“Mums laikam labāk būtu aizvākties no šīs vietas!” Kari iekliedzās. Viņš sāka skriet, un Amrita nesās viņam pakaļ.
Uz mazākās ledus salas palikusī grēda tagad šūpojās vēl izteiksmīgāk un arvien platākā diapazonā. Tad tā pēkšņi iegāzās jūrā un apvēlās apkārt. Tas, kas pirms mirkļa bija ledus grēdas ķīlis, izlēca virs ūdens un pacēlās četru piecu metru augstumā virs jūras līmeņa, bet grēdas virsotne iegrima dziļi zem ūdens. Kritiena izraisītais vilnis atsitās pret viņu saliņas krastu un apskaloja ledu vispirms kā pusmetru augsta banga un tad kā ātri saplokošas putas. Tas salaistīja salas svaigo, balto sniegu un pārvērta to dzidros, caurspīdīgos vižņos, taču neaizsniedzās līdz Amritai un Kari.
“Kā tas ir iespējams?” šausminājās Amrita.
“Liela daļa no tā ledus krāvuma sākotnēji noteikti atradās zem ūdens,” skaidroja Kari. “Divdesmit metru augstai ledus grēdai zem ūdens var būt sešdesmit vai septiņdesmit metru dziļš ķīlis.”
“Kāpēc tad tā apgāzās?”
“Domāju, ka ūdens ķīli ir izkausējis ātrāk, nekā kūst augšējās ledus masas,” teica Kari. “Ar to pašu kopuma līdzsvars ir izjaukts.”
Amrita neuzticīgi raudzījās uz vēl augstāko grēdu, kas slējās turpat priekšā. Pēc tam viņas skatiens pievērsās ledum zem kājām.
“Vai arī šī grēda var apgāzties?” viņa jautāja Kari.
Kari pamāja.
“Baidos, ka tā.”
“Patiešām jauki,” nopūtās Amrita. “Tā tikai te vēl trūka.”
Neliels pelēks mākonis peldēja debesīs uz viņu pusi.
“Mums jāpaspēj tikt uz citas plāksnes, pirms šī grēda apveļas,” teica Kari.
Tā vai citādi, bet mūsu apžēlošanas laiks jebkurā gadījumā samazinās, domāja Amrita.
Pelēkais mākonis tagad atradās gluži virs viņiem. Sāka pilināt, tad smidzināt. Kad lāse nokrita uz dūnu jaku auduma, tā vispirms šķita slapja, bet tad gandrīz uzreiz pārvērtās spožā ledū. Jau pēc dažām sekundēm abu kapuces un muguras klāja plāna, milimetru bieza spoža ledus kārtiņa.
“Kas tas tāds?” brīnījās Amrita.
“Pārdzesēts ūdens,” skaidroja Kari. “Mums ātri jāsameklē pajumte.”
“Pārdzesēts ūdens? Es nezināju, ka arī tāds var būt.”
“Jā, tāds diemžēl eksistē.”
Lietus pastiprinājās, un drīz Kari un Amrita jau juta mitrumu sūcamies cauri apģērbam, kad vienlaikus uz tā virsmas veidojās spožas un stingras Iedus bruņas, kas ātri kļuva arvien biezākas. Un līdz iglai bija vismaz kilometrs. Kari saprata, ka viņi paspēs samirkt, līdz būs nonākuši aizsegā.
Tas nu nepavisam nav labi, domāja Kari un neatlaidīgi centās noturēties, lai neiekristu dziļā nomāktībā. Viņš zināja, ka nekad nevajag padoties, lai cik bezcerīga arī būtu situācija, jo glābiņš pārsteidzošā kārtā jau varēja gaidīt aiz nākamā stūra. Bet vienlaikus viņš labi zināja, ka ledainais lietus ir krietni samazinājis viņu iespējas palikt dzīviem. Pat ja sala neapgāztos, slapjo drēbju dēļ viņi pa nakti zaudēs
pārāk daudz siltuma. Ja vien nakts nebūs pārsteidzoši silta, viņi tās laikā nomirs no hipotermijas. Ļoti ticams, ka neviens no abiem vairs neieraudzīs nākamo rītu.
Kad Kari saprata, ka vairs nekad neredzēs Annu Lēnu, viņu pārņēma caururbjošas bēdas. Turklāt mēs nomirsim tik stulbā, pilnīgi nevajadzīgā veidā, viņš domāja, vienlaikus juzdamies nomākts un nikns.
Tad viņš ieraudzīja “Arktikas” glābšanas laivu. Un tā nebija tālāk par dažiem simtiem metru. Pagriezies, lai to apskatītu, viņš pamanīja, kā laivas priekšgalā stāvošais Sergejs Saveļņikovs izstiepa sveicienam roku. Un viņš nekad nebija tā priecājies, ieraugot savu krievu draugu, kā tieši tajā brīdī.
“Ja jums šovakar nav nekādu citu plānu, tad man jums abiem būtu ielūgums vakariņās,” teica Sergejs, kad glābšanas laivas deguns noskrapšķēja pret ledus salas krastu.
“Es īsti nezinu, vai mēs tomēr nepaliksim šepat,” izlikās Kari, bet asaras pret paša gribu spiedās acīs.
Sergejs izlēca uz salas un apskāva Amritu. Viņa raudāja un neteica nekā.
“Hmm… Mums varbūt labāk tūlīt doties ceļā, šī sala var apgāzties kuru katru mirkli,” mudināja Kari. “Turklāt vismaz man ir velnišķīgi auksti.”
Sergejs pamāja.
“Man ir līdzi apģērbs un siltas segas,” teica Sergejs. “Bet tev taisnība — braucam!”
Mēs esam izglābti, domāja Kari. Taču — uz cik ilgu laiku?
9
“Vai alu nevēlēsies?” vaicāja Sūzanas Čengas balss aiz Pjēra Čemberlena muguras. “Tad, kad būsi pabeidzis?”
Pjērs, kurš bija koncentrējies uz videomateriālu rediģēšanu, pagriezās pret Sūzanu, iztaisnoja muguru, izstaipīja saspringušās rokas un pasmaidīja.
“Tas man pat ļoti patiktu,” teica Pjērs.
“Tagad vai vēlāk?”
“Tagad. Šodienai pietiks strādāt.”
Pjērs piecēlās, un viņi pa pētniecības stacijas gaiteņiem devās uz ēdnīcu.
Tā izskatījās pamesta. Visi desmit galdiņi bija tukši, un arī aiz letes neviena nebija.
“Tā taču ir slēgta,” konstatēja Pjērs.
“Pārāk maz darbinieku — šī mūsdienu mode atnākusi arī līdz šejienei,” paskaidroja Sūzana. “Šeit parasti ir pašapkalpošanās.”
Sūzana aizgāja aiz letes un no ledusskapja izcēla divas pudeles alus. Pēc tam viņa paņēma rakstāmo, kas karājās pie durvīm, un pretī savam vārdam ievilka divas svītriņas.
“Vai šitāda akmens laikmeta sistēma darbojas?” vaicāja Pjērs.
Sūzana pamāja.
“Kā tad. Visi ir personīgi ieinteresēti, lai šis kroģelis noturas pie dzīvības.”
Sūzana pastiepa Pjēram pudeli.
“Paldies. Nākamā būs uz mana rēķina.”
“Tev nav rēķina, puis, tādēļ tev tagad būs vien jāļauj man uzsaukt. Taču neraizējies — man maksā algu, un šeit ir tik niecīgas iespējas tērēties.” “Pie kura galdiņa iesim?”
“Vari izvēlēties.”
Viņi apsēdās. Pjērs ielēja alu glāzē un pacēla to gaisā. Viņi saskandināja un abi iedzēra pa malkam.
“Nu tā, tagad tu droši vien man pajautāsi, ko tāda meitene kā es īsti dara šādā vietā,” teica Sūzana.
“Ko tāda meitene kā tu īsti dara šādā vietā?”
“Tu tātad nevarēji izdomāt neko citu,” nopūtās Sūzana.
“Pati jau ierosināji,” nosmīnēja Pjērs. “Turklāt es to arī vēlējos pajautāt. Kaut kas tevi patiešām šeit saista.”
“Es taču esmu tev stāstījusi, ko mēs darām. Mēs sekojam ledus atstarotājspējas pārmaiņām. Tas ir ļoti svarīgi.”
Pjērs nepacietīgi papurināja galvu.
“Es tev īsti neticu. Tu esi visai godkārīgs cilvēks. Ledus tumšuma un spožuma pārmaiņām spētu sekot jebkurš. Tas ir kaut kas cits, kas tevi šeit tur.”
Velns! Sūzana nodomāja. Tas jau sāk kļūt nepatīkami. Pjēram Čemberlenam bija asāka intuīcija, nekā Sūzana bija gaidījusi.
“Mums visiem ir savas uzmācīgās idejas,” nenoteikti izteicās Sūzana. “Nu, ja nevēlies, tev nav jāstāsta. Parunāsim par ko citu.”
Sūzana virpināja glāzi un skatījās uz burbulīšu virtenēm, kas alū cēlās augšup. Varbūt man vajadzētu izstāstīt, domāja Sūzana. Vai es kādreiz esmu izstāstījusi pilnīgi visu kādam citam? Kaut reizi mūžā? Varbūt pati sevi sapratīšu labāk, ja kaut reizi to visu izskaidrošu kādam… otram cilvēkam. Sūzanai šī doma tomēr šķita dīvaina. Otram cilvēkam, piemēram, Pjēram. Vai tā nu bija tik slikta doma? Ja es to nespēšu, zināšu, ka no manis ir iznākusi ķerta mājas pele smagā formā. Un, ja spēšu… Bet visi mani skaidrojumi izklausās tukši arī pašas ausīs. Zinu, ka man galvā ir kāda cita vaina.