“Mana ģimene nāk no Filipīnām,” izgrūda Sūzana.
Pjērs nekā neteica un gaidīja, ka Sūzana turpinās.
“Mēs esam ļoti bagāta minoritāte. Mūsu, Filipīnu ķīniešu, ir patiešām maz — mazāk par procentu no visa iedzīvotāju skaita, bet mums pieder gandrīz viss, kas tagad Filipīnās vispār var piederēt. Vairums zemes, visi lielie uzņēmumi, bankas, rūpnīcas, kuģi. Mums pieder viss. Bet situācija labāka nekļūst, drīzāk pretēji. Drīz mūs visus nogalinās vai izsūtīs no valsts. Es devos prom, kad… nogalināja manu māti.” “Izsaku līdzjūtību,” teica Pjērs.
“Vai zini, kas, manuprāt, bija visšausmīgākais? Tas, ka visi radinieki, pat tēvs, notikušo uzskatīja par ko tādu, kas it kā piederas normālam dzīves ritējumam. Viņi bija bēdīgi, bet tik un tā mātes slepkavība, pēc viņu domām, bija dabisks iznākums. Tā tas savā ziņā arī bija, jo mūs taču ik pa brīdim slepkavo un nolaupa izpirkuma maksas dēļ. Es… Es gribēju no tā visa tikt prom. Iespējami tālu prom. Tur bija tik šauri un nomācoši. Man šķita, ka nosmakšu. Mēs dzīvojām nerimtīgā aplenkuma stāvoklī, kā cietumnieki pašu mājās. Visi zināja, ka neglābjami tuvojas beigas, bet neviens negribēja rīkoties. Nebija iespējams pat ierunāties par to, ka mēs varētu samierināties ar nedaudz mazāku daļu, ka varētu kaut drusciņu no visa izdalīt nabadzīgākiem ļaudīm. Nē, mēs stūrgalvīgi gribējām turpināt skrāpēt sev rīkli, kamēr pārplēsīsim artēriju un nopludināsim asinis.”
“Un tā tu pārcēlies uz Angliju?”
“Jā, tā es izdarīju.”
“Un tava ģimene?”
“Nezinu. Neesmu ar viņiem sazinājusies.”
“Pat ar savu tēvu?”
Sūzana noliedzoši purināja galvu.
“Kāpēc lai es būtu? Nezinu, vai viņš vēl ir dzīvs vai arī ir jau nogalināts. Ja tā vēl nav noticis, domāju, ka tas ir tikai laika jautājums. Un esmu pārliecināta, ka negribu zināt nekādas detaļas par to, kā tas beigu beigās notika. Es to visu jau vienreiz esmu piedzīvojusi. Toreiz, kad nomira māte. Mani neinteresē atkārtojums. Es nesekoju ziņām no Filipīnām. Es nelasu pastu, ko saņemu no turienes. Es neesmu to pāradresējusi uz šejieni. Tas krājas manā Bristoles dzīvoklī.”
“Tu tātad dzīvo Bristolē?”
“Man tur joprojām ir gluži jauks dzīvoklītis. Kamēr esmu prom, tajā dzīvo kāds draugs. Viņš raksta pāris reižu gadā un mēģina neizrādīt raizes par to, ka es kādā brīdī varētu atgriezties. Viņam nevajadzētu būt tik norūpējušamies, jo patiesība ir tā, ka Anglijā ir gandrīz tikpat sasmacis kā Filipīnās. Arī tur ir pārāk daudz cilvēku un pilnīgi nevajadzīgi daudz pretīgi bagātu radinieku, kas piedzimuši ar zelta karotīti mutē. Es vēlējos kaut ko skaidrāku, vienkāršāku, tīrāku. Mežonīgāku. Brīvāku. Mazāk piegludinātu. Robustāku.”
“Tādēļ tu atbrauci uz Grenlandi?”
“Tādēļ es atbraucu uz Grenlandi. Biju studējusi fiziku, un tas, ko es darīju, man labi padevās, tādēļ dabūju šo vietu.”
“Bet kāpēc tieši Grenlande?”
“Mani interesē haosa teorija un fraktāļi — dabas formas, kas atkārtojas tādas pašas dažādās lieluma klasēs.”
“Jā, tu par tiem stāstīji, kad pirmo reizi bijām kopā uz ledāja.” “Vispirms ir fraktāļi ar precīzām kontūrām. Tad, daudz lielākā izmēru klasē, kad valdošā kļūst gravitācijas ietekme, virsroku ņem apaļās formas. Tomēr formu fraktālitāte joprojām saglabājas. Kā jau stāstīju, vispirms pētīju lielu un mazu upju deltu veidotās fraktālās formas — ūdeni un smiltis. Pēc tam, reiz novembrī, apmeklēju Somijas Lapzemi un iemīlējos ledū. Ledus sāka mani neatturami valdzināt. Tas ir daudz sarežģītāks, nekā cilvēki spēj iedomāties.”
“Ak tā?”
“Nekāds “ak tā”! Ūdens uzvedas sarežģītāk, un tam ir vairāk dažādu cietu agregātstāvokļu nekā jebkurai citai pazīstamai vielai. Ūdens mūsu uztverei ļoti uzskatāmā temperatūrā pārvēršas cietā vielā. Turklāt kontinentālie ledāji pēc savas būtības vairāk ir ārpuszemes veidojumi nekā vietas, kas pieder zemeslodei. Tie ir tik ārkārtīgi reducēti un sastāv no viena vienīga ķīmiska savienojuma. Arī pēc temperatūras tie ir daudz tuvāki Marsam nekā Filipīnām.”
“Un tu vēlējies nokļūt ārpuszemes vidē, nedodoties prom no zemeslodes.”
Sūzana paraustīja plecus.
“Nu jā, savā ziņā arī tas. Uz Marsu nokļūt ir grūtāk nekā uz Grenlandi — reisu mazāk un lidojuma biļetes maksā vairāk. Tomēr galvenokārt es gribēju nokļūt šeit, lai varētu koncentrēties domāt par ledu.” “Domāt par ledu?”
“Vai tad tas izklausās tik jocīgi?”
“Jā. Piedod, bet tas izklausās visai jocīgi.”
“It kā es būtu kāda brīnumaina dīvainīte,” iebilda Sūzana. “Brīnumaina dīvainīte ir visai trāpīgs raksturojums,” smējās Pjērs, bet mēģināja izklausīties lietišķs un saprātīgs. “Pats es nebūtu spējis pateikt ne par matu labāk.”
Sūzana parādīja Pjēram mēli.
“Vai tā tagad bija lietišķa rīcība?” Pjērs centās noskaidrot.
“Vai tu vēlies, ka es turpinu, vai arī nevēlies, ka es turpinu?” stingri noprasīja Sūzana.
“Esi tik laipna un turpini.”
“Otrs brīnumains dīvainītis, vārdā Vegeners, savulaik, kad skatījās uz Iedus plāksnēm Grenlandē, tas ir, pirms viņš gāja bojā uz ledāja, izdomāja visas sauszemes kustības teoriju,” turpināja Sūzana. “Vismaz tikpat ķertu ģeologu vēlākās teorijas par izkusušu akmens vielu straumēm Zemes mantijā īstenībā balstās uz to, ko viņi bija iemācījušies no ledus straumēm. Tas ir noslēpums. Apsoli, ka nevienam to nestāstīsi.” “Apsolu nestāstīt. Bet es to varētu izmantot kādā televīzijas programmā. Vai tas arī tiek skaitīts?”
Sūzana brīdi padomāja.
“Laikam jau ne. Nedomāju, ka televīzijas programmas var uzskatīt par izstāstīšanu. Taču es gribētu gan izdarīt tā kā Vegeners.”
“Tas ir, iet bojā uz ledāja? Tas jau izskaidro daudz. Es mazliet pabrīnījos, kāpēc tu gribēji iebāzt savu galvu tajā dobumā Vet tagad, kad tu pateici to skaļi, viss it kā nostājas savās vie…”
“Ēzelis! Es vēlos koncentrēties, lai domātu par to, kā dažādi ledi darbojas un uzvedas atšķirīgos apstākļos. Vienā mierā skatīties sniegpārslas, ledus kristālus, ledus plāksnes un lielākus ledājus.”
Pjērs izdzēra savu glāzi tukšu.
“Vai ņemsi vēl vienu?” viņš jautāja Sūzanai.
“Jā, paldies.”
“Es varu aiziet paņemt.”
“Neaizmirsti pievilkt strīpas.”
“Vai man tās atzīmēt, piemēram, Horstam?”
Sūzana iesmējās.
“Savā ziņā laba doma, bet konkrēti šajā gadījumā varbūt labāk ievērot godīguma principus. Pēctecības un noturīgas attīstības vārdā.” Pjērs aizgāja pēc diviem aliem un pielēja glāzes.
“Vai tev ir kāds īpašs iemesls, kāpēc tu vēlies… domāt par ledu?” Pjērs jautāja Sūzanai.
“Jā, man ir,” teica Sūzana. “Ja mēs domājam par Visuma vielu, tad mums šur tur ir pa kādai zvaigznei un tām apkārt kāda auksta akmens vai gāzu bumbiņa. Bet gandrīz viss cits taču ir ledus. No ūdens izveidojies ledus, oglekļa dioksīda ledus, metāna ledus, sasaldēts slāpeklis un tā joprojām. Saturna gredzeni ir no ledus. Saturna un Jupitera mēneši ir ledus. Urāns un Neptūns ir ledus. Koipera joslas ledusplanētas ir no ledus. Komētas ir ledus. Ledus, ledus, ledus. Visur.”
“Man drīz sāks salt,” sūdzējās Pjērs.
“Mēs zinām, ka novērojamās zvaigznes un gāzu mākoņi veido varbūt tikai vienu simto daļu no visas Visuma vielas. Universs ir pilns ar tumšo vielu, kuru nevar novērot. Tā kā lielas, tumšas bumbas aptver galaktikas un kā lielas, neredzamas saliņas aizpilda kosmosu starp galaktikām. Tumšās vielas būtība oficiāli ir liela mīkla. Bet es domāju, ka tā vienkārši ir tikai… ledus.”