“Man žēl, bet mēs joprojām neesam dabūjuši ar viņiem savienojumu.”
“Ne ar vienu?” brīnījās Sergejs. “Lai gan mēģinājāt sazināties gan ar radio, gan telefonu?”
Semjonovs paskatījās uz savu radistu. Tas nopūtās.
“Esmu mēģinājis jau divas stundas,” teica radists. “Ne mazākās šņākoņas.”
“Vai tas varētu būt laika dēļ?” jautāja Sergejs.
“Laiks ir labs, un viņi atrodas tikai divu tūkstošu kilometru attālumā,” teica radists.
“Un kā ar Amritu un Kari?”
“Viņi ir mēģinājuši dabūt savienojumu ar “Lomonosova” iekārtām. Bet no viņiem kādu brītiņu nekas nav dzirdēts.”
“Arktikas” prožektoru izgaismotajā teritorijā no rietumu puses zemu virs jūras parādījās liels parasto pūkpīļu bars. Daļa putnu pagriezās un aplidoja kuģi, daļa traucās tieši pāri. Mazliet tālāk bija redzams jau otrs, kuģa gaismās melnbalti spīdošs, pūkpīļu bars. Dīvaini, nodomāja Sergejs, pūkpīles naktīs mēdz gulēt.
“Vai varētu dabūt binokli?” palūdza Sergejs.
Sergejs paņēma binokli ar attēla pastiprinātāju un izgāja uz “Arktikas” klāja. Viņš pielika tālskati pie acīm un sāka pārlūkot jūras teritorijas, kas atradās uz rietumiem. Peldošie ledus gabali nakts binokļa redzeslaukā izskatījās spocīgi iezaļgani. Viņš ieraudzīja vēl desmitiem
dažādus pūkplļu un kākauļu barus ar desmitiem un daudziem simtiem putnu. Piepeši tie bija uzradušies debesīs visās pusēs. Visi krietnā ātrumā lidoja uz austrumiem. Izskatījās, it kā visi uz peldošajiem ledus gabaliem nakšņojušie ūdensputnu bari pēkšņi vienā laikā būtu pacēlušies spārnos. It kā viņi no kaut kā bēgtu. Kas tos bija izbiedējis?
Sergejs pavērsa binokli tieši uz rietumiem. Atkal viens pūkpīļu bars, spārnus švīkstinot, laidās pāri kuģim. Mazliet tālāk bija dzirdama kākauļu bēdīgā trīszilbju dziesma. Sergejs redzēja pakledus gabala grubuļaino malu, no kuras sākās līdzens, gaiši zaļš ledus klajums, kas lielā attāluma dēļ binokļa redzamības zonā bija sarāvies līdz šaurai svītrai pirms horizonta līnijas. Pakledus joslā vai tā fonā bija saredzams arī kaut kas cits — kaut kas gaišs vai gaiši zaļš, par ko bija grūti tikt skaidrībā. It kā migla, bet tomēr ne, jo tas dzīvoja un mainīja formu ātrāk nekā migla.
Kas tas bija?
“Vai tu kaut ko redzi?” vaicāja kapteiņa Semjonova balss viņam līdzās.
“Es… īsti nezinu.”
Simtiem kākauļu, dziedot un spārnus švīkstinot, lidoja pāri “Arktikai”.
“Varena ūdensputnu kustība šodien,” atzina Semjonovs.
Viņi atrodas augstāk nekā mēs, domāja Sergejs. Vai tie redz kaut ko, ko mēs neredzam?
“Laikam uzkāpšu mastā pavērot apkārtni,” teica Sergejs.
Semjonovs izbrīnījies skatījās uz Sergeju.
“Esi uzmanīgs. Uz pakāpieniem var būt ledus.”
Sergejs sāka kāpt augšup pa kāpnēm, kas apņēma ledlauža galveno mastu. Arvien jauni kākauļu un pūkpīļu bari tagad kā gandrīz vienlaidus straume plūda garām abiem kuģa sāniem daudzu kilometru platā joslā. Palaikam daži bari pāršalca arī tieši pāri kuģim.
Nokļuvis masta galā, Sergejs atkal pavērsa binokli pret rietumiem. Pie horizonta bija redzams… kaut kas. Sergejam joprojām bija grūti saprast, ko viņš īsti redz.
Tad viņš apjēdza, ka kaut kas uzbrūk peldošajiem ledus gabaliem un plēš tos gabalos ar ārprātīgu spēku, ārprātīgā ātrumā. Lieli gabali uzlidoja augstu gaisā. Cik augstu? Redzamā mērogus nebija viegli noteikt, jo Sergejs nezināja, cik tālu atrodas tuvojošamies banga, un arī to, cik lieli ir gaisā uzlidojušie ledus gabali. Tā kā dabas formas galvenokārt bija fraktālas, liels vilnis bieži vien izskatījās gluži tāds pats kā mazs vilnis un lielu ledus gabalu formas bija tādas pašas kā mazu ledus gabalu formas. Pēc tam Sergejs apjēdza, ka jāpievērš uzmanība ledus gabalu krišanas ātrumam. Tie lidoja atpakaļ jūrā nedabīgi lēni, it kā tie nekristu no gaisa, bet vairāk grimtu cauri ūdenim vai it kā tiem pretī pūstu spēcīgs vējš un aizkavētu to krišanas ātrumu.
Kad Sergejs saprata, ka augstu gaisā lidojošie ledus fragmenti nav dažus milimetrus biezas plāksnītes, bet gan vairākus metrus biezi un desmitiem metru plati ledus bluķi, viņš juta, ka no bailēm sastingst kājas. Jo tajā pašā brīdī viņš saprata arī to, ka viņa redzētais milzu vilnis nav vis parasts zemestrīces vai vulkāna izvirduma radīts dažus desmitus centimetru vai, augstākais, metru augsts cunami, bet gan dievs vien zina cik daudzus metrus augsts milzu gigants, megacunami, Kambejas līča vilnis, Atlantīdas vilnis, Fljūteras salas vilnis, Havaju vilnis, Storegas vilnis, Bībeles plūdu apraksta vilnis, Manu un septiņu rišu vilnis, Gilgameša vilnis, Codex Troa?io vilnis.
Tas vēl bija tālu, tomēr ātri tuvojās viņiem. Ļoti ātri. Sergejs rāpās lejā tik strauji, cik vien uzdrošinājās. Tagad viņš saprata, kas noticis ar Sūzanu, Vasiliju un citiem cilvēkiem, kas atradās pētniecības stacijā.
Palieciet sveiki, dārgie draugi, domāja Sergejs, lienot lejup.
Viņā dunēja vēl otras, daudz lielākas sāpes, kurām viņš neuzdrošinājās ļaut vaļu. Mums neizdevās, domāja Sergejs, un ļoti daudzi cilvēki nomirs tādēļ, ka mums neizdevās. Bet tagad es par to nedomāšu, par to es domāšu vēlāk, pats sev teica Sergejs, jo tagad es par to nevaru domāt. Viņš zināja, ka tad, ja apstāsies, lai paskatītos notiekošajam tieši acīs, viņš pilnībā sabruks. Bet vai viņš kādreiz spēs izanalizēt šo notikumu? Varbūt arī viņam būtu labāk, ja viss beigtos šeit un tagad?
Varbūt tomēr nc.
“Arktikas” kapteinis jautājoši skatījās uz Sergeju.
“Mums tuvojas liels cunami vilnis,” teica Sergejs.
“Cik liels?” jautāja kapteinis.
“Vismaz piecdesmit sešdesmit metru augsts. Varbūt augstāks.”
“Tu dzen jokus,” teica kapteinis. “Tādi viļņi nevar būt. Ne virs tik dziļa ūdens.”
“Baidos, ka tas nogremdēs “Arktiku”,” atzina Sergejs.
Semjonova skatiens pievērsās “Lomonosovam”, kas šūpojās blakus “Arktikai”.
“Cik daudz vīru ietilpst jūsu zemūdenē?”
Sergejs brīdi pārlika.
“Ilgākai ieniršanai tikai seši… uz īsāku laiku… domāju, ka varēsim ietilpināt divpadsmit.”
“Tad jūs paņemtu līdzi deviņus manas komandas locekļus?”
“Protams,” teica Sergejs.
Viņš sevi neapgrūtināja ar jautājumu, kas notiks ar pārējo “Arktikas” komandu.
“Es izraudzīšos ģimenes cilvēkus,” teica Semjonovs.
“Tādus, kuru mājas atrodas iekšzemē,” papildināja Sergejs. “Nevajadzētu pēterburdziešus. Arī murmanskiešus un arhangeļskiešus.”
Semjonovs pacēla uzacis.
“Vai tad situācija ir tik ļauna?”
“Baidos, ka ir.”
“Nu… ko tad vairāk… Jums labāk būtu pasteigties,” teica Semjonovs.
Sergejs aizgāja, lai pa virvju kāpnēm nolaistos uz “Lomonosova”.
Viņš dzirdēja, kā Semjonovs viņam aiz muguras izkliedz pavēles. Pēc brīža viņš no klāja sadzirdēja skrienošu soļu dipoņu, un daļa matrožu sāka rāpties viņam nopakaļ. “Arktikas” varenās mašīnas iedarbojās, un, kad kuģis pagrieza priekšgalu pret tuvojošos milzu vilni, tā pakaļgalā sāka kulties ūdens. Cik ilgi vēl, pirms vilnis nokļūs šeit, domāja Sergejs.
Viņš pa atvērto lūku ienira zemūdenē.
“Nu?” jautāja Amrita.
Aiz viņas muguras Sergejs redzēja ari Kari Alanena norūpējušos seju. “Mums vislabāk būs ienirt. Atri. Mazliet dziļāk mēs būsim drošībā. Paņemsim līdzi tikai vēl dažus citus.”
“Kas notiek? Kas tur īsti ir?” jautāja Amrita.
“Mūsu pazīstamās pasaules gals,” klusi noteica Sergejs.