Ledāja dunoņa kļuva arvien spēcīgāka. Skaņa vairs neatgādināja neko, ko Sūzana bija dzirdējusi agrāk. Viņa nekad nebija dzirdējusi, ka kontinentālais ledājs vai arī lielas ledus straumes izdotu šādu skaņu. Troksni, kas šķita nākam no visurienes. Vienlaikus no visām pusēm. Vienlaikus pavisam tuvu un patiešām tālu.
Tad… izskatījās, it kā redzamās kontinentālā ledāja kontūras būtu kļuvušas nenoteiktākas un neskaidrākas, līdz viss ledājs līdz mēnesnīcas apspīdētajam horizontam sāka vibrēt. No sākuma tik tikko nojaušami un tad arvien spēcīgāk. Nelāgas melnas plaisas atvērās ledus tuksneša vidū, bet pēc mirkļa tās atkal aizvērās.
Ledājs zem viņu kājām sāka drebināties tik spēcīgi, ka daudz netrūka, lai viņi zaudētu līdzsvaru un nokristu.
“Vai mums nevajadzētu bēgt?” jautāja Pjērs.
“Bēgt… uz kurieni?”
Ledāja skaņa atkal mainījās. Dvēseli stindzinoša, visu pasauli piepildoša dunoņa joprojām atskanēja no visām pusēm, bet tagad bija saklausāmi arī zosādu uzdzenoši knakšķi no kaut kurienes daudz tuvāk. Turklāt, kad milzīgie ledus gabali padevās un drupa ledāja ceļā, no visām pusēm savācās brakšķi. Visas šīs skaņas sajaucās dīvainā, šausminoši skaļā kakofonijā. Un tad viņi skaidri sajuta, kā viss masīvais kontinentālais ledājs zem kājām noraustās un sāk kustēties — vispirms metru, tad otru, un tad tas sāka slīdēt uz priekšu vienmērīgā, lēni pieaugošā ātrumā. Un Sūzana Čenga zināja, ka tas vairs neapstāsies, ka tas pirms Atlantijas okeāna vairs nevar apstāties.
Sūzana nopūtās. Viņa kaklā sajuta smagu kamolu, un asaras dedzināja acis. Tad nu tā te izgāja, viņa nodomāja.
“Te nu tas ir,” klusi noteica Pjērs.
Sūzana neatbildēja.
“Mums laikam… cerību nav?” Pjērs vēl pajautāja.
“Nav. Ne mazāko.”
Pjērs Cemberlens pamāja.
“Tā jau es arī domāju.”
Mēs pat vairs nevaram pabrīdināt nevienu, nomākti domāja Sūzana. Kaut gan viņi jau laikam tāpat dzird šo te…
Tagad viss ledājs zem kājām slīdēja uz priekšu jūras virzienā. Tā ātrums ar katru brīdi palielinājās. Būkšķi un brakšķi, kas skanēja no visām pusēm, kļuva arvien apdullinošāki. Sūzana mēģināja aprēķināt jūrā iegrūstošā kontinentālā ledāja gabala kopējos izmērus. Vismaz divsimt kilometri reiz vismaz divsimt kilometri reiz vidēji pusotra kilometra. Tātad vismaz sešdesmit tūkstoši kubikkilometru ledus. Varbūt vairāk. Varbūt vēl daudz vairāk. Šeit radīsies varens megacunami, domāja Sūzana, visu megacunami māte.
“Cik daudz laika mums ir?” jautāja Pjērs.
“Daudz nav. Varbūt divdesmit minūtes, varbūt pusstunda. Ledāja priekšdaļai jau vajadzētu būt jūrā.”
“Kurš uz ledāja ir ātrāks — cilvēks vai sniega motocikls?”
“Tas atkarīgs no attāluma. īsā distancē cilvēks uzvarēs.”
“Bet ja mēs skrietu augstāk ledājā?”
Sūzana pakratīja galvu.
“Mēs ejam ūdenī tik lēzenā leņķī, ka ūdens pārklās visu šo leduslauku.” “Bet vai mums tik un tā nevajadzētu mēģināt? Varbūt ledājs pārlūst uz pusēm? Kā mēs tik noteikti varam zināt, kas ar to notiks?” Sūzana, cerības zaudējusi, nomākta skatījās Pjērā.
“Pie velna, beidz te tagad puņķoties! Tu nekad neesi bijusi nekāda mīkstčaule!” Pjērs uzliesmoja.
Sūzana izbrīnīta palūkojās Pjērā. Tad viga smējās. Nu tiešām, kas tad tur. Vienmēr taču to var pamēģināt…
“Dodamies!” teica Sūzana. “Un ja… Ja mums gadījumā neizdosies, tad man bija prieks ar tevi iepazīties.”
Viņi skriešus devās uz kontinentālā ledāja augstāko galu.
Ja laime mums patiešām stāvēs klāt, tad mums var būt vēl viena niecīga iespēja izdzīvot, domāja Sūzana. Maza mazītiņa iespēja. Var gadīties, ka ledājs pāršķeļas uz pusēm un ka jūrā ieslīd tikai apakšējā daļa. Tad varbūt mēs spēsim izvairīties no milzu viļņa uz augstākās ledāja puses. Pēc tam mums vēl, protams, priekšā stāvēs visai garš pārgājiens uz tuvāko vietu, kas varbūt būs paglābusies no milzu viļņa, un mums nav ne telts, ne ēdiena. Pilnīgi nekā… bet, kurš nemēģina, tas netop tiesāts. Vismaz ne vienmēr.
12
Dažus simtus kilometru uz ziemeļiem Robsona jūras šauruma izkraušanas punkta barakā guļošais Vasilijs Čuikovs pamodās no kustību sākušā ledāja dunoņas, kas atgādināja tālīna pērkona skaņas.
Tam nu jābūt kaut kam mazliet nopietnākam, domāja Vasilijs. Cerams, tas nav tas, par ko es baidos, kas tas ir, viņš murmināja, ceļoties augšā.
Tālīnais pērkons kļuva spēcīgāks, un Vasilija cerības nodzisa.
Nu tā, tad nu tas notiek, viņš domāja. Cik daudz laika mums ir? Cik augstu ledājā mums ir jāpaspēj tikt, lai būtu drošībā?
Vasilijs ātri uzrāva drēbes. Viņš jau spraucās ārā no barakas, kad viņam kaut kas ienāca prātā. Viņam jābrīdina Eiropas rietumpiekrastes un Ziemeļamerikas austrumpiekrastes iedzīvotāji… Ja tas, no kā viņi bija baidījušies, notika tagad, nakts vidū, kad visi guļ, sekas būs katastrofālas, ja piekrastes iedzīvotāji neaizbēgs uz augstākām vietām. Cilvēki bija jābrīdina no briesmām.
Vasilijs atgriezās pie satelīttālruņa.
Uz pieres izsitās auksti sviedri, kad viņš saprata, ka viņam nav ne jausmas, kam pirmajam būtu jāzvana.
Kuru vietu vilnis sasniegs vispirms? Amerikas Savienoto valstu piekrasti?
Vasilijs sameklēja Savienoto Valstu kodu un tad vispārējo ārkārtas gadījumu numuru…
“Šeit runā Vasilijs Čuikovs. Es zvanu no Robsona jūras šauruma Grenlandē. Liela daļa no Grenlandes kontinentālā ledāja pašlaik slīd
iekšā Bafina šaurumā, tas palaidīs ceļā megaklases cunami vilni, kas Savienoto Valstu piekrastē nonāks… nu tā… pēc dažām stundām.”
“Atvainojiet, ko jūs teicāt?” vaicāja neticīga sievietes balss klausules otrā galā.
“Visus, kas dzīvo simt kilometru rādiusā no krasta, vajadzētu evakuēt,” mēģināja skaidrot Vasilijs.
“Šis ir vispārējais ārkārtas gadījumu tālrunis. Tas ir bezatbildīgi — zvanīt uz šejieni un jokoties,” dežurējošā sieviete teica iznīcinošā balsī. “Reizēm tāda jokošanās var maksāt cilvēka dzīvību. Varbūt tieši šajā reizē. ”
“Bet… ja tas… ja tas, ko es tikko teicu, būtu patiesība, kam man, jūsuprāt, būtu par to jāziņo?” jautāja Vasilijs.
Sieviete nolika klausuli.
“Ak, tu velna, velna, velna milti! Kam lai es zvanu?” rēca Vasilijs. Varbūt Igors Mihailovs zina kādu, kuram varētu par to paziņot?
Vasilijs sāka meklēt Mihailova numuru, bet tad atcerējās, ka tālrunī tā nav. Un ka numurs ir pazudis arī no viņa galvas. Ne velna — es šo numuru atceros pavisam labi, nodomāja Vasilijs. Esi nu tagad mierīgs, tu paspēsi gan, ja vien neuztrauksies.
Vasilijs dziļi ievilka elpu un mēģināja nomierināties. Viņš centās atcerēties Mihailova numuru. Kad viņam šķita, ka atradis pareizo kombināciju — viņš neuzdrošinājās būt pārliecināts —, viņš uzspieda to tālrunī. Atsaucās ļoti nikns vīrietis, kam nebija nekāda sakara ar Igoru Mihailovu.
Mēģināšu spiest numuru uz dullo, domāja Vasilijs. Varbūt pareizie cipari paši izpeldēs no zemapziņas, ja par problēmu nedomāšu apzināti.
Šajā reizē balss, kas atbildēja uz zvanu, patiešām piederēja Igoram Mihailovam jeb, precīzāk sakot, viņa automātiskajam atbildētājam.
“… atkal vai atstāj ziņu pēc skaņas signāla.”
Mihailova vārdiem sekoja ļoti gara pīpinoša skaņa, un šķita, ka tā nekad nebeigsies. Tā bija slikta zīme. Tā norādīja uz to, ka Mihailovs ir atvaļinājumā, komandējumā vai kur citur. Vismaz viņš ilgu laiku nebija tīrījis automātiskajā atbildētājā atstātās ziņas. Es pat nevaru zināt, vai viņa atbildētājs jau nav pilns, domāja Vasilijs.