“Vai zem mums ir krāteris? Apaļa bedre?” jautāja Natālija.
“Jā,” apstiprināja Vasilijs.
“Metāna izvirduma krāteris?”
Sergejs pamāja.
“Tādi paši krāteri noteiktos reģionos jūras dibenā ir gandrīz vai no vienas vietas — tūkstošiem,” viņš teica. “Dažviet viss jūras pamats ir viens vienīgs krāteru lauks.”
“Kaut kur bija teikts, ka pēkšņs metāna izvirdums savulaik zemeslodes temperatūru pacēla pat par astoņiem grādiem,” teica Natālija. “It kā visi metāna klatrāti būtu izvirduši atmosfērā. Trīs lielos viļņos.”
“Tā ir taisnība,” teica Sergejs. “Daudzas lielāko zīdītāju sugas izmira.”
“Kāpēc?” jautāja Natālija.
“Neviens nezina. Varbūt atmosfēras sastāvs mainījās par daudz. Varbūt tas daudziem dzīvniekiem kļuva indīgs.”
“Izklausās patiešām aizraujoši.”
“Principā tas pats varētu notikt arī tagad,” komentēja Vasilijs. “Metāns ir ļoti indīgs, un līdzi tam neizbēgami nāk arī daudz oglekļa monoksīda.”
“Kāpēc viss metāna ledus pēkšņi izkusa?” brīnījās Natālija.
“Tā var notikt, ja dziļā ūdens veidošanās no ziemeļu reģioniem pārvietojas uz tropiskajiem ūdeņiem,” skaidroja Sergejs.
Natālija jautājoši skatījās uz viņu.
“Pašlaik gandrīz viss jūras dibenā nogrimstošais dziļais ūdens veidojas arktiskajā un antarktiskajā jūras zonā,” teica Sergejs. “Aukstajos ūdeņos. Tātad izveidojušais dziļais ūdens ir aukstais dziļais ūdens. Mūsdienās jūras straumes, vismaz no ziemeļrietumu Eiropas skatpunkta, ir savdabīgs centralizēts dabas siltumapgādes tīkls. Taču vienlaikus tā ir arī centralizēta siltumapgādes sistēma, kas metāna klatrātu tur sasaldētu. Aukstās straumes, kas dziļāk jūrā plūst pretējā virzienā, raugi, atdzesē kontinentālo nogāzi un aizkavē klatrātu kušanu. Bet, ja Grenlandes ledāji sāks kust pārāk ātri vai Sibīrijas upju caurplūdums palielināsies par daudz tā, ka Golfa straume pavājināsies, tad jūras straumes vairs nepārvietos sāļiem bagāto ūdeni no ekvatora uz jūras teritorijām ziemeļos.”
“Un kas tad notiks?” jautāja Natālija.
“Tad tropisko ūdeņu virsējā slāņa sāls saturs iztvaikošanas rezultātā kādā brīdī kļūs tik liels, ka virsējais slānis sāks grimt, kaut arī tas būtu daudz siltāks par zemākajiem ūdens slāņiem. Tādējādi sāks veidoties lieli apjomi tropiski silta dziļā ūdens. Citiem vārdiem sakot, kontinentālo nogāzi dzesējošā centralizētā siltumapgādes sistēma pārveidosies par globālu siltumapgādes sistēmu.”
“Un metāna klatrāti tad varētu izkust visai ātri?”
“Tieši tā.”
“Paldies par informāciju,” nopūtās Natālija. “Kaut ko tādu es tieši ari vēlējos dzirdēt.”
Sergejs apskatījās dziļummēru. Viņi atradās mazliet dziļāk par tūkstoš metriem.
“Es domāju, ka būsim jau ārā no bīstamās zonas,” apliecināja Vasilijs. “Kā domājat, vai jūs gribētu vēl kaut kur aizdoties?”
“Ceru, ka tas bija tikai joks,” nopūtās Natālija. “Man šai dienai jau būs gana.“
Sergejs smējās.
“Tas bija tikai joks. Tici man.”
Trīs stundas vēlāk Sergejs, Natālija un Vasilijs jau stāvēja Trumses ostas piestātnē, kas piederēja Trumses universitātes Jūras pētniecības katedrai. “Lomonosovs” šūpojās ūdenī līdzās muliņam.
“Paldies,” draudzīgi un patiesi neviltoti teica Natālija. “Tas bija ļoti pamācoši. Ar nepacietību gaidīšu nākamo ieniršanu.”
“Vai šī tev nebija pārāk satraucoša?” jautāja Sergejs.
“Nu, varbūt mazliet. Bet auglīga.”
“Jauki, ka tiki mums līdzi,” teica Sergejs. “Tu turējies ļoti labi.” Sergejs un Vasilijs nolūkojās, kā Natālija savāca mantas, uz atvadām pamāja ar roku un pēc tam aizsoļoja pa piestātni uz ostu. “Skaista meitene,” komentēja Vasilijs.
“Jā,” vienaldzīgi noteica Sergejs.
“Un drosmīga. Dūša kā miets.”
“Tas tiesa, materiāls ir.”
“Klau, tev atkal vajadzētu sākt skatīties uz apkārtējām sievietēm, uzlikt aci, es domāju.”
“Viņa ir mana studente,” Sergejs aizvainojies noteica. “Un vismaz divdesmit gadus jaunāka par mani.”
“Daudziem ir jaunākas sievas.”
“Man ne un arī nebūs!”
“Tu nevari sērot visu atlikušo mūžu. Vecais, ir jau pagājuši trīs gadi!” “Apklusti, Vasilij!”
“Labi jau, labi,” teica Vasilijs. “Bet…”
“Ks par šo tēmu nevēlos runāt,” teica Sergejs. Tomēr noskatījās pakaļ Natālijai, kad viņa jau atradās tālu piestātnes galā. Meitene padeva ceļu vīrietim, kurš uzkāpa uz muliņa un nāca viņu virzienā. Vīrietis šķira pazīstams, un, kad viņš pienāca tuvāk, Sergejs bija izbrīnīts, atpazinis paša priekšnieku Igoru Mihailovu. Kas gan viņu bija atvedis uz Norvēģiju — viņam taču vajadzēja būt Maskavā? Par Trumses universitātes un Širšova institūta kopprojekta iznākumu bija atbildīgs Sergejs. Mihailovam ar projektu vairs nebija nekāda sakara.
“Igor Petrovič,” Sergejs sarokojās ar Mihailovu. “Kam mums jāpateicas par tādu godu?”
“Varētu tev atkal piedāvāt vienu visai interesantu darbiņu ārzemēs,” teica Igors.
“Ak tā! Un kur?”
“Indijā. Vai zini tādu iestādi kā National Institute of Ocean Technology? Pazīstama arī ar saīsinājumu NIOT. Indijas Nacionālais jūras tehnoloģijas institūts.”
Sergejs pamāja.
“Tā ir slavena pētniecības iestāde. Ko viņi grib?”
“Viņi vēlētos aizņemties tavu jauno rotaļlietu,” teica Igors Mihailovs un pamāja ar galvu uz zemūdens pusi.
“Kādam nolūkam?” brīnījās Sergejs.
“Arheoloģiskajiem pētījumiem, kas veicami jūras dibenā. Tas, vismaz pēc manām domām, izklausās interesanti.”
“Arheoloģiskajiem pētījumiem?” brīnījās Sergejs un nodomāja, ka tam jābūr saistītam ar kaut kādiem kuģu vrakiem. “Kurā vietā?” “Kambejas līcī.”
Sergejs brīdi padomāja.
“Kambejas līcis? Vai tas nav ziemeļos no Mumbajas, uz dienvidiem no Gudžaratas?”
“Varētu būt. Turklāt es sapratu tā, ka tas būtu tieši Gudžaratas teritorijā.”
“Tātad kaut kas ir atrasts… Kambejas līcī?”
“Kaut kādas drupas. Acīmredzot zem jūras palikušas pilsētas.” “Nu protams. Tādu, izņemot pasakas, nekur nav.”
“Paskaties pats — es paņēmu līdzi dažas izdrukas.”
Igors atvēra portfeli, izvilka papīrus, un Sergejs sāka tos pārlapot: “… četrdesmit metru dziļumā Kambejas līča dibenā ģeometriskas figūras, kas atgādināja mākslīgus veidojumus un kas vēlāk izrādījās zem jūras līmeņa palikušu, ļoti senu pilsētu drupas,” lasīja Sergejs. “… drupu apveidi lielā mērā atgādina Harapas un Mohendžodāro pilsētas plānus… Abu pilsētu iedzīvotāju skaits acīmredzot ir bijis vismaz tikpat liels kā Harapā, kurā ilgu laiku bija piecdesmit tūkstoši un tās uzplaukuma periodā — varbūt pat simt piecdesmit tūkstoši iedzīvotāju.”
Sergejs atdeva papīrus Igoram un noraidoši pakratīja galvu. “Drusku par daudz fantastikas. Nekas tamlīdzīgs nekad nekur nav atrasts. Vidusjūrā gan atrodas kādas nelielas romiešu pilsētiņas, kas kādreiz zemestrīču laikā ir nogrimušas jūrā, taču tajās bija, augstākais, daži tūkstoši iedzīvotāju. Un tās ir visai seklā ūdenī — tikai dažu metru dziļumā. Tās ir redzamas no ūdens virsmas. Bet šīs… Četrdesmit metru dziļumā nevar atrasties aiz cilvēkiem palikušas drupas. Tas nav iespējams.”