Pīkstiens beidzās.
“Sveiks, Igor! Te Vasilijs. Es zvanu no šejienes — no Grenlandes Robsona jūras šauruma. Te pavisam drīz atplūdīs varbūt sešsimt metru augsts megacunami, kas noteikti ir devies ceļā arī pretējā virzienā, un es nodomāju, ka…”
Neņemot vērā situācijas bezcerīgo šausmīgumu, Vasilijam piepeši bija jāapspiež histēriska smieklu lēkme, kad viņš saprata, cik satriecoši komiska šī aina izskatītos, piemēram, nemirstīga dieva acīs, kurš uz to mierīgi noraugās no kāda tāla mākoņa.
“Nodomāju, varbūt tu zinātu kādu, kam to darīt zināmu Rietumeiropā un Ziemeļamerikā. Ja viņi paspētu evakuēt kaut vai daļu cilv…”
Ziņai atvēlētais laiks beidzās, tālrunis atslēdzās, un Vasilija ausī skanēja tikai pīkstieni.
Tas laikam neizdosies. Cerams, kāds cits par to kaut kur paziņos, Vasilijs drudžaini domāja. Bet vienlaikus viņam prātā iezagās šaubas, vai kāds trijās četrās stundās vēl paspēs kaut ko izdarīt, kaut arī varas pārstāvji saņemtu trauksmes signālu. Cilvēki gulēja. Pulksten trijos naktī viņi taču nesēdēja pie televizora un neklausījās radio. Kurš dažās stundās paspētu piecelt no gultām simtiem miljonu cilvēku? Un, pat ja cilvēkus kaut kādā veidā arī izkustinātu, vai viņi paspēs aizbēgt? Piemēram, tik lielas pilsētas kā Ņujorka evakuācija paņems laiku. Ceļi aizsprostosies, ja visi mēģinās bēgt vienlaikus.
Jūrā slīdošā, kustībā brakšķošā ledāja balss bija pieklususi. Taču no tālienes sāka dunēt kaut kas cits. Tā bija pavisam dīvaina skaņa — jūras šalkoņas un ledāja dudināšanas neparasts sajaukums.
Tagad man jādodas prom, domāja Vasilijs. Viņš izdrāzās no barakas un pa ceļu, kas veda augstāk ledājā, skrēja tik sparīgi, cik vien jaudāja. Visi sniega motocikli un helikopteri jau bija aizbraukuši.
Temperatūra bija nedaudz zem nulles, un sniegs pie katra soļa gurkstēja zem kājām. Mēnessgaismā Vasilijs redzēja tūkstoš mazu, melnu skudriņu, kuras lēni, pavisam lēni rāpās augšup pa kontinentālā ledāja nogāzi. Vai tās paspēs tikt pietiekami augstu, pirms atplūdīs milzu vilnis? Cik liels būs vilnis? Vai viņš pats paspēs nokļūt drošībā?
Vasilijs tālu dienvidos ieraudzīja kaut ko baltu.
Viņš mēģināja skriet ātrāk, taču jau bija krietni aizelsies. Sirds spēcīgi un ātri sitās, un arī viņa plaušas nespēja izturēt tempu.
Ks laikam nepaspēšu, domāja Vasilijs.
Putojošā, baltā ūdens fronte tuvojās straujā tempā. Cik liels ir šis vilnis?
Vasilijs lēsa, ka atrodas jau četrdesmit piecdesmit metru virs jūras līmeņa. Ar to nebūs gana. Tik liels megacunami noskalos piekrasti pa tīro vēl simtiem metru augstumā.
Ūdens fronte sasniedza pirmo jūras šaurumā noenkuroto kuģi, un tas pazuda zem baltajām putām. Tomēr mēnessgaismā Vasilijs pamanīja, ka kuģa masti joprojām ir redzami. Tie strauji sasvērās, taču tad kustība apstājās.
Milzu vilnis neapgāza kuģi, domāja Vasilijs. Kā tas bija iespējams? Bija tikai viens iespējamais izskaidrojums — vilnis ir daudz mazāks, nekā viņi bija baidījušies. Varbūt man tomēr vēl ir iespēja palikt dzīvam, cerīgi nodomāja Vasilijs. I.ai gan viņš jau bija tik nelāgi aizelsies, ka mutē juta skaidru asins garšu, lai gan augšstilbi un ikri ātri kļuva arvien cietāki un smagāki muskuļos uzkrājušās pienskābes dēļ, lai gan acis aizmiglojās un sirds dauzījās kā straujā tempā strādājošs mehāniskais āmurs, kas mēģina sasist visu viņa krūškurvi lupatu lēveros, viņš sakopoja visus spēkus pēdējam mežonīgajam izrāvienam un paātrināja soli. Nāc… beidzot, domāja Vasilijs, lai būtu kā būdams, kaut arī es nomirtu, bet es vairs ilgi šitā nejaudāšu…
Tuvojošā milzu viļņa šalkoņa pastiprinājās un pārvērtās dārdošā bangošanā. Vilnim bija jābūt jau pavisam tuvu. Viņš atradās, lielākais, simt metru virs jūras līmeņa. Tas droši vien nebūs pietiekami. Bet citiem — tiem, kas devās ceļā agrāk, — varētu būt iespēja izglābties. Kāpēc ir izdomāts tālrunis, rūgti nodomāja Vasilijs.
Vēl… nedaudz… laika.
Apdullinoša dārdoņa piepildīja visu pasauli.
Vasilijs mēģināja vēl paātrināt tempu, izplēst no muskuļiem, plaušām un sirds arī to pēdējās spēku druskas.
Tagad tas nāk… pavisam drīz… vairs dažas sekundes… tagad… tagad… TAGAD, domāja Vasilijs. Viņš vairāk nedzirdēja neko citu kā vien balti putojošā milzu viļņa šausminošo grandoņu. Viņš neticēja, ka kāda skaņa varētu būt spēcīgāka par to, ko viņš tagad dzirdēja, taču tik un tā milzu viļņa bangoņa sekundi pēc sekundes tikai pastiprinājās. Tad tā piepeši atkal sāka pieklust.
Kas tie par brīnumiem, domāja Vasilijs. Viņš pagriezās, lai palūkotos atpakaļ, un satrūkās, kad ieraudzīja, ka dažās sekundēs Robsona šauruma ūdens bija pacēlies par vismaz simt metriem. Vēl nupat jūra bija atradusies tālu zem viņa, vismaz divu kilometru attālumā. Tagad tās virsma, kuru mutuļoja neprātīgi krustojošies viļņi, atradās pavisam tuvu — gandrīz tajā pašā augstumā kā viņš un tikai pārsimt metru attālumā. Kuģi krustviļņos mežonīgi šūpojās un zvalstījās no viena sāna uz otru tā, it kā tie būtu sīciņas silītes. Tomēr daudzi bija noturējušies uz ūdens. Dažiem kuģiem vēl var klāties plāni, jo starp tiem baigajos krustviļņos uz priekšu un atpakaļ peldēja arī pieklājīgu izmēru aisbergi, kuru virsotnes viļņos zvāļojās tā, it kā tie būtu vien niecīgi kūstoša sniega un ledus bluķēni kaut kur ziemeļu piekrastes pilsētas ostas baseinā.
Balti putojošā milzu viļņa galotne, kas, raugoties atpakaļ, izskatījās visai neizteiksmīga un ļoti zema, ātri attālinājās uz ziemeļiem.
Viņi bija izglābušies. Vasilijs izplūda nevaldāmos un vājprātīgos prieka un atvieglojuma smieklos.
Tad viņš saprata, ka milzu viļņa grandoņa nemaz nepierimst, lai gan tā galotne brīdi pa brīdim attālinājās arvien tālāk. Viņš atkal paskatījās uz dienvidiem un ieraudzīja īsto megacunami. Tas bija kā varens, melns kalns, kurš sniedzās līdz debesīm un kura virsotne tikai kā šaura, balta svītriņa vīdēja kaut kur ļoti augstu, gandrīz pie mākoņiem. Tas piepildīja visu jūras šaurumu un ne tikai visu šaurumu, jo tas nekādi nebūtu varējis ietilpt tajā. Arī augstu uz kontinentālā ledāja pēkšņi bija izaugusi nebeidzama, melna, šausminoša ūdens grēda, kuras nogāze bija pilnīgi krauja un vertikāla.
Viņu apdzinušais vilnis tātad bija tikai pirmā ūdens fronte, ko izveidojušas no kontinentālā ledāja apakšas izšāvušās ūdens masas.
Tiesa, es taču nodomāju, ka tas nāk pārāk lēni, sadudzis prātoja Vasilijs, jo milzonīgā, tumšā ūdens grēda, kas tagad traucās viņa virzienā, nāca virsū biedējoši ātri. Tā sekundi no sekundes auga viņa acīs, un vienlaikus tās galotne cēlās arvien varenākā augstumā — augstāk un augstāk virs viņa galvas. Vispirms tā izskatījās tik augsta kā debesskrāpis un tad, tikai pēc dažām īsām sekundēm, gluži tāpat kā Amerikas Savienoto Valstu Lielā kanjona nogāze, skatoties no aizas dibena, un tad… tad Vasilijs vairs neatrada vārdus, kuros spētu aprakstīt to, ko redz, jo viņš nekad nebija redzējis neko tādu, ko varētu salīdzināt ar megacunami, kas joņoja viņam virsū.
Nu tā, te nu tas tagad ir, domāja Vasilijs. Daudz laimes jums, visi citi, cerams, ka jums būs…
13
“Arktikas” kapteinis Aleksandrs Semjonovs nopietni raudzījās uz Sergeju un pašūpoja galvu.