Tomēr Sūzana bija pārliecināta, ka viņa kaut ko ir dzirdējusi. Vai sajutusi. Kaut kas viņu bija pamodinājis.
Sūzanas rosīšanās pamodināja arī viņai blakus gulējušo Pjēru Čemberlenu.
“Kas nu?” vaicāja Pjērs.
“Nekas. Guli vien.”
Taču Sūzana neizskatījās īpaši apmierināta.
“Kas tevi nomāc?”
“Es… Nekas.”
“Nāc atpakaļ gulēt.”
Sūzana mazliet negribīgi atgriezās gultā. Pjērs atkal ātri aizmiga, bet Sūzanai miegs vairs nenāca. Kaut kas viņu joprojām nomāca. Viņa nespēja noteikt raižu cēloni, bet bija droša par to, ka kaut kas nav kārtībā.
Kad pēc vairākām stundām iezvanījās tālrunis, Sūzana gandrīz atvieglota steidzās atbildēt.
“Sveika, Sūzan, šeit es,” teica Sergejs. “Kā tur pie jums izskatās?”
“Nu, principā nekā jauna,” atbildēja Sūzana. “Izskatās, ka ledājs atkal ir nomierinājies. Vismaz uz brīdi. Tiesa, vēl kāda nedēļa ir atlikusi līdz siltā perioda beigām.”
“Taču tu nedomā, ka kaut kas notiks tuvākajā laikā?”
“Nē,” teica Sūzana.
“Vienu lietu mēs tomēr esam izdarījuši,” stāstīja Sergejs. “Visu to atomelektrostaciju, kas atrodas okeānu piekrastes zemienēs Eiropā un Ziemeļamerikā, darbība ir apstādināta. Domāju, ka reaktori ir atdzisuši jau tik daudz, ka tie vairs neatkusīs, pat ja pazaudēs savas dzesēšanas sistēmas.”
“Paldies dievam,” uzelpoja Sūzana.
“Kodoldegviclas stieņi no dzesēšanas baseiniem ir jau pārvesti uz iekšzemi,” teica Sergejs. “Tāpat arī Laheigas un Sellafīldas kodolatkritumu glabātava.”
Pamats zem barakas strauji nošūpojās. Kafijas tasīte, ko Pjērs bija atstājis uz galda malas, nokrita un sašķīda gabalos. Lauskas nes laimi, cerīgi nodomāja Sūzana Čenga. Viņa patiešām cerēja, ka tā būs. Arī Pjērs atkal uztrūkās no miega un piecēlās gultā sēdus.
“Šķiet, ka ledājs sakustējās,” atzīmēja Sergejs.
“Tā izskatās,” teica Sūzana.
Ekrānā Sūzana redzēja, ka Sergeja piere ir savilkta grumbās un ka viņš izskatās noraizējies. Tas šajos apstākļos nebija gluži bez iemesla. Lai gan Sergejs pat nezināja, ka baraka neatradās uz ledāja, bet gan tā piekājē uz stingras klints.
“Sergej, paliec sasniedzams,” teica Sūzana. “Nenoslēdz šo savienojumu. Var gadīties, ka es tev piezvanīšu atkal pēc dažām stundām.”
“Kas tur īsti notiek?”
“Man tagad jāiet,” teica Sūzana.
“Esi uzmanīga.”
“Es vienmēr esmu ļoti uzmanīga,” atbildēja Sūzana un pasmaidīja.
Pjērs Čemberlens izbrīnījies skatījās, kad Sūzana sāka stiept sev virsū silto aizsargtērpu.
“Ko, pie velna, tu taisies darīt?” jautāja Pjērs.
“Man nepatīk veids, kā ledājs kustas. Domāju mazliet palūkoties apkārt.”
“Nakts vidū?”
“Mēness ir pietiekami liels, un laiks tik skaidrs, ka tagad ir gluži laba redzamība ari naktī.”
“Bet vai nav labāk pagaidīt līdz rītam?”
“Nezinu. Ja tas, par ko es baidos… tagad notiek, tad no rīta var būt jau par vēlu. Sliktākajā gadījumā.”
Pjērs dziļi nopūtās.
“Lai tā būtu. Taču pagaidi mirkli, es iešu tev līdzi.”
Viņi apģērbās un devās ārā. Temperatūra bija nedaudz zem nulles, un viņu elpa mēness blāvajā gaismā mutuļoja kā mazi, balti mākonīši. Gaiss tomēr nebija dzeļoši auksts. Pie debesim mulsinoši spoži spīdēja vienā stūrī mazliet sadilušais mēness. Tā tumšās jūras bija ar skaidri saskatāmām kontūrām un izskatījās noslēpumainas. Pie debesīm bija arī zaļas ziemeļblāzmas liesmas, kas nepārtraukti mainīja formu. Zvaigžņu bija daudz, tomēr zvaigžņotā debess nebija gluži tik spoža, kā Pjērs bija gaidījis. Acīmredzot gaišā mēnesnīca blāvākās zvaigznes bija padarījusi neredzamas. Pjēram šķita pārsteidzoši, cik ārā labi var redzēt, lai gan pulkstenis bija divi naktī. No sniega kupenām atspīdošajā mēnesnīcas gaismā varēja redzēt gandrīz tikpat labi kā dienā. Sūzana aizskrēja pie garāžas durvīm un atvēra tās.
“Mēs tātad brauksim ar sniega motociklu?”
“Tā es biju domājusi.”
“Vai mums par to nevajadzētu paziņot?”
“Šeit ir vēl viens sniega motocikls un helikopters, ja kaut kas atgadīsies. Negribu modināt pārējos, pirms zināšu, ka tam ir iemesls. Turklāt es atstāju ziņu, kurā pateicu, uz kurieni mēs dodamies.”
“Tomēr tas īsti nebūs pēc noteikumiem?”
“īsti ne. Bet tev tas nav jāzina.”
Sūzana iekāpa sniega motocikla kabīnē un pagrieza aizdedzes atslēgu. Ar trešo piegājienu motors iedarbojās un sāka vienmērīgi rūkt. Sūzana izbrauca no garāžas, un Pjērs Čemberlens aizvēra durvis.
“Lec iekšā!” Sūzana aicināja.
Pjērs apsēdās blakus Sūzanai, un viņi sāka braukt pāri ledus klajumam.
Mēnesnīcā neskaitāmie dimantiņi uz ledus uzmirgoja gluži tāpat kā saules gaismā dienā, tikai apvaldītāk un maigāk. Debesīs slinki peldēja sīkas mākoņu skrandas. Palaikam kāda no tām aizsedza mēnesi un pa ledus tuksneša virsmu pārslīdēja lielas, melnas ēnas.
Viņi palēnām rāpās augstāk uz ledāja. Zemāk sāka plesties tā pati ainava, kuru viņi bija redzējuši, nākot uz ledāju dienasgaismā. Bet tagad tā bija kā no citas pasaules, no citas planētas. Dīvaina un pārsteidzoša pasaule — kraujas, melnas ēnas un nebeidzama mēnesnīcas nespodri apgaismota ledus pauguriņu un sniega kupenu jūra. Pjēram Čemberlenam ainava šķita sirdi plosoši skaista. Šeit ir tik daudz krāšņuma, gandrīz ikvienā vietiņā, ja vien spējam apstāties un paskatīties, viņš skumīgi prātoja. Kādēļ cilvēkiem ar to bija par maz? Un kā būs tālāk, jo cilvēkiem taču nekad nekā nav gana?
“Es tikai tagad patiešām sāku saprast, ko tu ar to domāji, kad teici, ka kontinentālo ledāju ainavas vairāk ir kā no kosmosa, nevis zemeslodes,” teica Pjērs.
“Visai jaukas, vai ne?” atbildēja Sūzana.
Pēc pāris stundām viņi jau bija tikuši līdz kontinentālā ledāja mugurai. Drīz vien viņi sasniedza grēdas augstāko vietu. Sūzana izslēdza sniega motocikla motoru un izkāpa.
“Ko tagad?” jautāja Pjērs.
“Gribu mazliet palūkoties apkārt… paklausīties. Un pamēģināt, kāds šķiet ledājs man zem kājām. Motocikla vibrācija traucē.”
Uz ledāja bija pilnīgi kluss. Vējš bija tik maigs, ka neradīja pat ne niecīgāko ūjināšanu ledāja plaisās.
“Nekā,” atvieglota noteica Sūzana. “Būsim velti atbraukuši.”
Tad… Viņa tā kā kaut ko sadzirdēja. Niecīgu, tālīnu dunoņu. Kā ļoti, ļoti tālu pērkonu vai artilērijas šāviņu dunu. Tādu tālīnu dunoņu, kuru tik tikko var saklausīt vai domāt šķietami sadzirdam.
Skaņa pastiprinājās.
Sūzana dziļi ievilka elpu. Pjērs vaicājoši skatījās viņā.
“Kas notiek?” jautāja Pjērs un arī izkāpa uz ledus.
Dunoņa vairs neizklausījās pēc tālīnas skaņas. Un tad tā sāka dimdēt… It kā no visām pusēm, aptverot viņus un ātri kļūstot arvien dobjāka.
“Ak tu sūds,” teica Sūzana. “Man šķiet, ka viss šis nolādētais ledājs var izkustēties jebkurā mirklī.”
“Ak debestiņ,” nopūtās Pjērs.
“Mums jāizsludina trauksme,” teica Sūzana. “Un ātri.”
Ja ledājs tagad iegāzīsies jūrā, vilnis uzgāzīsies Eiropas rietumu piekrastei pēc dažām stundām, domāja Sūzana. Agri no rīta. Un Atlantijas okeāna ūdens šajā gadalaikā ir nolāpīti auksts. Ja cilvēkus nepaspēs evakuēt, tikai Eiropā vien var nomirt divsimt miljoni cilvēku. Nemaz nerunājot par to, kas notiks pārējā pasaulē…