vēl bīstamāk, zaudēs līdzsvaru, ja tai apkārtējās pakledus plāksnes pārāk sarausies? Cik dziļi zem ledus tā sniedzās? Vai tai ir kārtīgs zemūdens ķīlis, vai arī tā turas stāvus tikai tādēļ, ka to atbalsta apkārtējās pakledus masas? Vai tā varētu piepeši, bez brīdinājuma apvelties apkārt, uz sāniem vai uz galvas gluži tāpat, kā to bieži dara vecie aisbergi?
Un vienlaikus, nolūkojoties, kā no salas atrāvusies mazākā ledus sala lēnām pludinās projām, viņi piepeši ieraudzīja, kā uz tās palikušās ledus grēdas virsotne sāk šūpoties no vienas puses uz otru.